Duglass vēroja naksnīgo pilsētu, it kā jautādams, kas viņu gaida. Šeit vienmēr bija pārāk maz spraugu, kurās varētu iemest monētu, rokās iekrita pārāk maz kāršu ar nākotnes pareģojumiem, un pat tajos, ja izlasīja, bieži vien nebija it nekas sakarīgs. Šeit, reālajā cilvēku pasaulē, varēja maksāt ar laiku, ar naudu vai lūgšanām un tomēr nesaņemt it neko pretim.
Bet tur, atrakciju namā, var notvert_ zibeni no elektriskās mašīnas VAI VARI IZTURĒT. Tiklīdz atvirza hromētos rokturus, strāva iedzeļ kā lapsene, apsvilina drebošos pirkstus un nošuj tos kā ar adatiņu. Tur var bliezt ar dūri pa maisu, lai nolasītu, cik muskuļos spēka, ko gāzt, ja vajadzīgs, visai pasaulei. Var arī satvert robota roku un pamēģināt — kurš kuru, un skalas vidū tūliņ iedegas spuldzītes, bet, ja tās iemirdzas pašā augšā, tad tu esi pat stiprāks par robotu.
Atrakciju namā jau iepriekš ir zināms, kas kur notiks, ko katrs automāts darīs. Un cilvēks šeit vienmēr var atgūt mieru it kā būtu iegriezies baznīcā.
Bet tagad? Kā būs tagad?
Burve vēl kustas, taču klusē, un droši vien drīz būs jau mirusi. Duglass paskatījās uz misteru Bleķu, kurš krāca, it kā mezdams izaicinājumu visām pasaulēm, arī pats savai personiskajai. Kādudien visi brīnišķie mehānismi, rūsas saēsti, sabirzīs putekļos, jo nav taču, kas tos aprūpētu, un bandīti un viņu vajātāji uz visiem laikiem skrējienā sastings, atrazdamies pa pusei ūdenī, pa pusei zem kādas lokomotīves, bet brāļi Raiti nekad vairs nepacelsies gaisā ar savu lidmašīnu . . .
— Tom, — Duglass sacīja, — iesim pasēdēt bibliotēkā un lūkosim kaut ko izgudrot.
Viņi devās pa ielu prom, atkal un atkal grozot rokās balto, neaprakstīto kārti.
Viņi ilgi sēdēja bibliotēkā, tās zaļajā, matētajā gaismā, un pēc tam ārā uz akmens lauvas, kur sarauktām pierēm šūpoja kājas.
— Vecais Bleks to vien zina kā kliegt uz viņu, draudēt, ka nogalinās.
— Dug, nu kā gan var nogalināt to, kas nekad nav bijis dzīvs?
— Viņš ar burvi apietas kā ar dzīvu vai kā ar tādu, kas bijusi dzīva. Kliedz vienā kliegšanā, un viņa sāk uzdot. Vai varbūt grib mums slepus pavēstīt, ka viņas dzīvība atrodas briesmās. Varbūt raksta ar neredzamu tinti? Vai citrona sulu? Varbūt patiešām te kaut kas uzrakstīts, tikai viņa ir baidījusies, ka misters Bleks to varētu ieraudzīt, ja pēkšņi iemestu acis šai kārtī, kamēr mēs vēl esam tur iekšā. Pagaidi! Man te ir sērkociņi.
— Kādēļ gan viņa mums rakstītu, Dug?
,— Turi kārti! Nu, turi, vai dzirdi!
Duglass uzvilka sērkociņu un pašāva to zem kārts.
•— Dug! Neapsvilini man pirkstus! Uz tiem taču nav nekas uzrakstīts.
— Redzi! — Duglass iesaucās. Un tiešām, uz baltā kvadrātiņa iznira smalciņas, tik tikko viežamas cilpu cilpotas līnijas, it kā mezglotas rakstu zīmes … viens, divi, trīs vārdi.. .
— Kārts deg!
Toms spiegdams to nometa zemē.
— Min virsū kāju!
Bet, kamēr. viņi pielēca stāvus uz vecā akmens lauvas muguras, no kārts bija palikusi vairs tikai melna pelnu čupiņa.
— Dug! Nu mēs nekad vairs neuzzināsim, kas tur bija uzrakstīts!
Duglass vēroja pelnu plēksnītes, kas siltas gulēja viņa plaukstā.
— Nē, es redzēju. Es atceros, kas tur bija.
Pelnu plēksnītes ar vieglu čaboņu aizlidoja.
— Vai atceries kinokomēdiju ar Cārliju Ceisu, kurā francūzis slīkdams kaut ko franciski sauca, bet Čārlijs nesaprata. Secours! Secours! Beidzot kāds viņam pateica, ko tas nozīmē, un viņš metās ūdenī un izglāba slīcēju. Tad redzi, — uz šīs kārts es pats savām acīm redzēju tieši šo vārdu. Secours!
— Bet kādēļ viņa mums rakstītu franciski?
— Nu, lai misters Bleks to nesaprastu, muļķadesa tu tāds!
— Dug, tā bija tikai ūdenszīme, kas, kārtij degot, kļuva skaidrāk redzama, kad tu . .. — Ieraugot Dug- lasa seju, Toms apklusa. — Nu labi, tikai nevajag skaisties! Tātad tur bija «sakārnis» vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet kādi tad bija tie citi vārdi?
■
— Madame Taro. Tom, nu es saprotu! Kaut kad
sensenos laikos madame Taro tiešām dzīvojusi, pareģojusi cilvēkiem nākotni. Reiz enciklopēdijā redzēju viņas attēlu. Pie viņas brauca cilvēki no visas Eiropas. Nu, vai tu vēl nesaproti? Padomā, Tom, nu, padomā taču!
Toms atkal uzmetās uz lauvas muguras un paraudzījās uz mirguļojošajām atrakciju nama ugunīm.
— Tu domā, ka šī būtu īstā madame Taro?
— Vairāk kā skaidrs! Viņa ir tepat šai stikla kastē, zem šī zilā un sarkanā zīda un vecās puskusušā vaska kārtas. Varbūt sensenis atpakaļ kāds viņu ienīdis vai kļuvis greizsirdīgs un aplējis viņu ar verdošu vasku, un uz laiku laikiem iespundējis šinī kastē, un viņa gadu simteņiem ceļojusi no viena ļaundara atkal pie cita, līdz beigu beigās nonākusi šeit, Ilinoisas pilsētā Grīntaunā, kur strādā par nabaga grašiem, kad viņai būtu jāzīlē Eiropas karaļiem!
— Kā? Misters Bleks būtu ļaundaris?
— Un tu vēl prasi? Viņa uzvārds ir melns [7] , krekls melns, bikses tāpat un kaklasaite arī. Filmās visi ļaundari vienmēr ir melnā.
— Bet kādēļ tad viņa nesauca palīgā pagājušo gadu vai aizpagājušo?
— Varbūt viņa sauc palīgā jau simts gadu, rakstot uz kārtīm ar citrona sulu, bet visi lasa tikai to, kas rakstīts ar tinti, jo nevienam nav ienācis prātā paturēt zem kārts degošu sērkociņu, lai var saskatīt īsto uzrakstu. Dieva laime, ka atcerējos, ko šis secours īsti nozīmē.
— Nu labi, viņa sauc palīgā. Un tālāk?
— Skaidrs, ka mēs viņu izglābsim.
— Vai nozagsim no mistera Bleķa degunpriekšas? Ha! Lai arī mūš iespundē stikla kastē, pārlej ar vasku un liek tupēt tur desmittūkstoš gadu?
— Tom, jožam uz bibliotēku! Mums ir jāatrod maģiskie vārdi un burvju dzira, ar kuru pieveikt misteru Bleķu.
— Ir tikai viena burvju dzira, kura var pieveikt misteru Bleķu, — Toms teica. — Katru vakaru, tiklīdz šis savāc vajadzīgo daudzumu peniju, tā tūliņ . .. pag, nu paskatīsimies. — Toms izvilka no kabatas sauju monētu. — Ar šīm te, liekas, būs diezgan. Dug, tu ej paurbies grāmatu gudrībās. Bet es drāzīšu atpakaļ un piecpadsmit reižu noskatīšos «Bandītus un vajātājus», — tie man it nekad neapnīk. Ap to laiku, kad būsi atpakaļ, burvju dzira varbūt jau darbosies mūsu labā.
— Tom, bet vai tu saproti, pēc kā tas ož?
— Tu gribi vai negribi izglābt šo princesi?
Duglass apsviedās un acumirklī bija prom.
Toms nogaidīja, kamēr bibliotēkas durvis aiz brāļa aizcirtās. Tad pārlēca pār lauvas muguru un ienira tumsā. No bibliotēkas kāpnēm vējš aiztrauca burvju kārts pelnus. \
Atrakciju namā valdīja tumsa. Ķīniešu biljardu labirinti vīdēja neskaidri un noslēpumaini kā milža alas putekļos ievilkti ķeburi. Panorāmas lodziņos smaidīja Tedijs Rūzvelts un brāļi Raiti iedarbināja savu lidmašīnu. Burve sēdēja stikla kastē gluži nespodrām vaska acīm. Tad viena acs pēkšņi iemirdzējās. Aiz noputējušajiem atrakciju nama logiem iedegās kabatas baterija. Durvīs iezvēlās masīvs stāvs, slēdzenē noskrapstēja atslēga. Durvis atsprāga un tā arī palika. Bija dzirdama sēcoša elpa.