— Vecen, tas esmu es, — misters Bleks iemeimu- rodams svepstēja.
Tai brīdī, iebāzis degunu grāmatā, bija klāt arī
Duglass un, pametis skatienu apkārt, blakus durvīs ieraudzīja Tomu.
— Ššš-š! — Toms čukstēja. — Viss gāja kā smērēts. Es piecpadsmit reizes palaidu «Bandītus un vajātājus», un misters Bleks, dzirdot, ka iemetu piecpadsmit monētas, acis vien iepleta, atvēra automātu, izņēma naudu un, izlidinājis mani ārā, aizlika pāri ielai pēc burvju dziras.
Duglass piezagās pie atrakciju nama loga un ielū- rēja pustumšajā telpā, kur neskaidri vīdēja divi gorillas — viens sastindzis ar vaska skaistuli rokās, bet otrs — galīgi piemeties, tā ka tikko turējās kājās.
— Ei, Tom, tu esi ģēnijs! — Duglass čukstēja. — Viņš ir pilns kā mārks ar šo burvju dziru.
— Jā, tas nu vienreiz man izdevās. Bet ko tu esi uzzinājis?
Duglass uzsita ar plaukstu pa grāmatas vāku un čukstēja:
— Kā jau teicu, madame Taro bijusi bagātu ļaužu zīlniece, bet reiz viņa izdarījusi kļūdu: pateikusi pašam Napoleonam, ka viņu sakaus un nonāvēs! Un tādēļ…
Duglass apklusa un vēlreiz palūkojās caur noputējušo stiklu uz neskaidro vaska figūru, kas mierīgi sēdēja savā stikla sprostā.
— Secours, — Duglass nomurmināja. — Nu, un Napoleons atcerējies madame Tiso vaska figūras un licis burvi Taro dzīvu iemest verdošā vaskā, un tagad … un tagad .. .
— Ei, Dug! Ko šis misters Bleks tur ir sadomājis? Sagrābis tādu kā rungu vai kūju …
Mistera Bleķa masīvais stāvs tik tiešām draudīgi sakustējās, un viņš, baismīgi lādēdamies, pavicināja burves priekšā milzīgu dūci.
— Viņš tai piesienas tādēļ, ka šai sasodītajā alā viņa vienīgā līdzinās cilvēkam, — Toms teica. — Bet viņš tai tikpat neko nepadarīs. Tūlīt pat nožausies zemē un sāks .krākt.
— Nēr ser, — Duglass iebilda. — Viņš zina, ka burve mūs brīdinājusi un ka mēs steidzamies viņai palīgā. Viņš baidās, ka tikai neatklājam viņa baismīgo noslēpumu, tādēļ grib burvi.nogalināt, iznīcināt uz visiem laikiem.
— Bet kā viņš zina, ka burve mūs brīdinājusi? Kamēr vēl nebijām aizgājuši,, mēs taču paši to nezinājām.
— Viņš ir piespiedis viņu atzīties, mezdams monētas automātā, jo, redzi, uz šīm kārtīm ar galvaskausiem un kauliem viņa gluži vienkārši nespēj melot. Viņai jāsaka patiesība, un tādēļ skaidrs, ka viņa šim izmeta kārti ar diviem bruņiniekiem, ar diviem maziem puikām, vai saproti? Tie esam mēs, kas ar rungām rokās nāk tieši šurp.
— Pēdējo reizi, kad es tev saku! — misters Bleks auroja no alas dibena. — Pēdējo reizi es metu monētu! Velna vecene, tagad tu pasaki, vai šis sasodītais nams beidzot dos man kaut grasi peļņas vai man pasludināt sevi par bankrotējušu? Visi jūs, bābieši, esat vienādi! Šī tikai sēž auksta kā zivs, kamēr cilvēkam jānosprāgst badā! Dod kārti, vai dzirdi! Tā! Nu, kas tur rakstīts?
Viņš pacēla kārti pret gaismu.
— Ak dievs! — Duglass čukstēja. — Spersimies iekšā!
— Nē! — misters Bleks ierēcās. — Meli! Tie ir meli! Še tev! — Viņš vilka ar dūri pa burves kasti., Stikla šķembas vien pajuka gaisā un kā spožas zvaigznītes iekrita tumsā. Burve nu sēdēja bez kāda aizsega un mierīgi gaidīja nākamo sitienu.
— Nē! — Duglass iedrāzās iekšā. — Mister Blek!
— Dug! — Toms iekliedzās.
Misters Bleks no Toma kliedziena pēkšņi apcirtās. Trakās dusmās viņš pacēla nazi. Duglass sastinga. Bet misters Bleks vienreiz pamirkšķināja, izvelba acis, sagrīļojās un atmuguriski nozvēlās zemē, krizdams turpat vai tūkstoš gadu. Kabatas lukturītis izšļuka no viņa labās rokas, nazis kā sudraba zivs izslīdēja no kreisās.
Toms bailīgi iegāja pustumšajā telpā, lai paskatītos uz veco žūpu, kurš bija nostiepies zemē.
— Dug, vai viņš miris?
— Nē, viņu tikai satriecis burves pareģojums. Paskat, bāls kā kaļķis. Tur bijis uzrakstīts kaut kas briesmīgs.
Misters Bleks, guļot uz grīdas, skaļi krāca.
Duglass savāca izmētātās kārtis un drebošām rokām iebāza kabatā.
— Nāc, Tom, kamēr vēl laiks, stiepjam burvi no šejienes prom.
— Nolaupīt viņu? Vai tu neesi jucis?
— Ak tu gribi atbalstīt noziegumu? Pat slepkavību?
— Pasaulīt, nu kā tad var noslepkavot vecu vaska lelli?
Taču Duglass neklausījās. Viņš iebāza roku pa caurumu kastē, un burve Taro, it kā gadu gadiem gaidījusi, ar nopūtai līdzīgu šalkoņu lēni ieslīga viņa rokās.
209
Tiesas nama pulkstenis nosita bez ceturkšņa desmit. Mēness bija augstu pie debesīm un pielēja visu ar spožu, bet dzedru gaismu. Pa ietvi, kas šķita no tīra sudraba, slīdēja kāds tumšs stāvs. Tas bija Duglass, kurš, slapstīdamies zem drebošajām koku ēnām, nesa samtā ietērpto vaska lelli. Viņš atskatījās un ieklausījās. Viegla čaboņa, it kā skrietu pele. No ielas stūra kā bulta izšāvās Toms un panāca brāli.
14 — 360
— Dug, es bridi vēl uzkavējos, baidījos, ka … nu, vispār … Bet tad viņš atžirba … un sāka lamāties . . . Dug, bet ja nu viņš tevi notver! Ko teiks mājinieki? Tā taču zādzība!
— Klusāk!
Viņi atskatījās uz naksnīgo ielu, kas atgādināja mēness gaismas upi.
— Klau, Tom, ja gribi, tu vari man palīdzēt, bet tad nesauc viņu par lelli, neauro un necel paniku, ja?
— Es palīdzēšu! — Toms arī ķērās pie nešanas. — Ak vai, cik viegliņa!
— Viņa bija vēl gluži jauna, kad Napoleons … — Duglass apklusa. — Veci cilvēki vienmēr ir smagi. Pēc tā jau var pateikt, ka viņi ir veci.
— Bet kādēļ mēs ar viņu te noņemamies? Nu, pasaki, Dug, kādēļ īsti, ko?
Kādēļ? Duglass apjucis apstājās. Viss bija norisējis tādā ātrumā, un viņš bija tik ļoti aizrāvies un tik briesmīgi uztraucies, ka sen aizmirsis, kādēļ to dara. Tikai tagad, ārā uz ielas, kad uz plakstiņiem kā melni tauriņi trīsēja ēnas un Duglass sajuta uz savām rokāni noputējušā vaska smaržu, viņš sāka domāt — patiešām, kādēļ? — un tad pateica, lēni, tik svešādā balsī ka šī dīvainā mēness gaisma.
— Zini, Tom, pirms laba laika es pēkšņi atklāju, ka esmu dzīvs. Oh, es vai lēcu no sajūsmas gaisā! Bet tad, pagājušo nedēļu kinoteātrī, es atklāju, ka reiz man būs jāmirst. Par to, nudien, nebiju domājis. Es apjuku, it kā viens būtu man teicis, ka vairs nebūs ne kino, ne pikniku, ne skolas, kas galu galā nemaz nav tik slikta, un ka pēkšņi nokaltis persiku koki un tiks aizbērta aiza, un vairs nebūs, kur spēlēties, un man miljons gadu būs jāguļ tumsā … un es trakoti nobijos, Tom. Tagad pats nezinu, ko tev lai atbildu, tikai gribu palīdzēt madame Taro. Gribu noslēpt viņu uz laiciņu, kamēr atrodu kādu grāmatu par melno ma
ģiju, kurā pateikts, kā viņu atburt un izpestīt no šīs vaska čaulas, lai viņa beidzot var atgriezties dzīvē. Un viņa būs man tik pateicīga, ka izklās savas kārtis ar visiem šiem velniem un biķeriem, un kauliem, un zobeniem un pasacīs, kurai bedrei apiet ar līkumu un kurās ceturtdienās palikt gultā. Un es dzīvošu mūžīgi vai apmēram uz to pusi.
— Tu pats tam nemaz netici.
— Ticu gan, tas ir… gandrīz vai ticu. Bet tagad uzmanies, re, kur jau aiza, stibīsim taisni caur izgāztuvi un .. .
Toms apstājās. Duglass bija satvēris viņu aiz rokas. Pat nepagriezušies atpakaļ, zēni dzirdēja aiz muguras smagus, dunošus soļus, kuri tik skaļi atbalsojās, it kā no izžuvuša ezera dibena tepat šautu ar lielgabalu. Kāds skaļi kliedza un lamājās.