— Tom, tu esi uzvedis viņu uz pēdām!
Zēni deva kājām ziņu, taču milzīga roka nogrāba viņus un atsvieda katru uz savu pusi, tā ka viņi kaukdami aizkūleņoja, bet misters Bleks ārdījās dusmās, sprauslādams caur atņirgtiem zobiem. Viņš turēja burvi aiz kakla un vienas rokas un zvērojošām acīm skatījās zēnos.
— Viņa ir mana! Es varu darīt ar viņu, ko gribu! Kāda velna pēc jūs viņu nospērāt? Tikai viņa vienīgā pie visa vainīga — ka nav naudas, ka bizness neiet no rokas, ka pasaulē viss ir sagājis grīstē. Tūliņ tu man, ragana, redzēsi velnu!
— Nevajag! — Duglass iesaucās.
Bet dzelžainā roka kā milzīga katapulta uzmeta trauslo figūru debesīs, kur tā griezdamās un virpuļodama uz brīdi aizsedza mēnesi un tad, lamu vārdu pavadīta, nošvīkstēdama iekrita aizā, saceļot pelnu un putekļu mākoni un aizraujot līdzi grabažu kaudzi.
Duglass uzrausās sēdus un pavērās lejā.
14*
211
— Nē! — viņš noteica. — Nē!
Misters Bleks aizģenģerēja gar aizas malu un sēca:
— Sakiet vēl paldies, ka nenolidināju arī jūs!
Grīļīgā gaitā viņš līgoja prom, nozvēlās zemē, atkal
uzrausās kājās, purpināja, smējās, lādējās, kamēr pazuda.
Duglass sēdēja aizas malā un raudāja. Pēc laba laika viņš izšņauca degunu. Tad paskatījās uz braļuku.
— Tom, ir jau vēls. Tētis droši vien sācis mūs meklēt. Pirms stundas mums vajadzēja būt mājās. Skrien turpu, sameklē tēti un ved viņu šurp.
— Ko, vai tu domā kāpt aizā?
— Ja reiz viņa izmesta atkritumos, tad nevienam vairs nepieder un nevienam par viņu nav daļas, arī misteram Blekam ne. Pasaki tētim, kādēļ viņu saucu un ka burvi uz mājām stiepšu viens pats, lai tēti neredz kopā ar viņu. Es iešu pa apkārtceļu, tā ka neviens neko neuzzinās.
— Bet kāds tev no viņas vairs labums? Mehānisms ir galīgi čupā.
— Mēs nevaram viņu pamest šeit lietū, nu, vai tiešām tu nesaproti?
— Skaidrs.
Toms lēni vilkās prom.
Duglass šļūca lejup pa aizas malu pāri izdedžu, vecu papīru un konservu kārbu kaudzēm. Pusceļā viņš apstājās un ieklausījās, acīm urbdamies aizas daudzkrāsainajā krēslā.
— Madame Taro? — viņš čukstēja. — Madame Taro?
Viņam šķita, ka lejā mēness gaismā pamāja vaska roka. Tā bija vēja pūsta papīra skranda. Bet Duglass tomēr gāja uz turieni. ..
Tiesas nama pulkstenis nosita divpadsmit. Reti kādā mājā vēl spīdēja gaisma. Garāžas darbnīcā abi zēni ar tēvu soli atkāpās un pārlaida acis burvei, kura nu salabota vienā mierā sēdēja pītā krēslā, un viņas priekšā uz vaska drānas pārklāta galdiņa puslokā bija izliktas fantastiskas kārtis — mūki un klauni, un kardināli, un skeleti, un saules, un astes- zvaigznes —, pār kurām bija noslīgusi vaskainā roka.
— … tādēļ saprotu, kā tas ir, — tēvs teica. — Zēna gados, kad no pilsētas aizbrauca cirks, es skrēju kā apsvilis, vākdams afišas. Vēlāk audzēju trušus un aizrāvos ar melno maģiju. Meistaroju bēniņos brīnumierīces, kuras pēc tam nevarēju izdabūt ārā. — Viņš pamāja burvei ar galvu. — Atceros, ka pirms gadiem trīsdesmit viņa arī man pareģoja nākotni. Tā, un nu labi notīriet viņu un tad — žigli gultā. Sestdien uztaisīsim viņai īpašu kasti.
Tēvs devās ārā pa durvīm, bet Duglasa klusā balss viņu apstādināja.
— Tēt! Paldies. Paldies par šo mājupceļu. Un par visu — liels paldies tev.
— Tāds kā joks, — tēvs noteica un aizgāja.
Abi zēni, palikuši garāžā, paskatījās viens otrā.
— Ak tu traks, nākt tieši pa galveno ielu — četratā — tu, es, tētis un burve! Otra tāda tēva vairs pasaulē nav!
— Rīt iešu atpirkt no mistera Bleķa visus pārējos mehānismus, — Duglass noteica. — Par desmit dolāriem viņš man tos atdos, jo tie tikpat jāizmet izgāztuvē.
— Saprotams, — Toms paskatījās uz burvi pītajā krēslā. — Vai traks, sēž gluži kā dzīva. Diez, kas īsti viņai tur iekšā?
— Gluži sīciņi putna kauliņi. Viss, kas palicis pāri no madame Taro, kad Napoleons …
— Un nekāda mehānisma? Kas ir, atveram un paskatāmies?
— Gan jau to pagusim izdatīt, Tom.
— Kad tad?
— Nu, pēc gada vai diviem, kad man būs četrpadsmit piecpadsmit gadu, jā, tad mēs paskatīsimies. Pašlaik es gribu vienīgi to, lai viņa tikai paliktu šeit. Un rīt pat sākšu urbties grāmatās, lai viņu atburtu uz visiem laikiem. Kādu vakaru, kad tu dzirdēsi, ka mūsu pilsētā redzēta neparasti skaista vieglā kleitiņā ģērbusies itāliešu daiļava, kura pirkusi biļeti uz kādu Austrumu zemi, iekāpusi vilcienā un aizbraukusi, un kad visi teiks, ka tādu skaistuli savu mūžu nav redzējuši, un neviens nezinās, kā viņa te radusies un uz kurieni aizbraukusi… kad tu to dzirdēsi, Tom — un tici, šī vēsts lidos kā vēja spārniem—, tad zināsi, ka esmu atbūris viņu un beidzot atdevis viņai brīvību … Un tad, kā jau teicu, pēc gada, vai diviem, kad būs aizgājis viņas vilciens, tai pašā naktī mēs paskatīsimies, kas tur ir zem šīs vaska kārtas. Bet, ja jau viņa būs aizbraukusi, tad skaidrs, ka arī tur nekā nebūs, tikai sīkas skrūvītes un ritentiņi un varbūt kaut kādas lupatiņas. Tādas, redzi, tās lietiņas, Tom.
Duglass satvēra burves roku un sāka jautri švīkstināt dzīves dejā, pāri baltajiem nāves kauliem, pāri likteņiem un posta datumiem, pāri klauniem un kardināliem, kuriem pieskārās viņas nespodrie nagi. Tad, paklausot dīvainam līdzsvara likumam, viņa piešķieba galvu un paskatījās abos zēnos, un kailās spuldzes gaismā viņas acis iemirdzējās.
— Vai gribi, lai tev kaut ko pareģo, Tom? — Duglass klusi ievaicājās.
— Lai notiek.
No burves kuplās piedurknes izkrita kārts.
— Tom, vai tu redzi? Viena kārts viņai vēl aizķērušies, un nu viņa izmet to mums! — Duglass pacēla kārti pret gaismu. — Vēl te nekas nav saredzams.
Bet pa nakti es to ielikšu sērkociņu kastītē, kura man pilna ar ķimikālijām. Rīt mēs kastīti atvērsim, un uz kārts būs skaidri saskatāms uzraksts!
— Un kāds tas būs?
Duglass aizvēra acis, lai spētu labāk saredzēt vārdus.
Tur būs tā: «Jūsu padevīgā uzticamā draudzene madame Floristana Mariani Taro, Hiromante, Dvēseļu Dziedētāja un Gaišreģe, jums no sirds pateicas.»
Toms iespurcās un iebelza brālim pa plecu.
— Nu, nu, un tālāk?
— Pag, ļauj man padomāt… Tālāk būs tā: «Hei, juhaidā! … vai nav jauki danci diet… kapu zvaniem pretī smiet… un piesist takti tā … un dziedāt: juhaidā!» Un tad vēclass="underline" «Tom un Duglas Spoulding, jūsu dzīvē piepildīsies visas jūsu vēlēšanās …» Un vēl tur būs teikts, ka mēs dzīvosim mūžīgi, Tom, ka mēs abi, tu un es, dzīvosim mūžīgi…
— Un tas viss uz šīs vienas kārts?
— Viss, līdz pat pēdējam burtiņam, Tom.
Elektriskās spuldzes gaismā abi zēni un burve
noliektām galvām nespēja atrauties no šīs brīnišķās, daudzsološās, kaut arī pagaidām tukšās kārts, spožajām acīm jau skaidri saredzot katru dziļi apslēpto vārdu, kas drīz vien iznirs no nebūtības.
— Vai tiešām? — Toms tik tikko dzirdami izdvesa.
— Tik tiešām, — Duglass čukstus svinīgi apstiprināja.