©
Pusdienas tveicē zem sakarsušajiem kokiem kāds klusi bubināja: — … deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit… Duglass pār mauriņu lēni gāja uz to pusi.
— Tom, ko tu tur skaiti?
— … trīspadsmit, četrpadsmit, ciet klusu, sešpadsmit, septiņpadsmit, cikādes, astoņpadsmit, deviņpadsmit . ..
— Cikādes?
— Pie velna! — Toms atvēra acis. — Nolādēta būšana!
— Kāds vēl izdzirdēs, kā tu lamājies.
— Pie velna! — Toms iekliedzās. — Nu man ir jāsāk atkal no gala. Es skaitu, cik reižu piecpadsmit minūtēs iečirkstas cikādes. — Viņš paskatījās savā lētajā rokas pulkstenī. — Vajag tikai saskaitīt, pielikt trīsdesmit deviņi, un iznāk, cik pašlaik grādu silts. — Viņš paskatījās pulkstenī, piemiedza acis un, piešķiebis galvu, atkal atsāka:
—* Viens, divi, trīs …
Arī Duglass lēni pagrieza galvu un ieklausījās. Kaut kur augstu nokaltušajās debesīs džinkstēja dreboša vara stieple. Kā paralizējoši elektriskie lādiņi no apdullinātajiem kokiem nepārtraukti nāca griezīgi signāli.
— Septiņi! — Toms skaitīja. — Astoņi.
Duglass lēni uzkāpa uz lieveņa. Piemiegtām acīm
viņš ielūkojās gaitenī. Pēc tam tikpat lēni nāca atpakaļ un paklusām uzsauca Tomam:
— Pašlaik ir tieši astoņdesmit septiņi grādi pēc Fārenheita.
— … divdesmit septiņi, divdesmit astoņi…
— Ei, Tom, vai tu dzirdēji?
— Dzirdēju, trīsdesmit, trīsdesmit viens! Vācies prom! Divi, trīs, trīsdesmit četri!
— Izbeidz nu labāk šo skaitīšanu. Termometrs iekšā rāda astoņdesmit septiņus grādus, tā ka tev nevajag nekādas kacīdes.
— Cikādes! Trīsdesmit deviņi, četrdesmit. Nevis kacīdes! Četrdesmit divi!
— Astoņdesmit septiņi grādi, vai dzirdi?
— Četrdesmit pieci, tas ir istabā, nevis ārā! Četrdesmit deviņi, piecdesmit, piecdesmit viens! Piecdesmit divi! Piecdesmit trīs! Piecdesmit trīs plus trīsdesmit deviņi, tātad — deviņdesmit divi grādi!
— Kurš to sacīja?
— Es. Nevis astoņdesmit septiņi grādi pēc Fārenheita, bet deviņdesmit divi pēc Spouldinga!
— Tu jā, bet kurš tad vēl?
Toms pielēca kājās un pagrieza sasarkušo seju pret sauli.
— Es un cikādes, ja gribi zināt! Es un cikādes, lūk, kā! Un mēs esam skaitliskā pārsvarā. Deviņdesmit divi, deviņdesmit divi, deviņdesmit divi grādi pēc Spouldinga!
Viņi stāvēja un raudzījās nežēlīgajās, pilnīgi skaidrajās debesīs kā bojāta fotoaparāta līdz galam atvērtā objektīvā, kas pavērsts pret galīgi sastingušu, saules svelmē mirstošu pilsētu.
Duglass aizvēra acis un redzēja divas ērmīgas saulītes lēkājam iekšpus sārtajiem, caurspīdīgajiem plakstiņiem.
— Viens … divi… trīs …
Duglass juta savas lūpas sakustamies.
… četri… pieci… seši…
Cikādes sāka čirkstēt arvien ātrāk.
©
No pusdienas līdz krēslai, no pusnakts līdz rītausmai pa Ilinoisas pilsētas Grīntaunas ielām braukāja furgons ar kādu vīru, kuru pazina visi divdesmit seši tūkstoši trīssimt četrdesmit deviņi pilsētas iedzīvotāji.
Dienas vidū bērni ne no šā, ne no tā pēkšņi pārtrauca rotaļāties un sauca:
— Brauc misters Džonass!
— Brauc Neds!
— Brauc furgons!
Pieaugušie varēja vai acis izskatīt, veroties uz visām četrām debesu pusēm, bet nespēja ieraudzīt ne misteru Džonasu, ne zirgu Nedu, ne arī slēgto Konestogas furgonu, kādi agrāk vagoja prērijas no vienas piekrastes līdz pat otrai.
Bet, ja jums ir tik asa dzirde kā sunim un ja jūs to vēl mazliet sasprindzināt un noskaņojat uz augstajām notīm, tad varat sadzirdēt jūdzēm tālu skumji sērīgu dziedāšanu, it kā rabīns skaitītu lūgšanu Apsolītajā zemē vai mulla minareta tornī. Mistera Džonasa balss vienmēr lidoja pusstundu vai stundu viņam pa priekšu, tā ka visi paguva sagatavoties. Un, kad parādījās viņa furgons, bērni stāvēja gar ietves malām it kā parādes ierindā. Un, lūk, furgons piebrauc, un uz augstās bukas zem oranžā saulessarga sēž misters Džonass, un no viņa maigajām rokām kā divi strauti tek groži. Un viņš dzied:
— Krāmi! Krāmi!
Nē, ser, tie nav krāmi!
Krāmi! Krāmi!
Nē, mana kundze, tie nav krāmi!
Ķinķēziņi! Grabuļi!
Kamzoļi! Kastroļi!
Kankari! Brošas!
Tikai ne … krāmi!
'Krāmi!
Nē, ser, tie nav krāmi!
Katrs, kurš reiz bija dzirdējis mistera Džonasa dziedāšanu, tūliņ saprata, ka viņš nav parasts krāmu uzpircējs. Pēc izskata, protams, viņš bija tāds pats kā citi — noskrandušās velveta biksēs un filcas platmalē, ko greznoja simtgadīgas pogas no pirmā prezidenta vēlēšanu laikiem. Bet vienā ziņā viņš bija neparasts, proti, viņš braukāja apkārt arī naktī pa mēness gaismas pielietām ieliņu upēm, apkārt saliņām — māju kvartāliem, kur dzīvoja cilvēki, kurus viņš pazina no bērna kājas. Un furgonā bija no malu malām savāktas mantas, kuras viņš vadāja līdzi dienu, nedēļu vai arī gadu, kamēr kādam tās ieva- jadzējās. Tad tikai atlika ieminēties: «Man derētu šis pulkstenis» vai «Kā būtu ar matraci?», un Džonass tos atdeva bez kādas maksas un atkal līgoja tālāk, pa ceļam sacerot jaunu dziesmu.
Bieži vien gadījās, ka trijos naktī viņš vienīgais Grīntaunā bija vēl kājās un tie, kurus mocīja galvas sāpes, mēness gaismā ieraudzījuši zirgu un furgonu, izskrēja pretī apvaicāties, vai misteram Džona- sam nebūtu aspirīns, un viņam tas vienmēr atradās. Reizēm viņš naktīs saņēma bērnus, un tikai tad cilvēki pamanīja, cik viņam apbrīnojami tīras, koptas rokas un nagi, it kā viņš būtu kāds smalks kungs, kurš dzīvo vēl otru, viņiem nezināmu dzīvi. Reizēm viņš veda cilvēkus uz otru pilsētas galu uz darbu, bet citkārt, ja kādu mocīja bezmiegs, uzkāpa uz viņa lieveņa, piedāvāja cigāru un smēķēdams nopļāpāja līdz pašai rītausmai.
Jā, misters Džonass bija liels savādnieks un reizēm šķita pat mazliet jucis, bet viņš nepavisam nebija tāds. Kā viņš pats laipni paskaidroja, bizness Čikāgā viņam reiz apnicis un pirms daudziem gadiem viņš nolēmis meklēt sev citu nodarbošanos. Reliģiju viņš atzina, bet baznīcu noliedza, taču pats mīlēja sprediķot un dalīties zināšanās ar citiem, tādēļ nopirka zirgu un furgonu un vadīja savas mūža dienas, gādādams, lai viena daļa pilsētas iedzīvotāju saņemtu to, kas otrai ir lieks. Viņš uzskatīja, ka veicina osmozi, difūziju starp dažādiem iedzīvotāju slāņiem vienas pilsētas ietvaros. Viņš nevarēja izturēt, ja kaut kas velti aizgāja bojā, jo zināja, ka tas, kas vienam ir krāmi, citam var būt lielu lielā greznība.
Tādēļ pieaugušie, bet it īpaši bērni rāpās augšā pa mazajām kāpnītēm un ziņkāri lūkojās furgonā, kurš bija pilns visvisādiem dārgumiem.
— Varat dabūt visu, ko tikai vēlaties, ja vien jums tas tiešām vajadzīgs, — misters Džonass sacīja. — Jums sev vienīgi jānoprasa, vai to kārojat no visas sirds. Vai jūs spētu līdz vakaram nodzīvot, ja šo lietiņu nedabūtu. Un, ja esat pārliecināts, ka ap saules rietu būsiet pagalam, ņemiet to ciet un stiepiet prom. Lai tas būtu kas būdams, es labprāt to atdošu.
Un bērni rakņājās pa milzīgo dārgumu kaudzi, kur bija pergamenta papīri un brokāta gabali, un tapešu ruļļi, un marmora pelnu trauki, un vestes, un skri- tuļkurpes, un resni, uzpolsterēti krēsli, un soliņi, un lustru karulīši. Vispirms furgonā bija dzirdami tikai čuksti, viegla šķinda un čaukstēšana. Misters Džonass noskatījās, mierīgi pakšķinādams savu pīpi, un bērni zināja, ka viņš raugās viņos. Kad viņi, sniegdamies pēc šaha dēlīša, kreļļu virtenes vai veca krēsla, pameta acis uz misteru Džonasu, tad sastapa viņa laipno jautājošo skatienu. Un viņi atvilka rokas un meklēja tālāk, līdz beidzot atrada īsto mantu, kuru vairs tā arī neatlaida. Tad viņi atkal pacēla galvas, un viņu sejas tā laistījās priekā, ka misters Džonass nevilšus pasmaidīja. Uz mirkli viņš aizsedza acis ar plaukstu, lai šī gaisma viņu neapžilbina. Bet bērni pa to laiku nokliedza: «Paldies!», paķēra savas skrituļkurpes vai fajansa plītiņu, vai lietussargu, nolēca zemē un aizjoņoja.