Bet pēc brīža viņi bija atpakaļ, nesdami viņam kaut ko citu vietā — kādu lelli vai spēli, kas apnikusi, kaut ko tādu, kas zaudējis smaržu kā veca košļājamā gumija un tādēļ nesagādā vairs prieku un tagad jāved uz citu pilsētas malu, kur šo mantiņu ieraudzīs pirmo reizi un kur tā atkal atdzīvosies un spēs kādu iepriecināt. Šīs dāvanas tika kautrīgi pārmestas pār furgona malu uz dārglietu kaudzes, kura vairs nebija saredzama, un rati līgoja tālāk, spīdinot milzīgos saulespuķu riteņus, un misters Džonass dziedāja:
— Krāmi! Krāmi!
Nē, ser, tie nav krāmi!
Nē, mana kundze, tie nav krāmi, —
līdz beidzot izzuda skatienam, un tikai koku ēnā guļošie suņi vēl dzirdēja skumīgo dziedāšanu un lēni kustināja astes .. .
— … krāmi.. .
Arvien klusāk un klusāk:
— … krāmi. ..
Tik tikko sadzirdami:
— … krāmi. ..
Tad viss apklusa.
Un suņi aizmiga.
O
Visu nakti versmains vējš dzina pa ielām putekļu rēgus, grieza virpuļos un nosēdināja uz siltajiem, iztvīkušajiem mauriņiem. Naksnīgo gājēju soļi sadrebināja koku zarus, un no tiem nobira putekļu lavīna. Pēc pusnakts šķita, it kā aiz pilsētas būtu sācis darboties vulkāns, kurš izvirda kvēlošus pelnus, kas biezā kārtā pārklāja zemi un karstuma mocītos suņus, un naktssargus. Trijos no rīta ar dzeltenu gaismu visās mājās sāka gruzdēt bēniņu lodziņi, it kā tur būtu izcēlies ugunsgrēks.
Līdz ar rītausmu pasaule pārvērtās. Gaisa strāvās kā karsti avoti klusi plūda uz nekurieni. Ezers kā karsts, nekustīgs mākonis bija uzgūlis zivju un smilšu ielejai, dedzinot to ar savu svelošo elpu. Ielu segums kusa kā vasks, ķieģeļi spīgoja vara krāsā, māju kores šķita esam no bronzas. Elektrības vadi — uz laiku laikiem sagūstīts zibens — draudoši spīdīgi stiepās pār mājām, kurās it neviens negulēja.
Cikādes čirkstēja skaļāk un skaļāk.
Saule šoreiz vis neuzlēca, bet kā karsts vilnis pār- šļāca zemi.
Istabā, sviedriem līstot pār vaigiem, savā gultiņā kusa Duglass.
— Fū, — Toms ienākdams izdvesa. — Nāc, Dug, ejam uz upi. Šodien nemaz nelīdīsim ārā no ūdens.
Duglass smagi elpoja. Sviedri tecēja viņam gar kaklu.
— Dug, tu vēl guli?
Tik tikko samanāms galvas mājiens.
— Slims esi, vai? Fū, no šī karstuma sāks vēl svilt māja.
Toms pielika plaukstu pie Duglasa pieres un acumirklī atrāva nost. Šķita, ka viņš būtu piešāvis roku pie nokaitušām krāsns durtiņām. Viņš pagriezās un metās lejā pa kāpnēm.
— Mam, — viņš teica. — Dugs ir briesmīgi slims.
Māte, kura tobrīd ņēma ārā no ledusskapja olas,
sastinga, raižpilnu seju nolika tās atpakaļ un sekoja Tomam augšup pa kāpnēm.
Duglass nebija pakustējies.
Cikādes vairs nečirkstēja, bet kliedza.
Divpadsmitos pie mājas piebrauca ārsts — gluži pārguris un tādā ātrumā, it kā saule dzītos viņam pa
pēdām, gātava viņu vai nobeigt — un, smagi elsdams, atdeva Tomam savu somu.
Pulksten vienos viņš, galvu grozīdams, iznāca ārā. Toms ar māti palika stāvam pie durvīm, kamēr ārsts vairākkārt noteica, ka viņš nezinot, patiešām nezinot … Tad uzlika savu panamas cepuri, paskatījās, kā saule dedzina un rauj čokurā koku lapas, pamin- stinājās kā cilvēks, kurš taisās mesties pašā elles speltē, un tad skriešus devās uz mašīnu. Aiz tās palika zils dūmu mākonis, kas vēl labu laiku virmoja gaisā.
Toms paņēma ledus cērti, virtuvē sacirta mārciņu ledus un uznesa augšā. Māte sēdēja uz gultas malas, un bija dzirdama tikai Duglasa elpa, kad viņš ievilka tvaiku un izpūta liesmu. Viņi ietina ledu kabatas lakatiņos un pielika Duglasam pie pieres un visgarām augumam. Pēc tam aizvilka logu aizkarus, un istaba kļuva tumša kā ala. Līdz pulksten diviem viņi mainīja apliekamos, nesot arvien jaunu ledu. Tad vēlreiz pataustīja Duglasa pieri, un tā bija tik karsta kā nokaitusi lampa. Kad atrāva roku, tā vien gribējās paskatīties uz pirkstiem, lai redzētu, vai tie nav apsviluši.
Māte pavēra muti, grasīdamās kaut ko teikt, bet cikādes čirkstēja tik briesmīgi skaļi, ka no griestiem sāka birt kaļķi.
Duglass gulēja sārtajā tumsā un klausījās, kā dobji sit sirds un it kā grūdieniem lēni pulsē sabiezējušās asinis.
Viņa lūpas bija smagas un nekustējās. Viņa domas bija smagas un lēni bira cita pēc citas, kā smilšu graudiņi smilšu pulkstenī. Tik, tik . ..
Pa spīdošu tērauda sliežu loku no ielas stūra iznirst tramvajs, šķildams kvēlojošas dzirkstis, un zvaniņš šķind tūkstošiem reižu, līdz tā skaņa saplūst ar cikāžu čirkstēšanu. Misters Tridens māj ar roku. Tramvajs, dobji dunēdams, aizdārdina un izgaist. Mister Triden!
Tik. Birst smilšu graudiņi. Tik.
Čuku-čuku! Tū-tū-ū-ū!
Uz jumta kāds zēns tēlo lokomotīvi, raustot neredzamu svilpes auklu, un tad sastingst, pārvēršas statujā. «Džon Haf! Ei, tu, Džon Haf! Es tevi ienīstu, Džon! Bet mēs esam draugi! Nē, nē, neienīstu vis!»
Džons iekrīt gobu alejā kā bezdibenīgā akā un kļūst arvien mazāks un mazāks.
Tik. Džons Hafs. Tik. Birst smilšu graudiņi. Tik. Džons…
Duglass pagrieza galvu, kas sāpīgi atkrita uz baltā, neizturami baltā spilvena.
Ar Zaļo mašīnu aizpeld divas večiņas, ķaukstinot melno gumijas taurīti un vēcinot rokas, baltas kā dūjas. Un viņas iegrimst mauriņa atvarā, un zāle sakļaujas pār viņu galvām, bet balti cimdotās rokas māj un māj …
Mis Ferna! Mis Roberta!
Tik … Tik …
Un pēkšņi pretējās mājas logā parādās pulkvedis Frīlejs, bet sejas vietā viņam ir pulkstenis, un ielu ietin bizonu saceltie putekļi. Pulkvedis Frīlejs metas uz priekšu un grib kaut ko teikt, bet žoklis atkaras, mēles vietā no mutes izlec pulksteņa atspere un paliek šūpojamies gaisā. Viņš saļimst uz palodzes kā lupatu lelle, bet viena roka vēl māj un māj …
Garām aiztraucas misters Aufmans ar kaut kādu mirdzošu braucamrīku, tādu kā tramvaju vai Zaļo mašīnu, kas atstāj krāšņu putekļu asti un apžilbina acis kā saule. «Mister Aufman, vai izgudrojāt? Vai beidzot izgudrojāt Laimes mašīnu?» Duglass kliedz.
Bet tad viņš ierauga, ka mašīnai nemaz nav dibena. Misters Aufmans gluži vienkārši rikšo pa ielu un
stiepj šo dīvaino kasti uz pleciem. «Laime, Dug, redz, kur ir laime!» Un viņš izgaist tāpat kā tramvajs, kā Džons Hafs un abas večiņas ar baltajām dūjas rokām.
Augšā uz jumta klusi klaudzina āmurs. Tuk-tuk- tuk. Klusums. Tuk-tuk-tuk. Klusums. Tuk-tuk-tuk. Nagla un āmurs. Āmurs un nagla. Putnu koris. Un vecīgi dreboša, taču moža balss dzied:
«Jā, mēs sanāksim pie upes . .. upes . .. upes …
Jā, mēs sanāksim pie upes …
Kura gar dieva troni savus ūdeņus veļ.»
«Vecmāmuļ! Vecvecmāmuļ!»
Tuk, tuk. Un vēl klusāk — tuk, tuk.
«.. . pie upes .. . pie upes .. .»