Un tad vairs tikai putni tekājot grabina jumtu. Tuk-tuk. Skrip-skrip. Tuk-tuk. Arvien klusāk un klusāk.
«. .. pie upes …»
Duglass ievilka elpu un pilnā balsī ieraudājās.
Viņš nedzirdēja, ka istabā ieskrēja māte.
Uz viņa nejūtīgās rokas uzmetās muša, apsvilinājās un aizlidoja.
Pulkstenis bija četri pēc pusdienas. Uz ietves gulēja beigtas mušas. Būdās kā slapji spalvu kamoli — suņi. Ēnas bija sabēgušas zem kokiem. Veikalu žalūzijas bija nolaistas un durvis slēgtas. Ezera krasts bija gluži tukšs, bet ezerā — tūkstošiem cilvēku, līdz kaklam iegremdējušies siltajā, tomēr veldzējošajā ūdenī.
Bez ceturkšņa pieci. Pa bruģētajām ielām dziedādams brauca misters Džonass ar savu furgonu.
225
Toms, kuram vairs nebija spēka raudzīties Duglasa kaistošajā sejā, vilkās pa ielu uz kluba pusi, kad viņam līdzās apstājās furgons.
15 — 360
— Labdien, mister Džonas.
— Labdien, Tom.
Viņi uz ielas bija divi vien, tā ka varētu pēc sirds patikas izpriecāties par furgona dārgumiem, bet Toms pat nepaskatījās uz tiem. Misters Džonass klusēja. Viņš aizkūpināja savu pīpi un pakšķinot māja ar galvu, it kā zinātu bez sacīšanas, ka notikusi nelaime.
— Nu, Tom? — viņš ierunājās.
— Mans brālis, — Toms sacīja. — Dugs .. .
Misters Džonass paskatījās uz Spouldingu māju.
— Viņš ir saslimis, — Toms teica. — Viņš mirst!
— Vai nu tik ļauni ir, — misters Džonass noteica un, saraucis pieri, pārlaida skatienu klusuma pārņemtajai pasaulei, kur nekas neliecināja par nāvi.
— Viņš mirst, — Toms atkārtoja. — Un ārsts nevar saprast, kas viņam kaiš. No karstuma, viņš saka, laikam no karstuma. Bet vai tas, mister Džonas, var būt? Vai karstums var cilvēku nogalināt, ja viņš guļ tumšā istabā?
— Kā teikt… — misters Džonass iesāka un apklusa.
Jo Toms sāka raudāt.
— Es vienmēr domāju, ka viņu ienīstu… jā, tā es domāju … mēs vienmēr plūcāmies … es viņu laikam patiešām ienīdu… tas ir — dažreiz ienīdu … bet tagad… tagad… o, mister Džonas, varbūt jums…
— Kas, puisīt?
— Varbūt jums atrastos kaut kas tāds, kas varētu viņam palīdzēt. Kaut kas, ko es varētu uznest viņam augšā un no kā viņš atveseļotos.
Toms atkal iešņukstējās.
Misters Džonass izvilka un pasniedza Tomam savu sarkano kabatas lakatiņu. Toms izšņauca degunu un noslaucīja asaras.
— Dugam šovasar galīgi neveicas, — viņš teica. ■— Vienmēr kaut kas saiet šķērsām.
Nu, kas tad? — misters Džonass jautāja.
— Nu, piemēram, — Toms iesāka, rīstīdamies pēc elpas, jo vēl arvien nespēja apvaldīt asaras, — viņš zaudēja savu labāko draugu, kurš patiešām bija zēns ko vērts. Un tad vēl kāds ievilcis Viņa beisbola cimdu, kas maksā dolāru deviņdesmit pieci centi. Un viņš briesmīgi pārsteidzās, atdodams Čārlijam Vudmenam savu gliemežnīcu un jūras akmeņu kolekciju pret Tarzāna statuju — tādu no māla—, kādu var dabūt no veikalnieka pret makaronu kastīšu virsiņām. Otrā dienā šis Tarzāns viņam nokrita uz ietves un saplīsa.
— Ai-ai-ai, — vecais vīrs noteica, skaidri saredzēdams lauskas uz asfalta.
— Un viņš cerēja uz dzimšanas dienu dabūt burvju triku grāmatu, bet viņam uzdāvināja kreklu un bikses. Un visa vasara sabojāta.
— Vecāki reizēm neatceras, ka arī paši bijuši bērni, — misters Džonass sacīja.
— Nu, skaidrs, — Toms piekrita un vēl klusākā balsī turpināja. — Un tad vēl kādu nakti viņš aizmirsa ārā pašas visīstākās Tauera važas, un tās galīgi sarūsēja. Bet vistrakākais tomēr ir tas, ka esmu izaudzis par veselu collu un gandrīz vai panācis viņu, un tas viņam briesmīgi ķeras pie sirds.
— Un tas ir viss? — vecais vīrs klusi jautāja.
— Kur nu, ir bijis vēl simtiem citu visvisādu likstu un nepatikšanu. Ir tādas vasaras, kad nemaz neveicas. Te kukaiņi sagrauž viņa komiksus, te jaunās tenisa kurpes pēkšņi sapel.
— Arī man bijuši neveiksmju gadi, — vecais vīrs teica.
15"
227
Viņš paskatījās uz debesīm, it kā tie būtu tur saredzami.
— Nu, lūk, mister Džonas. Tur jau tā lieta. Tieši tādēļ viņš arī mirst.. .
Toms apklusa un novērsās.
— Pag, ļauj man padomāt, — vecais vīrs sacīja.
— Mister Džonas, vai jūs varētu palīdzēt? Vai jūs patiešām varētu palīdzēt?
Misters Džonass ielūkojās savā vecajā furgonā un papurināja galvu. Tagad saules gaismā viņa seja izskatījās nogurusi, uz pieres izspiedās sviedru lāses. Viņš raudzījās vāžu un atlupušu abažūru, un marmora nimfu, un zaļa vara satīru kaudzē un nopūtās. Tad pagriezās, paņēma grožus un viegli sašūpoja.
— Tom, — viņš teica, skatoties zirga mugurā, — es šodien vēl atbraukšu. Man kaut kas padomā. Tikai šo to paskatīšos un pēc vakariņām būšu klāt. Un tad … kaut gan grūti pateikt… Bet pagaidām … — Viņš pieliecās un izvilka no furgona vairākus japāņu kareklīšus. — Pakarini tos pie viņa loga. Vējā tie dzilkstēs kā ledus tilkas.
Toms stāvēja ar kareklīšiem rokā, kamēr furgons pazuda skatienam. Tad pacēla mazos nieciņus gaisā, bet nebija vēja, kas tos iešūpotu. No tiem nenāca neviena skaņa.
Pulkstenis bija septiņi.
Pilsēta atgādināja milzīgu krāsni, pār kuru no rietumiem plūda arvien jauni karstuma viļņi. No katras mājas, no katra koka stiepās dreboša ogļu melna ēna. Lejā pa ielu gāja kāds vīrs uguns sarkaniem matiem. Tie sārti liesmoja rieta saulē, kura vēl arvien dedzināja, un Tomam šķita, ka tur cēli aizslīd degoša lāpa, aizsoļo ugunīga lapsa, pats velns apstaigā savus īpašumus.
Pusastoņos misis Spouldinga, iznākusi uz sētas lieveņa izsviest mēslu kastē arbūza mizas, pagalmā ieraudzīja misteru Džonasu.
— Kā klājas zēnam? — viņš apvaicājās.
Misis Spouldingas lūpas iedrebējās, un viņa nespeja izteikt ne vārda.
— Vai es, lūdzu, drīkstētu ieiet pie viņa? — misters Džonass jautāja.
Viņa vēl arvien nespēja parunāt.
— Mēs esam draugi, •— viņš teica. — Es viņu redzu gandrīz katru dienu, kopš viņš tiktāl paaugās, ka sāka skraidīt apkārt. "Es viņam kaut ko atvedu.
— Viņš ir … — viņa gribēja sacīt «bez samaņas», bet tā vietā pateica «aizmidzis». — Viņš ir aizmidzis, mister Džonas. Ārsts teica, lai viņu netraucējot. O, ja kāds zinātu, kas viņam kaiš!
— Kaut arī viņš aizmidzis, es tomēr gribētu ar viņu parunāt, — misters Džonass sacīja. — Reizēm miegā dzirdētie vārdi vēl labāk iespiežas sirdī un atmiņā.
— Man ļoti žēl, mister Džonas, tomēr es nedrīkstu riskēt. — Misis Spouldinga satvēra durvju rokturi, bet nedomāja tās atdarīt. — Taču paldies jums. Paldies, ka atnācāt.
— Kā vēlaties, mem, — misters Džonass noteica.
Viņš palika pagalmā stāvot un raudzījās augšup
Duglasa logā. Misis Spouldinga iegāja iekšā un aizšāva durvis.
Augšā savā gultā Duglass smagi elpoja.
Šķita, ka tur kāds vilktu ārā no maksts un bāztu atpakaļ asu nazi.
Pulksten astoņos vēlreiz atnāca ārsts un, galvu grozīdams, atkal aizgāja — bez žaketes, atrautu kaklasaiti, izskatīdamies tā, it kā šai dienā būtu zaudējis trīsdesmit mārciņas. Pulksten deviņos Toms, māte un tēvs izlika ārā saliekamo gultu un iznesa Duglasu no sutīgās istabas dārzā zem ābeles, lai gadījumā, ja uzpūstu vējš, tas viņu kaut mazliet atspirdzinātu. Līdz vienpadsmitiem viņi staigāja iekšā un ārā, laiku pa laikam apraudzīdami Duglasu, tad uzlika modinātāju uz pulksten trijiem, kad jāmaina ledus, un devās pie miera.