Vecmāmiņ, Duglass bieži bija grasījies jautāt, saki, vai šeit sākas pasaule? Jo skaidrs, ka tā varēja sākties vienīgi tādā vietā kā šī. Pasaules centrs, bez šaubām, bija virtuve, ap kuru griezās viss pārējais. Virtuve, protams, bija tas pamats, uz kura turējās pasaules templis.
Duglass aizmiedza acis un dziļi ievilka elpu. Šeit plandīja svelošas elles liesmas un griezās pūdercukura putenis, — šeit, šajā brīnumu valstībā, kurā valdīja vecmāmiņa ar noslēpumainajām indiānietes acīm un divām siltām dūjām zem ņiebura, vecmāmiņa ar tūkstoš rokām, kas vienmēr kaut ko kūla, sita, putoja, kapāja, grieza, mizoja, tīstīja, sālīja, maisīja.
Duglass aiztaustījās līdz pieliekamā durvīm. Viesistabā nogranda smiekli un notinkšķēja tējas tasītes. Bet Duglass devās iekšā vēsajā smaržu valstī, kur no zaļganās un iesārtās puskrēslas viņam pretī plūda briestošu banānu aromāts. Ap viņa ausīm un etiķa pudelītēm, nikni sīkdami, griezās odi.
Viņš atvēra acis. Kā viegli kūpoši vasaras mākoņi viņa priekšā rindojās maizes klaipi, gaidot, kad tos sagriezīs šķēlēs. Kā ēšanas rotaļai sagatavotas cirkus klauna ripas gulēja taukos vārīti apulīši. Duglasam saskrēja siekalas mutē. Šeit, plūmju koku aizēnotajā telpā, kur kļavu lapas šalca kā strauts, viņš lasīja garšvielu nosaukumus.
Kā lai es pateicos misteram Džonasam? — Duglass domāja. Kā lai atmaksāju par viņa labo sirdi? Nē, to atmaksāt vispār nav iespējams. Bet ko tad lai dara? Patiešām — ko? Varbūt var atmaksāt kādam citam? Nodot pateicību kā stafeti tālāk? Pavērties apkārt, atrast kādu un izdarīt viņam kaut ko labu. Jā, tā ir vienīgā iespēja . ..
Ingvers, majorāns, kanēlis.
Tā saucās fantastiskas, zudušas pilsētas, kur griezās un nosēdās garšvielu mākoņi.
Duglass pamētāja krustnagliņas, kas bija atceļojušas no kāda tumša kontinenta, kur bērniem ar lakri- cas krāsas rokām noderējušas kauliņu vietā.
Tad Duglass paskatījās uz burku, kurai bija viens vienīgs uzraksts, un pēkšņi atgriezās vasaras sākumā, tajā neaizmirstamajā dienā, kad atskārta, ka pasaule griežas ap viņu un viņš atrodas pašā centrā.
Šis vārds bija: BAUDA.
Cik labi, ka viņš bija nolēmis dzīvot!
BAUDA! Cik interesants vārds sīki sagrieztām marinētām saknītēm, kuras tik jauki saliktas burkā ar balto vāciņu! Tas, kurš devis šo nosaukumu, patiešām bijis neparasts cilvēks. Viņš droši vien bija joņojis apkārt un savācis visus pasaules priekus, un sabāzis tos šajā burkā, un, kliegdams aiz sajūsmas, uzrakstījis šo vārdu ar lielajiem burtiem: BAUDA! To dzirdot, tā vien šķiet, ka tu valsties pa smaržīgu pļavu tāpat kā trakulīgs, dābolains kumeļš, kam mute pilna ar sulīgu zāli, vai peldoties nirsti līdz ezera dibenam, kamēr ausīs dun ūdeņu šalka. BAUDA!
Duglass pastiepa roku. Un šeit bija: GARŠVIELAS.
— Ko vecmāmiņa gatavo pusdienās? — no reālās pasaules, no viesistabas, skanēja krustmātes Rozas balss.
— To neviens it nekad nezina, iekams nav sēdies pie galda, — teica vectēvs, todien pārnācis agrāk no darba, lai milzīgā puķe negarlaikotos. — Tas ir noslēpums, mūžīga mīkla.
— Es gan vēlētos zināt jau iepriekš, kas man būs jāēd, — krustmāte Roza spiedza un iesmējās. Ēdamistabas lustras karulīši sāpīgi iedzinkstējās.
Duglass virzījās dziļāk pieliekamās telpas pustumsā.
Virces… cik lielisks vārds! Un betelpipari un bazilikas. Sarkanie pipari. Kari pulveris. Patiešām lieliski vardi. Bet BAUDA, turklāt vel ar lielajiem burtiem, — tas nu ir pārāks par visiem citiem.
Vecmāmiņa nāca un gāja un, garaiņu plīvuriem stiepjoties nopakaļ, nesa no virtuves kūpošas bļodas, kamēr pie galda visi klusējot gaidīja. Neviens necēla tām nost vāku, lai pētītu, kas tajās iekšā. Beidzot vecmāmiņa apsēdās, vectēvs noskaitīja lūgšanu, un sudraba naži un dakšiņas pacēlās gaisā, kā siseņu bars.
Kad visas mutes bija pilnas ar kulinārijas brīnumiem, vecmāmiņa atlaidās pret krēsla atzveltni un jautāja:
— Nu, kā garšo?
Un visus īrniekus un radiniekus, arī krustmāti Rozu, kuru mutes bija pilnas kā piebāztas, nodarbināja šausmīga dilemma: vai atbildēt un lauzt mirkļa burvību, vai arī klusēt un ļaut šim ambrozijam pamazām izkust uz mēles? Šķita, viņi tūliņ sāks smieties vai raudāt, neparko nespējot izšķirties. Šķita, ne ugunsgrēks, ne zemestrīce, ne apšaude, ne masu slepkavošana viņus šobrīd nespētu piecelt no galda, kuru apņēma smaržīgie garaiņi, kas viņiem solīja debesu svētlaimi. Šai maigo zaļumu un saldo un smaržīgo garšaugu smārdā ļaundari šķita nevainīgi eņģeļi. Ēdāju skatieni slīdēja pāri sniegbaltajam līdzenumam, uz kura kūpēja dažādi cepeši, vēl neredzēti pupiņu, kukurūzas un gaļas sacepumi, sautēta zivs un visvisādi ragū. Vienīgā dzirdamā skaņa bija mūžsenā ūdens burbuļošana virtuvē un dakšiņu šķindēšana pret šķīvjiem, kad tās it kā tikšķoši pulksteņi skaitīja nevis stundas, bet sekundes.
Un tad krustmāte Roza vienā elpas vilcienā savāca vienkop savu pāri plūstošo sārtumu un veselību, un spēku un, pacēlusi gaisā dakšiņu ar tai uzdurto noslēpumu, griezīgi izgrūda:
— Garšīgs jau gan, bet kas tas īsti ir?
Limonāde vairs nedzirkstīja apsvīdušajās glāzēs,
zibošās dakšiņas nolaidās un sastinga līdzās šķīvjiem.
Duglass pavērās krustmātē Rozā kā nāvīgi ievainots briedis medniekā. Visu sejas izbrīnā sāpīgi sarāvās. Kādēļ vajag jautāt? Ēdieni taču runāja paši par sevi, un tā arī bija visīstākā atbilde. Vai tad nebija diezgan ar to, ka cilvēks ar visu miesu un dvēseli tiecās pretim šim svētsvinīgajam mielasta galda rituālam?
— Laikam neviens nedzirdēja manu jautājumu? — krustmāte Roza nerimās.
Beidzot vecmāmiņa tik tikko pavērtām lūpām izmocīja:
— Es to saucu par Ceturtdienas maltīti. Tāda mums ir katru ceturtdienu.
Tā nebija taisnība.
Pa visiem šiem gadiem vēl neviens ēdiens nekad nebija atkārtojies. Un kurš pateiks, no kurienes tas bija nācis? Vai no zaļajām jūras dzīlēm? Vai no zilā vasaras gaisa? Vai tas bija peldējis vai arī lidojis, vai tam dzīslās bija ritējušas asinis vai arī hlorofils, vai tas gājis pa zemi vai tiecies pret sauli, stāvot nekustīgi uz vietas? Neviens to nezināja. Neviens nejautāja. Nevienu tas neinteresēja.
Reizēm dažs labs mājinieks piegāja tikai pie virtuves durvīm un ielūkojās virtuves valstībā, kur griezās pūdercukura mākoņi, šķindēja trauki un pannas, un kastroļi, it kā ar pilnu tvaiku strādātu fabrika, un vecmāmiņa piemiegtām, pusaklām acīm raudzījās apkārt, ļaujot, lai rokas pašas starp bļodām un burkām atrod to, kas tām bija vajadzīgs.
Vai viņa apzinājās, kāds viņai ir talants? Laikam jau ne. Ja viņai jautāja, kā viņa gatavo, viņa vienīgi nolaida acis un paraudzījās uz savām rokām, kuras, paklausot brīnišķam instinktam, vienmēr atrada īsto ceļu, vai nu iegrimstot miltu tīnē, vai ienirstot ķidāta tītara iekšās, it kā gribētu piekļūt pie pašas putna dvēseles. Viņas pelēkās acis bikli mirkšķināja caur brillēm, kuru ietvari četrdesmit gados krāsns svelmē bija galīgi saliekušies un stikli tā aizķepējuši, ka reizēm pašiem vismīkstākajiem, pašiem sulīgākajiem bifštekiem viņa uzkaisīja kartupeļu miltus! Reizēm viņa gaļā iemeta aprikozes vai sajauca šķietami nesaderīgus zaļumus, augļus un dārzeņus, bet, kaut tas bija pretēji noteikumiem un visiem kulinārijas likumiem, ēdājiem saskrēja siekalas mutē un viņi varēja vai mēli norīt. Vārdu sakot, vecmāmiņai viņas rokas — tāpat kā savā laikā vecvecmāmuļai — bija neatminama mīkla, iepriecinājums, visa dzīve. Viņa raudzījās tajās ar izbrīnu, bet ļāva dzīvot tām savu dzīvi — tā, kā tās gribēja, prata un spēja.