Bet nu pirmo reizi pa visiem šiem neskaitāmajiem gadiem kāds sāka uzdot nekautrus jautājumus, gribēdams pētīt un izdibināt kā zinātnieks savā laboratorijā to, par ko pareizāk būtu klusēt.
—- Jā, es saprotu, bet no kā ir gatavota šīs Ceturtdienas maltīte?
— Nu, pēc kā tad tā, tavuprāt, garšo? — vecmāmiņa izvairīgi atjautāja.
Krustmāte Roza pasmaržoja uz dakšiņas uzdurto kumosu.
— Tā kā govs gaļa … vai varbūt jēra? Ingvers vai kanēlis? Šķiņķa mērce? Mellenes? Un mazliet cepumu? Ķiploki? Mandeles?
— Pilnīgi pareizi, — vecmāmiņa teica. — Kurš vēlas vēl otru porciju? Ak visi?
Sacēlās troksnis, skanēja šķīvji, zibēja rokas, un ēdāji sāka runāt cits caur citu, cenzdamies uz laiku laikiem noslāpēt zaimojošo jautājumu, un Duglass runāja skaļāk par visiem un plātīja rokas tā kā neviens. Bet pēc visu sejām bija skaidri redzams, ka viņu pasaule sašķobījusies un pār to pacelts Damokla zobens. Līdz šim viņiem bija tā laime pēc pirmā pusdienas zvana, tūliņ pārtraucot darbu vai atpūtu, aši steigties uz ēdamistabu. Gadu gadiem viņi devās uz turieni kā uz pašiem lielākajiem svētkiem, steigšus atsita sniegbaltās salvetes un satvēra nažus un dakšiņas, — kā vieninieku kamerās izbadējušies cietumnieki, kas tikai gaidījuši signālu, lai pa kaklu pa galvu, grūstot cits citu, mestos lejā pa kāpnēm un ieņemtu vietu pie galda.
Nu viņi skaļi, satraukti sarunājās, stāstīja vecus, nodrāztus jokus, laikiem pašķielēdami uz krustmāti Rozu, it kā viņai zem kuplā ņiebura būtu paslēpta bumba ar pulksteņa mehānismu, kas, neatlaidīgi skaitīdams sekundes, tuvinātu viņu bojāeju.
Krustmāte Roza, sajutusi, ka arī klusums ir īsta svētlaime, notiesāja trīs porcijas neizprotamā bezvārda ēdiena un devās augšā uz savu istabu atlaist vaļīgāk korseti.
/ — Vecmāmiņ, nu kāda jums tā virtuve! — krustmāte Roza, atkal nonākusi lejā, izsaucās. — Sakāt, ko gribat, tas ir īsts haoss. Juku jukām pudeles, šķīvji un kārbas, gandrīz visas bez etiķetēm, — kā gan jūs zināt, ko liekat katlā? Sirdsapziņa nedos man miera, ja pa to laiku, kamēr te esmu, nepalīdzēšu jums ievest šeit kārtību. Pagaidiet, lai tikai atrotu piedurknes.
— Nē, paldies, nevajag, — vecmāmiņa sacīja.
Duglass, kurš sēdēja bibliotēkā, caur sienu dzirdēdams abu sarunu, juta, ka viņam salecas sirds.
— Un šeit tāds karstums kā turku pirtī, — krustmāte Roza turpināja. — Jāatver logs un jāuzvelk žalūzijas, lai kaut ko vispār varētu saredzēt.
— Man no gaismas sāp acis, — vecmāmiņa iebilda.
— Un te jau arī ir trauku birste. Es pārmazgāšu traukus un kārtīgi salikšu kaudzītēs. Nē, es katrā ziņā jums palīdzēšu, tā ka nesakiet vairāk ne vārda.
— Labāk nu pasēdi un atpūties, — vecmāmiņa ieteicās.
— O, jūs nemaz nezināt, cik ļoti tas jums visu atvieglos. Jūs, protams, esat lieliska virēja, bet, ja jūs spējat tik labi gatavot šādā briesmīgā haosā, tad gatavosiet vēl desmitkārt labāk, ja katra lieta būs savā vietā.
— Neesmu par to nekad domājusi… — vecmāmiņa sacīja.
— Tad vajag padomāt. Mūsdienu modernās pavār- mākslas metodes jums palīdzēs uzlabot darbu par kādiem desmit, piecpadsmit procentiem. Jūsu, vīrieši jau tagad ir īsti rīmas. Bet pēc nedēļas viņi vai plīsīs no ēšanas. Ēdiens būs tik bezgala gards, ka viņi ēdīs bez sāta.
— Vai tiešām? — vecmāmiņa ieinteresēta jautāja.
— Vecmāmiņ, nu nepadodies! — Duglass, piespiedis ausi pie sienas, čukstēja. Bet, sev par šausmām, viņš sadzirdēja, ka aiz sienas sākas milzīga rosīšanās, ka tur kaut ko tīra un slauka, met ārā pustukšas kulītes, līmē uz burkām etiķetes, liek šķīvjus, pannas un kastroļus plauktos, kur tie nekad nebija stāvējuši. Pat naži, kas vienmēr bija gulējuši uz virtuves galdiem kā sudraba zivtiņas, pat tie tika samesti atvilktnēs.
Arī vectēvs, stāvēdams Duglasam līdzās, labu laiku klausījās. Tad neveikli pakasīja zodu.
241
— Ja labi padomā, tad nu patiešām virtuvē vienmēr valdījis haoss. Mazliet vairāk kārtības nebūs par ļaunu. Unr ja krustmātei Rozai ir taisnība, tad rīt mums būs tādas vakariņas, kādas vēl nekad neesam ēduši.
16 — 360
— Jā, ser, — Duglass sacīja. — Kādas nekad neesam ēduši.
— Kas tas tāds? — vecmāmiņa jautāja.
Krustmāte Roza pasniedza viņai dāvanas sainīti,
ko bija turējusi paslēptu aiz muguras.
Vecmāmiņa to attina vaļā.
— Pavārgrāmata! — viņa izsaucās, un grāmata izkrita viņai no rokām. — Man tā nav vajadzīga! Riekšava miltu, šķipsniņa garšvielu, lāsīte ūdens, un tas arī viss …
— Es palīdzēšu jums iepirkties, — krustmāte Roza turpināja. — Un vēl, kā es skatos, — kas jums ar acīm? Vai tiešām jūs visus šos gadus bojājat redzi ar šādām brillēm? Ietvars saliekts, un stikli saskrāpēti. Kā gan jūs vispār spējat ko saskatīt un neesat vēl iekritusi miltu tīnē? Tūliņ pat ejam pirkt jaunas brilles.
Viņas izgāja uz saulainās ielas, un vecmāmiņa, galīgi apjukusi, tecēja krustmātei Rozai līdz.
Viņas atgriezās ar pārtikas produktiem, jaunām brillēm un jaunu matu sakārtojumu. Vecmāmiņa izskatījās tā, it kā tikko būtu bēgusi no vajātājiem. Viņa tik smagi pūta un elsa, ka krustmāte Roza vai vilkšus uzvilka viņu pa lieveņa kāpnītēm.
— Tiktāl nu būtu, vecmāmiņ. Tagad jums katra lietiņa ir savā vietā. Un jūs atkal varat redzēt!
— Nāc, Dug, mazliet pastaigāties, lai rodas labāka apetīte, — vectēvs sacīja. — Šis vakars ieies vēsturē. Varu derēt, ka tādas vakariņas neviens mirstīgais vēl nebūs ēdis.
Vakariņu laiks.
Cilvēku sejās nodzisa smaids. Duglass ilgi košļāja vienu kumosu, līdz beidzot, izlikdamies, ka noslauka muti, izspļāva salvetē. Toms ar tēvu darīja tieši to pašu. Citi stūma ēdienu kaudzītēs, citi vilka tajā cilpas un rakstus, veidoja mērcē zīmējumus, cēla no kartupeļiem pilis, slepus pameta sunim pa gaļas gabaliņam.
Pirmais no galda piecēlās vectēvs.
— Esmu paēdis, — viņš teica.
Pārējie nomākti palika sēžot.
Vecmāmiņa nervozi bakstīja ar dakšiņu savu šķīvi.
— Nu, vai nav garšīga maltīte? — krustmāte Roza jautāja. — Un turklāt mēs to dabūjām gatavu pusstundu agrāk nekā parasti!
Bet visi domāja tikai par to, ka svētdienai seko pirmdiena un pirmdienai — otrdiena, un tā veselu garu nedēļu viņus gaida skumīgas brokastis, sērīgas pusdienas un visdrūmākās vakariņas. Pēc brīža ēdamistaba bija tukša. Augšā katrs savā istabā nodevās skumjām pārdomām.
Vecmāmiņa satriekta ievilkās virtuvē.
— Tas nu vienreiz ir par daudz! — vectēvs noteica. Viņš aizgāja līdz kāpņu lej galam un, pacēlis galvu, sauca putekļainajā saules gaismā: — Tūliņ nāciet visi lejā!