Visi mājinieki sanāca krēslainajā, mājīgajā bibliotēkā, kur ieslēdzās un čukstus apspriedās.
— Šī te būs banka, — vectēvs teica, klusu laizdams apkārt savu platmali. Tad smagi uzlika roku uz Duglasa pleca. — Bet tev būs viens īpašs uzdevums, draugs. Tu paklausies… — Un viņš uzticīgi iečukstēja Duglasam kaut ko ausī, appūšot to ar savu silto elpu.
Nākama ja pēcpusdienā Duglass uzmeklēja krustmāti Rozu dārzā, kur viņa tobrīd grieza ziedus.
16* ., 243
— Krustmāte Roza, — viņš drūmā balsī teica,
— iesim mazliet pastaigāties, vai jā? Es parādīšu jums tauriņu gravu — tur, tajā pusē.
Viņi apstaigāja visu pilsētu. Duglass redzami nervozēja un .runāja vienā gabalā, neskatīdamies uz krustmāti Rozu, bet klausīdamies tiesas nama pulkstenī, kurš sita pēcpusdienas stundas.
Kad viņi pa saulē sakarsušo gobu aleju tuvojās mājai, krustmāte Roza pēkšņi ierāva elpu un tvēra roku pie kakla.
Pie lieveņa kāpnēm, rūpīgi sasaiņotas, stāvēja viņas ceļasomas. Virs vienas vējā viegli plīvoja sārta dzelzceļa biļete.
Uz lieveņa nepielūdzamām sejām sēdēja visi desmit īrnieki. Vectēvs kā vilciena pavadonis, kā pats mērs, kā mīļš draugs cienīgi nonāca lejā pa kāpnēm.
— Roza, — viņš teica un pakratīja viņas roku.
— Man tev kas jāsaka.
— Kas tad? — krustmāte Roza jautāja.
— Uz redzēšanos! — viņš sacīja.
Pēcpusdienas klusumā varēja dzirdēt, kā nosvilpj un aiztraucas vilciens. Lievenis bija tukšs, ceļasomas pazudušas, krustmātes Rozas istaba tukša. Bibliotēkā vectēvs pameklējās pa plauktiem un smaidīdams izvilka aiz Edgara Po sējuma aizbāztu zāļu pudelīti.
Vecmāmiņa atgriezās no pilsētas, kurp bija devusies iepirkties viena pati.
— Kur tad krustmāte Roza?
— Mēs viņu pavadījām uz staciju, — vectēvs teica. — Mēs visi raudājām. Viņa briesmīgi negribēja šķirties no mums, taču sūtīja tev sirsnīgu sveicienu un teicās atbraukt pēc gadiem desmit. — Vectēvs izvilka savu masīvo zelta pulksteni. — Bet tagad ejam uz bibliotēku Un iedzeram pa glāzītei heresa, kamēr vecmāmiņa atkal cels galdā kādu jaunu kulinārijas brīnumu.
Vecmāmiņa aizgāja gatavot vakariņas.
Visi mājinieki un vectēvs ar Duglasu smējās, tērzēja un ieklausījās, kā vecmāmiņa klusi rosās pa virtuvi. Un, kad viņa noskandināja gongu, visi barā, grūstīdami cits citu, steigšus devās uz ēdamistabu.
Katrs paņēma krietnu kumosu.
Vecmāmiņa vēroja ēdāju sejas. Visi klusējot raudzījās savos šķīvjos, salikuši rokas uz ceļgaliem, un katram aiz vaiga kā bijis, tā arī palika pa nesakošļā-, tam kumosam.
. — Es vairs neprotu! — vecmāmiņa izsaucās. — Es vairs galīgi neprotu gatavot. ..
Un sāka raudāt.
Tad viņa piecēlās un aizsteberēja uz kārtīgo virtuvi ar kārtīgi uzlīmētajām etiķetēm, bezpalīdzīgi kustinot rokas, kuras nekam vairs nebija derīgas.
Visi aizgāja gulēt izsalkuši.
Duglass dzirdēja, ka tiesas nama pulkstenis nosita pusvienpadsmit, vienpadsmit, pēc tam divpadsmit. Dzirdēja, kā visi grozās savās gultās, it kā zem plašās mājas jumta, pār kuru mēness lēja savu gaismu, viņus zvalstītu paisuma viļņi. Viņš saprata, ka neviens neguļ, ka visus māc smaga grūtsirdība. Beidzot viņš piecēlās gultā sēdus. Un uzsmaidīja sienai un spogulim. Tad atvēra durvis un zagās lejup, un smaids viņa sejā vairs nenodzisa. Viesistaba bija tumša un smaržoja pēc vecuma un vientulības. Duglass aizturēja elpu.
Viņš aiztaustījās līdz virtuvei un brīdi stāvēdams nogaidīja.
Un tad viņš ķērās pie darba.
Viņš pārbēra pūdercukuru no jaunās kārbas vecajā miltu maisiņā, kur tas vienmēr bija stāvējis. Viņš iebēra baltos miltus vecajā cepumu podā. Viņš izbēra cukuru no metāla kārbas, kur bija uzrakstīts «Cukurs», skārda kārbiņās ar uzrakstiem «Garšvielas», «Naži», «Aukliņas». Krustnagliņas viņš izkaisīja pa atvilktnītēm, kur tās mūždien bija glabājušās. Viņš izņēma šķīvjus un nažus, un dakšiņas un nolika atkal uz galdiem.
Viesistabā uz kamīna viņš atrada vecmāmiņas jaunās brilles un noslēpa tās pagrabā. Un visbeidzot iekūra plīti un sadedzināja jauno pavārgrāmatu. Vienos naktī melnajā velkmes caurulē atskanēja tik spēcīga rūkoņa, ka pat tie, kam bija izdevies aizmigt, acumirklī bija augšā. Uz kāpnēm atskanēja vecmāmiņas šļūcošie soļi. Un tad viņa jau stāvēja virtuvē un, mirkšķinot acis, vērās šai haosā. Duglass bija paslēpies aiz pieliekamā durvīm.
Vienos trīsdesmit naktī vējš iznesa pa visiem gaiteņiem kairinošas smaržas. Cits pēc cita nonāca lejā visi mājinieki — vīrieši halātos, sievietes ar matu rullīšiem matos. Viņi uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un pavērās virtuvē, kuru apgaismoja tikai kaprīzās sārtās liesmu mēles šņācošajā plītī. Un šeit, tumšajā virtuvē, divos naktī, trauku šķindas un rīboņas pavadīta, kā parādība kustējās vecmāmiņa, kura atkal pusakla taustījās apkārt, meklējot visu vajadzīgo un berot burbuļojošos katlos un kūpošos podos veseliem mākoņiem smaržīgas garšvielas, visu laiku kaut ko lejot, maisot un putojot, un viņas seja sārtajā uguns atblāzmā šķita noslēpumaina un maģiska.
Mājinieki klusītiņām apklāja galdu ar pašu labāko galdautu un uzlika mirdzošus sudraba traukus, un elektrības vietā iededzināja sveces, lai burvība neizgaistu.
Vectēvs, kurš tikai uz rīta pusi atgriezās mājās no tipogrāfijas, izbrīnīts sadzirdēja, ka sveču gaismā pie galda kāds skaita lūgšanu.
Bet ēdiens? Gaļa bija gatavota ar garšvielām, mērce ar kari piedevām, zaļumi pārlieti ar smaržīgu sviestu, cepumi aprasināti ar zeltainām medus lāsēm, viss bija tik gards un tik aromātisks, un tik apbrīnojami spirdzinošs, ka pāri galdam noskanēja kā kluss kunkstiens, tāda kā īdēšana, it kā leknā āboliņā dzīrotu ganāmpulks. Ēdāji nevarēja vien nopriecāties, ka viņiem mugurā vaļīgi halāti.
Svētdienas rītā pulksten pusčetros, kad visu māju bija pārņēmis sātīguma un draudzības gars, vectēvs atbīdīja krēslu no galda un majestāstiski pacēla roku. Tad atnesa 110 bibliotēkas Šekspīra sējumu, uzlika uz paplātes un pasniedza savai sievai.
— Vecmāmiņ, esi tik laipna un rītdien vakariņām pagatavo mums šo brīnišķo grāmatu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka rīt krēslas stundā, kad to cels galdā, tā būs garda un sulīga, mīksta un brūna kā rudens fazāna krūts.
Vecmāmiņa turēja grāmatu abās rokās un aiz prieka apraudājās.
Visi palika- augšā līdz rītausmai, laiku pa laikam uzēda desertu, dzēra pašdarinātu vīnu, bet, kad sāka mosties pirmie putni un draudīgi sārtojās austrumu pamale, izklīda pa savām istabām. Plīts atdzisa, un Duglass dzirdēja, ka vecmāmiņa aiziet pie miera.
Mister Džonas, kur gan jūs patlaban esat? — viņš klusībā jautāja. Nu laikam esmu jums pateicies, esmu nolīdzinājis savu parādu. Arī es esmu izdarījis ko labu, it kā nodevis stafeti tālāk …
Viņš aizmiga un redzēja sapni.
Sapnī zvanīja gongs un viņi visi gavilēdami skrēja lejā brokastot.
©
Un tad pēkšņi vasara bija beigusies.
Duglass to atskārta kādu dienu, kopā ar Tomu ejot pa ielu. Toms izbrīnā sagrāba viņa roku un parādīja uz sīkpreču veikaliņa skatlogu. Abi palika kā zemē iemieti, jo no turienes, glīti sakārtoti, satriecošā mierā gluži nevainīgi viņiem pretim raudzījās pavisam citas pasaules priekšmeti.
— Zīmuļi, Dug, desmit tūkstoši zīmuļu!
— Kaut kas traks!