— Bloknoti, burtnīcas, piezīmju grāmatiņas, dzēšamās gumijas, ūdenskrāsas, lineāli, kompasi •— simttūkstoš gabalu!
— Neskaties! Varbūt tā ir tikai mirāža!
— Nē, — Toms izmisīgi nokunkstēja. — Skola pie durvīm! Kādēļ, nu kādēļ šie veikalnieki liek tādas lietas skatlogos, kamēr vasara vēl nav beigusies! Brīvdienas nu ir pagalam!
Kad viņi pārradās mājās, vectēvs sausajā, izdegušajā mauriņā viens pats vāca pēdējās pienenes. Arī zēni klusējot ķērās pie darba, un pēc brīža Duglass, noliecies pār savu ēnu, teica:
— Kā tev šķiet, Tom, kāds mums būs nākamais gads — labāks vai sliktāks par šo?
— To tu man neprasi. — Toms iepūta pienenes stiebriņā kā stabulītē. — Es jau neesmu pasaules radītājs. — Tad padomājis piebilda: — Kaut gan daždien man šķiet, ka esmu.
Viņš apmierināts nospļāvās.
— Man ir kāda priekšnojauta.
— Nu, nu?
— Nākamais gads būs vēl lieliskāks, dienas vēl spožākas, naktis vēl tumšākas, cilvēki tāpat mirs, bērni dzims, un es būšu pašā pasaules vidū.
— Tu un vēl biljons citu cilvēku, to nu tu, Dug, sev aizliec aiz auss . ..
— Tādās dienās kā šī, — Duglass nomurmināja, — man šķiet, ka es tur būšu . .. viens pats!
— Ja vajadzēs palīgā, tu tikai uzsauc, — Toms teica.
— Ko nu desmitgadīgs brāļuks var palīdzēt.
— Desmitgadīgajam brāļukam nākamo vasaru būs jau vienpadsmit. Katru rītu es atritināšu pasauli kā dzijas kamolu, bet katru vakaru satīšu atpakaļ. Ja labi palūgsi, es parādīšu, kā to izdarīt.
— Tu esi traks.
— Vienmēr esmu bijis. — Toms aizvēra acis un parādīja mēli. — Un vienmēr tāds būšu.
Duglass iesmējās. Zēni ar vectēvu nokāpa pagrabā, un, kamēr viņš nogrieza pienenēm galviņas, abi vēroja plauktus, kur pieneņu vīna pudelēs kā rāmās, skrējienā apstādinātās upēs pretī mirdzēja visa vasara. Vairāk nekā deviņdesmit pudeļu, visas kārtīgi sanumurētas, gandrīz visas jau piepildītas, katra no savas vasaras dienas kvēli dzirkstīja pagraba puskrēslā.
— Pasaulīti — Toms noteica. — Tas tik ir vienreizīgs paņēmiens; kā saglabāt jūniju, jūliju un augustu! Labāku domādams neizdomāsi.
Vectēvs pacēla galvu, apsvēra šos vārdus un pasmaidīja.
— Labāks, jā, nekā bēniņos krāt vecas mantas, kuras nekad vairs nevajadzēs. Bet šādi, kaut arī ārā ir ziema, cilvēks uz brīsniņu atgriežas vasarā, un, kolīdz visas pudeles iztukšotas, tad arī vasara beigusies, pagājusi uz neatgriešanos, neatstādama nekādu nožēlu, nekādu sentimentālu krāmu, uz kuriem cilvēks var reizēm paklupt pat vēl pēc gadiem četrdesmit. Tīrs, dzidrs, visnotaļ iedarbīgs, tāds, lūk, ir pieneņu vīns.
Zēni pārbrauca ar pirkstu pār sarindotajām pudelēm.
— Šī te ir pirmā vasaras diena.
— Bet šī ir tā diena, kad es nopirku jaunās tenisa kurpes.
— Jā gan! Bet šī te ir Zaļā mašīna!
— Bet te — bizonu saceltie putekļi un Čing Ling Sū!
— Burve Taro! Lielais Neredzamais!
— Vai zini, vasara nemaz nav beigusies, — Toms sacīja. — Un nekad nebeigsies. Es vienmēr atcerēšos šo gadu, katru šīs vasaras notikumu.
— Tā beidzās, nebūdama vēl sākusies, — vectēvs noteica, sagatavodams vīna spiedi. — Es no tās it neko neatminos, vienīgi jauno, modīgo zāli, kura it nekad neesot jāpļauj.
— Tu joko!
— Nē, mani zēni. Kādreiz jūs paši pieredzēsiet, ka mūža galā dienas it kā saplūst… grūti atšķirt citu no citas …
— Tas nevar būt! — Toms izsaucās. — Pirmdien Elektrikparkā es skrēju ar skrituļslidām, otrdien ēdu šokolādes torti, trešdien sastiepu kāju, ceturtdien nozvēlos lejā no liānas — visa nedēļa pilna notikumu! Un arī šo dienu es atcerēšos, jo šodien sāk dzeltēt un sārtoties lapas. Drīz vien ar tām būs nosēts viss mauriņš, un mēs lēkāsim pa lapu kaudzēm un pēc tam tās sadedzināsim. Šo dienu es nekad neaizmirsīšu! Es zinu, ka vienmēr to atcerēšos!
Vectēvs pacēla galvu un paskatījās pa pagraba lodziņu uz rudenīgajiem kokiem, kuri šalkoja dzestrajā vējā.
— Zināms, Tom, zināms, ka atcerēsies, — viņš teica.
Un viņi atstāja pieneņu vīna liego gaismu un kāpa augšā, lai izpildītu vasaras pēdējos rituālus, jo juta, ka tā ir beigusies. Krēslai metoties, viņi aptvēra, ka jau vairākas dienas pēc kārtas uz lieveņiem vakaros nemana cilvēkus. Un gaisā bija dzestra, dīvaina smarža, un vecmāmiņa nerunāja par ledus tēju, bet par karstu kafiju, plašie logi, kuros plandīja balti aizkari, tika aizvērti, un auksto uzkožamo vietā parādījās kūpoši bifšteki. Moskīti no lieveņiem pazuda, un, tā kā tie pameta kaujas lauku, karam ar Laiku bija pienācis gals, un arī cilvēki atkāpās savās siltajās istabās.
Tagad tāpat kā pirms trim mēnešiem — vai varbūt tas bija pirms trim gariem gadsimtiem — Toms, Duglass un vectēvs atkal stāvēja uz šī lieveņa, kas čīkstēja kā nakts viļņu šūpās iesnaudies kuģis, un dziļi ievilka krūtīs gaisu. Zēni juta, ka viņu kauli, kuri vasaras sākumā bija mīksti kā piparmētru un lakricas stiebri, nu šķiet no kaļķa un ziloņkaula. Vectēvam piezagās rudens vēsums, un viņš nodrebinājās, it kā neprašas roka būtu uzsitusi pa nodzeltējušiem klavieru taustiņiem.
Vectēvs pagrieza galvu kā kompasu pret ziemeļiem.
— Kā rādās, — viņš domīgi iesāka, — tad sēdēt uz lieveņa mēs vairs nenāksim.
Un trijatā viņi noņēma no griestu apļiem žvadzošās ķēdes un kā bēru gājienā aiznesa šūpoles atkal uz garāžu, un aiz viņiem sāka birt pirmās rudens lapas. Varēja dzirdēt, ka bibliotēkā vecmāmiņa sabiksta kamīnā uguni. Pēkšņi spēcīga vēja brāzma sadrebināja logu rūtis.
Duglass, pēdējo nakti gulēdams torņa istabiņā, ierakstīja savā bloknotā:
«Tagad nu viss iet atpakaļgaitā — kā dažkārt filmās, kad cilvēks 110 ūdens lec augšā uz tramplīna. Septembrī aizver atvērtos logus, novelk uzautās tenisa kurpes un iekāpj smagajās ziemas klabatās, kuras jūnijā aizmestas prom. Cilvēki noslēpjas savās mājās, ieslīd kā dzeguzes atpakaļ pulksteņos, kad savu stundu nokūkojušas. Nupat vēl lieveņi bija ļaužu pilni, visi čaloja vienā gabalā. Bet pēkšņi durvis aizcērtas, sarunas apraujas un no kokiem vienā laidā krīt lapas.»
No savas torņa istabiņas Duglass pavērās debesīs, kur drīz vien līdz ar gargalu skumjajām klaigām uz dienvidiem sāks lidot gāju putni un koki metīs tēraudpelēkajos mākoņos kvēlus degošu lapu sārtus. Viņš juta, ka tālajos laukos briest ķirbji, kuri prasīties prasījās naža, kas tajos izgrieztu trijstūra aci, kurā līpētu svelmaina svece. Bet pilsētā no māju skursteņiem uzvijās pirmās dūmu grīstes un kaut kur tālumā tik tikko dzirdami grabēja skārds: tur pa teknēm uz pagrabiem plņda cietas, melnas akmeņogļu upes, no kurām lejā izauga tumši ogļu kalni.
Bet laiks steidzās uz priekšu, un bija jau vēls.
Mazajā torņa istabiņā Duglass pacēla roku.-
— Visiem noģērbties!
Tad pagaidīja. Vējš pūta logā ledainu elpu.
— Iztīrīt zobus!
Tad vēl mazliet pagaidīja.
— Un tagad -— nodzēst uguni!
Viņš pamirkšķināja. Un pilsēta, it kā mirkšķinot pretim, citu pēc citas aizvēra miegainās logu acis, kamēr tiesas nama pulkstenis nosita desmit, pusvienpadsmit, vienpadsmit un snaudā grimušu pusnakti.
Un nu vēl pēdējās uguntiņas … tur . .. un, lūk, tur . ..
Duglass gulēja savā gultā, un viņam apkārt gulēja visa pilsēta, un aizu apņēma tumsa, un ezers vilnīja pret smilšu krastu, un visi viņa piederīgie, draugi un ģimenes locekļi — kā gados vecāki, tā arī jauni — tāpat gulēja citā ielā vai citā mājā, vai aiz pilsētas tālajā kapsētā.