Duglass aizvēra acis.
Jūnija rītausmas, jūlija dienvidi, augusta vakari — tas viss bija aiztecējis, zudis, pagājis uz neatgriešanos, paliekot vienīgi viņa atmiņā. Nu visu rudeni, visu balto ziemu, visu vēso, zaļot sākušo pavasari viņš varēs pārdomāt pieredzēto un izdarīt secinājumus. Bet, ja viņam kaut kas . aizmirsīsies, pagrabā atrodas pieneņu vīns — pa pudelei no katras vasaras dienas, kuras datums atzīmēts milzīgiem cipariem, un šajās pudelēs ir visa vasara. Viņš varēs bieži vien nokāpt pagrabā un paraudzīties tieši saulē, un, kad apžilbs acis, aizdarīt plakstiņus un vērot šaudīgos uguns punktiņus, kas, it kā sīkas drusciņas no visa redzētā, ņirbēs zem siltajiem plakstiņiem, līdz katrs nostāsies savā vietā un katra aina būs atkal acu priekšā . . .
Līdz ar šo domu Duglass aizmiga.
1928. gada vasara bija beigusies.
DZĪVOJA REIZ VECENĪTE
— Nē, nē, par to nevar būt ne runas! Esmu jau visu izlēmusi. Kopies vien prom ar savu ērmu grozu. Mīļā stundiņ, kas nu vēl nebūs! Taisies, kā tiec, lai cilvēks var strādāt, — man ir tik daudz, ko adīt un tamborēt, ka par šādu māžošanos i dzirdēt negribu.
Slaidais jauneklis melnajā uzvalkā stāvēja un klusēdams klausījās. Bet krustmāte Tildija tikai runāja tālāk:
— Vai dzirdēji, ko es teicu? Nu labi, ja reiz esi ieņēmis galvā, ka tev vajag runāt ar mani, tad klāj arī vaļā, bet es ar tavu atļauju ieliešu sev kafiju. Tā. Būtu tu bijis uzvedīgāks, piedāvātu arī tev, bet šitā iedrāzties, degunu gaisā, un bez klauvēšanas, bez nekā. It kā tev te kaut kas piederētu.
Krustmātes Tildijas pirksti sāka atkal knibināties pa klēpi.
— Reče nu, tevis dēļ nojuka valdziņš! Es te adu sev šalli. Ziemas kļūst aizvien bargākas, un vecuma galā, kad kauli tik salīgi, vajag kādu siltāku apģērba gabalu.
Slaidais jauneklis melnajā uzvalkā apsēdās.
— Prātīgāk, tas ir veclaiku krēsls, — brīdināja krustmāte Tildija. — Nu, tad es klausos, sāc no gala, ko tu man īsti gribēji teikt. Tikai pielūko, balsi gan nepacel un neglūni manī ar tādām acīm. Žēlīgā debess, no tāda skatiena cilvēkam tirpuļi sāk skriet pār kauliem!
Puķēm izrotātais porcelāna pulkstenis uz kamīna noskandināja trīs. Gaitenī, sastājušies ap pītu grozu, nekustīgi kā mūmijas gaidīja četri vīri.
— Jā, par to grozu, — krustmāte Tildija atsāka. — Tas ir bezmaz septiņas pēdas garš un nemaz neizskatās pēc veļas groza. Un kam tie četri vīrišķi, kas tev tur līdzi? Tik daudz nesēju grozam tak nevajag, — kur nu, tas jau viegls kā skals.
Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā sēžot paliecās mazliet uz priekšu. Šķita, it kā viņš gribētu sacīt, ka pēc brīža grozs vairs nebūs tik viegls.
— Pag, pag! — krustmāte Tildija domīgi turpināja. — Kur šādu grozu esmu jau redzējusi? Liekas, tas bija pirms pāris gadiem. Kā rādās… A, nu es atminos. Tas bija toreiz, kad dievs pieņēma manu kaimiņieni misis Dvaijeru.
Viņa pikti nolika savu kafijas tasi uz galda.
— Tad tālab tu atnāci? Bet es domāju, ka gribi pierunāt, lai kaut ko nopērku. Nu, pagaidi, lai mana Emīlija vakara pusē pārbrauc no koledžas! Pirms nedēļas nosūtīju viņai vēstuli. Saprotams, to jau nu nerakstīju, ka man nav vairs ne tā lunkanuma, ne žirgtuma, tikai tāpat vien ieminējos, sak, gribētu atkal pavērties tevī, kur tas laiks, kopš neesmu redzējusi. Viņa man gluži kā pašas bērns. Ņujorkā dzīvo, redz, kā.
Tad nu gan, jaunskungs, viņa paņems tevi priekšā un izlidinās kā korķi laukā…
Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā raudzījās krustmātē Tildijā tā, it kā viņam būtu tās žēl.
— Ko tu tā blenz? — krustmāte bargi noprasīja.
Viņš pievērtām acīm, kā laizdamies miegā, šūpojās krēslā uz priekšu un atpakaļ. Vai viņai arī netiktos pagulēt? — viņš it kā čukstēja. Pagulēt, pagulēt, mierīgi pagulēt…
— Ka tevi sātans un deviņi kraukļi! Šie pirksti — lai arī cik izģinduši — ir noadījuši simt šaļļu, divisimt kamzoļu un seši simti tējkannu sildāmo! Tu tikai posies vien prom. Kad pienāks mana pēdējā stundiņa, varbūt tad es parunāšos ar tevi. — Un krustmāte Tildija uzņēma citu valodu. — Bet tagad pastāstīšu tev par Emīliju, par savu mīļo, savu jauko bērniņu.
Krustmāte Tildija domīgi pašūpoja galvu. Viņas lolotā Emīlija, ar zeltainiem, zīdainiem matiem kā dzeltenām kukurūzas skarām …
— Kā šodien es atminos vēl to dienu, kad pirms divdesmit gadiem nomira viņas māte, atstājot Emīliju pie manis. Tālab jau negribu ne acīs redzēt tavus grozus un visas tās padarīšanas. Nu, pasaki man, kāds labums no miršanas? Jaunskungs, es miršanu neatzīstu. Kā šodien atminos …
Krustmāte Tildija apklusa: kāds atmiņu dzēliens bija skāris viņas sirdi. Pirms gadiem piecdesmit kādā pievakarē viņas tēvs drebošā balsī bija čukstējis:
— Tildij, nu saki man, kā gan tu dzīvosi? Tik aušīgi izturēdamās, nevienu puisieti nepieturēsi. Tu tikai paķircinies un prom. Laiks tev kļūt prātīgai, iziet pie vīra, laist pasaulē bērnus.
— Papuci, — Tildija attrauca, — man patīk smieties un dziedāt, un diet. Es neesmu no tām, kas precas. Nevaru atrast vīrieti ar maniem uzskatiem, papuci.
— Ar kādiem uzskatiem?
— Ka nāvei nav prāta ne tik, cik melns aiz naga! Tā paņēma māmiņu tieši tad, kad viņa mums bija visvairāk vajadzīga. Vai tu teiksi, ka tas ir prāta darbs?
Tēva acis kļuva valgas, skumjas un nespodras.
— Tev kā jau vienmēr ir taisnība, Tildij. Bet ko lai dara? Nāve reiz atnāk pie katra.
— Vajag cirst tai pretī! — viņa iesaucās. — Belzt tai pa pakrūti! Neticēt tai!
— Tas viss ir veltīgi, — tēvs sērīgi noteica. — Reiz tā paņem ikvienu no mums.
— Bet tā, papuci, nedrīkst to atstāt. Tūliņ es tev visu izskaidrošu. Nu, saki, vai nav muļķīgi, ka cilvēki nodzīvo dažus desmitus gadu, un pēc tam tos iebāž zemē kā pupas, bet nekas pat neuzdīgst. Nu, kāda tam visam ir jēga? Cilvēki guļ zemē miljoniem gadu, bet nevienam — nekāda labuma. Un lielākā daļa tik izskatīgi, tik mīļi un tik labi cilvēki vai vismaz centušies tādi būt.
Bet tēvs vairs neklausījās. Viņš pamazām izdzisa, izbālēja, kā saules gaismā atstāta fotoplate. Viņa mēģināja atsaukt viņu atpakaļ, taču veltīgi. Tad apsviedās un aizskrēja. Viņa nespēja palikt, ja viņš bija sastindzis, kā noliegdams viņas pārliecību. Viņa negāja arī uz tēva bērēm. Vienīgais, ko viņa izdarīja, — atvēra šai mājā senlietu tirgotavu un gadu gadiem dzīvoja viena, tas ir, kamēr ieradās Emīlija. Tildija negribēja meiteni pieņemt. Kādēļ? Tādēļ, ka Emīlija ticēja nāvei. Bet Emīlijas mātei kā senai draudzenei Tildija bija apsolījusi meiteni nepamest.
— Emīlija ir vienīgais cilvēks, kas šai mājā dzīvojis kopā ar mani, — krustmāte Tildija turpināja. — Es tā arī neapprecējos. Man bija bail iedomāties, ka vīrietis, ar kuru būšu nodzīvojusi kopā divdesmit trīsdesmit gadus, manu acu priekšā reiz ņems un nomirs. Tad jau mani uzskati sabruktu kā kāršu namiņš. Es turējos tālu no visas pasaules. Kad cilvēki pieminēja nāvi, es spiedzu.
Jaunais cilvēks pacietīgi, pieklājīgi klausījās. Tad viņš pacēla roku. Viņa melno acu dzedrais spīdums liecināja, ka viņš zina visu, ko krustmāte teiks, pirms viņa pagūst pavērt muti. Viņš zināja, ka otrā pasaules kara sākumā viņa uz visiem laikiem izslēdza savu radiouztvērēju un pārstāja lasīt laikrakstus, ka reiz viņa pamatīgi iebelza ar lietussargu pa pakausi kādam pircējam un padzina to no sava veikala, kad tas par katru cenu centās attēlot, kāda izskatījusies Atlantijas piekraste pēc sabiedroto desanta izcelšanās, kad jūdzēm tālu paisuma viļņos zvalstījušies kritušo līķi.