Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā sēdēja vecajā šūpuļkrēslā un smaidīja. Jā, viņš jau zināja, ka krustmāte Tildija bija kā uzburta uz agrāko laiku jaukajām skaņu platēm. Cik ļoti viņai patika šūpuļ- dziesmas, Harija Lodera «Pastaiga mijkrēslī», madame Šūmanes-Heinkes iedziedātās plates — bez iebrukumiem, bez ārzemju briesmu ziņām, slepkavībām, noindēšanām, automašīnu katastrofām un pašnāvībām. Mūzika palika nemainīga katru dienu, visas dienas pēc kārtas. Līdz ar gadiem krustmāte Tildija pūlējās arī Emīlijai iepotēt savu pārliecību. Bet Emīlija ticēja nāvei. Taču viņa respektēja krustmātes Tildijas uzskatus un nekad nerunāja par miršanu.
Visu to jaunais cilvēks jau zināja.
Krustmāte Tildija pavīpsnāja.
— Kā tu vari visu to zināt? Ja tu, kā teikt, esi uzcerējis iemānīt mani šai ērmu grozā, tad esi sajaucis adreses. Līdzko tu man piedursi pirkstu, e? tev iespļaušu tieši sejā!
Jaunais cilvēks smaidīja. Krustmāte Tildija vēlreiz pavīpsnāja.
— Ko nu smīkņā kā tāds slims suns. Esmu par vecu, lai ap mani lakstotos. Esmu izkaltusi kā veca bute, jā, ir jau vecums, kur nu tie gadi…
Bija dzirdams troksnis. Kamīna pulkstenis nosita trīs. Krustmāte Tildija uzmeta tam piktu skatienu. Ērmoti gan! Vai tad pirms brīža jau nenosita trīs? Viņai patika baltais stundenis ,ar plikajiem zelta eņģelīšiem, patika, ka tas skandināja kā tālīns maigs katedrāles zvans.
— Vai tu vēl ilgi domā te sēdēt, jaunais cilvēk?
Viņš pasēdēšot.
— Tad nu, kā teikt, neņem ļaunā, ja es brīsniņu nosnaudīšos. Nē, nē, paliec vien turpat krēslā. I nedomā līst uz šo pusi. Es tikai maķenīt pievēršu acis. Tā. Re, tā …
Kāds miers. Cik jauks, rāms, patīkams klusums. Vien pulkstenis tikšķ, rosīgs kā meža skudra. Vecajā istabā ir tikai pulētā sarkankoka un krēsla ādas sēdekļa smarža, un grāmatas stāv sastingušas uz plaukta. Cik labi. Cik bezgala labi…
— Tu taču necelsies augšā no krēsla? Nu, protams, ka ne. Ar vienu aci es būšu nomodā. Jā, jā godātais, nomodā gan. Oh …
Kā pēlī. Kā sapnī. Kā dziļā miegā. Gandrīz vai ka zemūdens valstībā. Cik bezgala labi.
Bet kas te ložņā man apkārt pa tumsu? It neko nevaru saredzēt!
Kas te nomutē mani uz vaiga? Vai tu, Emīlij? Nē. Nē. Man tikai šķita. Maķenīt biju iesnaudusies. Žēlīgā debess, nu tas ir klāt! Viss peld — arvien tālāk, tālāk un tālāk…
KO? KAS? OH!
— Pag, kamēr uzkabinu sev brilles. Nu, ta! Pulkstenis vēlreiz nosita trīs. Kaunies, vecais laika zagli, kaunies ar! Būs tevi jādod salabot.
Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā stāvēja pie durvīm. Krustmāte Tildija viņam pamāja.
— Kas tad nu, jaunskungs, ka tik drīz prom? Ak nekas neiznāca vis, ko? Par velti centies mani te apvārdot, es esmu stūrgalvīga kā ēzelis. No šejienes mani vilkšus neizvilks laukā, tā ka otrreiz i nemēģini!
Jaunais cilvēks cienīgi palocījās. Viņš ir nedomāja te kādreiz atgriezties.
— Lieliski, — krustmāte Tildija noteica. — Cik reižu es papucim nesacīju, ka uzvara tomēr būs mana! Tagad pie šī paša loga es varēšu adīt vēl simtiem gadu. Lai viņi vai griež visu kājām gaisā, tikpat nedabūs mani laukā.
Jaunais cilvēks melnajā uzvalkā nozibsnīja acis.
— Akurāt kā runcis, kurš putniņu apēdis! — krustmāte Tildija iesaucās. — Tūdaļ pat aizvāciet šo ērmu grozu!
Visi četri vīri sāka rosīties. Tildija nopētīja, kā viņi pacēla tukšo grozu, bezmaz vai grīļodamies zem tā.
— Ei, jūs tur! — Viņa sašutusi pietrūkās kājās. — Vai esat nozaguši manas senlietas? Vai varbūt grāmatas? Vai pulksteņus? Kas jums tai grozā tur īsti ir?
Jaunais cilvēks, jautri svilpodams, uzgrieza viņai muguru un sekoja saviem vīriem, kuri aiz piepūles pūta un elsa. Pie durvīm viņš parādīja uz grozu, aicinot krustmāti Tildiju tuvāk. Viņš it kā jautāja, vai viņa nevēlas pacelt vāku un ieskatīties iekšā.
— Es, vai? Lai ietu skatīties? Ko niekus! Taisies, kā tiec! — krustmāte Tildija uzsauca.
Jaunais cilvēks tumšajā uzvalkā, uzlicis galvā platmali, aši atsveicinājās.
— Sveiki, sveiki! — Krustmāte aizcirta durvis.
Prom ir. Nu reiz būs miers. Tādi kā nelabā apsēsti.
Paskat, ko sadomājuši! Lai staigā veseli ar savu grozu. Ja ari būs kaut ko nozaguši, dievs ar viņiem, nav liela bēda, likuši tikai pašu vien mierā.
— A-a. — Krustmāte Tildija pasmaidīja. — Re, kur nāk mana Emīlija, pārbraukusi no savas koledžas. Bija ar laiks. Kāds piemīlīgs meitēns. Un kas par soli! Bet kas tad tas? Tik bāla un nomākta, knapi kust. Tad ta nu brīnums! Galīgi nospiesta. Nabadzīte. Būs jāuzliek galdā kafija un kūkas.
Emīlija nāca augšup pa lieveņa kāpnēm. Krustmāte Tildija, rosīdamās pa istabu, dzirdēja viņas lēnos, smagos soļus. Kas gan tam meitēnam kaiš? Velkas kā ķirzaka pēc ziemas guļas. Atvērās durvis. Turēdamās pie misiņa roktura, gaitenī stāvēja Emīlija.
— Emīlij? — krustmāte Tildija iesaucās.
Nokārtu galvu, tik tikko vilkdama kājas, meitene
ienāca istabā.
— Emīlij! Kā es tevi gaidīju! Te bija kaut kādi dienaszagļi ar grozu. Lūkoja piedabūt mani, lai nopērku kādus tur krāmus. Cik labi, ka tu esi mājās. Uzreiz tā kā mīlīgāk, lai…
Pēc brīža krustmāte Tildija atskārta, ka Emīlija raugās viņā kā tukšumā.
— Emīlij, nu kas tev lēcies? Ko tu tā skaties? Te būs kafija. Dzer nu!
— Emīlij, kālab tu kāpies atpakaļ?
— Emīlij, nekliedz! Nu, nekliedz taču, bērns! Tā kliegdama, tu vēl zaudēsi prātu. Emīlij, celies augšā, ko tu spiedies pie sienas. Emīlij, bērniņ, nu ko tu tā ērmojies? Es taču netaisos tev kost!
— Mīļā stundiņa, kas nu vēl nebūs!
— Emīlij, saki, kas noticis, bērns …
Paslēpusi seju plaukstās, Emīlija ievaidējās.
— Bērniņ, manu bērniņ, — krustmāte Tildija čukstēja.
— Iedzer malciņu ūdens. Te būs.
Emīlija atvēra acis, bet, kaut ko ieraudzījusi, tūliņ atkal tās aizmiedza un sāka trīcēt pie visām miesām.
— Krustmāt Tildij, krustmāt…
— Rimsties jel! — krustmāte Tildija iepliķēja viņu. — Kas tev kaiš?
Emīlija saņēma drosmi un vēlreiz atvēra acis.
Viņa pastiepa roku. Tā izgāja krustmātei Tildijai cauri.
— Ko tu māžojies! — krustmāte Tildija sauca.
— Ņem prom roku! Ņem prom, vai dzirdi!
Emīlija atsprāga atpakaļ un papurināja galvu, tā ka zeltainās cirtas noviļņojās vien.
— Krustmāt Tildij, tevis vairs nav. Tie ir tikai murgi. Tu esi mirusi!
— Kuš nu, maziņā!
— Tu šeit vairs nevari būt.
— Dievs tēvs debesīs, Emīlij, mīļā …
Viņa satvēra Emīlijas roku. Tā izgāja cauri viņējai kā gaisam. Acumirklī krustmāte Tildija bija stāvus un piecirta kāju.
— Ak vai! — viņa iespiedzās. — Ak tu blēdis tāds! Nešķīstais glunda! — Viņa sažņaudza savas vājās plaukstas stiegrainās, bālās, krama cietās dū- rītēs. — Nolādētais elles prauls! Viņš man to nozaga! Viņš man to izvīla! Viņš, jā, jā, viņš ir tas vaininieks! Pagaidi, nu tu man … — Viņa vai sprāga aiz dusmām. Viņas blāvi zilās acis iezalgojās. Tad viņa apklusa un tikai šņāca. Pēc tam pagriezās pret Emīliju.