— Celies augšā, bērns! Tu man esi vajadzīga!
Emīlija trīcēdama gulēja uz grīdas.
— Daļa no manis vēl atrodas šeit, — krustmāte Tildija paziņoja. — Ka tevi kociņš, nu kādu laiku būs jāiztiek ar to, kas atlicis. Padod man cepuri!
— Man bail, — atzinās Emīlija.
— Ko, vai no manis, vai?
— Jā.
— Ej nu, auša, vai es kads spoks! Tu mani pazīsti tik ilgus gadus. Tagad nav laika te pinkšķēt. Augšā, nu, žigli, citādi dabūsi man sukas!
Emīlija šņukstēdama piecēlās un palika stāvam kā strupceļā iedzīts zvēriņš, kas apsver, uz kuru pusi sprukt.
— Kur tavs autiņš, Emīlij?
— Lejā, garāžā, krustmāt.
— Lieliski! — Un krustmāte Tildija stūma viņu ārā pa durvīm. — Pasaki tagad… — No lieveņa viņa aplaida asu skatienu apkārt. — Uz kuru pusi ir morgs?
Emīlija, turēdamās pie margām, nedroši taustījās lejā pa kāpnēm. — Ko tu domā darīt, krustmāt?
— Ko darīt? — izsaucās krustmāte Tildija, nikna, bāla, drebošiem žokļiem streipuļodama viņai pakaļ. — Kā, nu tak atdabūt savu miesu! Dabūt atpakaļ savu miesu! Nu, ašāk!
Automašīna rēca, Emīlija, krampjaini sažņaugusi stūri, cieši vērās uz priekšu, līkumojot pa pielijušajām ieliņām. Krustmāte Tildija vicināja saulessargu.
— Ašāk, meit, ašāk, kamēr viņi nav iešļircinājuši manā miesā visas tās zāles un sagraizījuši to gabalu gabalos. Līķu meistari uz to nav mācāmi. Tie tevi, cilvēku, ņems un sakapās līdz galīgai nepazīšanai!
— O, krustmāt, krustmāt, atlaid taču mani, neliec man braukt uz turieni! Tam vairs nav nozīmes, nav taču, krustmāt, — meitene izdvesa.
— Tā, esam klāt.
Emīlija piebrauca ietves malā un saļima pie stūres, bet krustmāte Tildija jau bija izlēkusi no mašīnas un, svārkiem plīvojot, teciņus devās uz priekšu pa morga iebraucamo ceļu uz turieni, kur no spīdīga, melna katafalka tobrīd nocēla pīto grozu.
— Ei, jūs tur! — viņa uzbrēca vienam no četriem nesējiem. — Tūliņ lieciet to zemē!
Visi četri pacēla acis.
— Paejiet sāņus, cienītā, — viens no viņiem ierunājās. — Netraucējiet mums strādāt.
— Tur iekšā ir mana miesa! — Viņa savēcināja saulessargu.
— Man par to nekas nav zināms, — teica otrs.
— Kundze, es palūgšu, nestāviet ceļā. Šis te ir varen smags.
— Ser! — viņa iesaucās, sāpīgi aizskarta. — Tad ziniet, ka es sveru tikai simt desmit mārciņas.
Vīrs uzmeta krustmātei vienaldzīgu ' skatienu.
— Jūsu svars, kundze, mani neinteresē. Man jātiek mājās uz vakariņām. Sieva mani nositīs, ja nokavēšos.
Visi četri vīri devās uz priekšu un krustmāte Tildija viņiem pakaļ — cauri gaitenim, taisni iekšā sekciju zālē.
Tur grozu jau nepacietīgi gaidīja vīrietis baltā virsvalkā. Redzot, ka tas ir klāt, viņš atplauka apmierinātā smaidā. Krustmāti Tildiju neinteresēja ne šis cilvēks, ne viņa alkatība. Kad grozs bija novietots, nesēji nozuda. Vīrietis baltajā virsvalkā paskatījās uz krustmāti un sacīja:
— Kundze, lēdijai šeit nu nav vietas.
— Re, cik labi, ka jūs to saprotat, — viņa apmierināti noteica. — Tieši to jau es pūlējos iestāstīt tam melnā ģērbtajam jaunskungam!
Vīrietis apmulsa.
— Kādam jaunskungam?
— Nu, tam ar to melno uzvalku, kurš ložņāja ap manu māju.
— Pie mums tāds nestrādā.
— Tas nav no svara. Jūs nupat gaužām prātīgi sacījāt, ka lēdijai šeit nav vietas. Es nemaz negribu sevi te atstāt. Es gribu tikt atpakaļ mājās. Gribu gatavot cepeti, klāt jau Lieldienas, svētdien nāks ciemiņi. Man jāpaēdina Emīlija,, jāada kamzoļi, jāuzvelk pulksteņi…
— Kā redzams, jūs esat filantrope, ar zināmu tiek- , smi uz filozofēšanu, bet man diemžēl jāstrādā. Ir atvestas kādas mirstīgās atliekas. — Pēdējo frāzi viņš izrunāja ar acīm redzamu labpatiku un sāka pārcilāt savas krūzes, šļūtenes, nažus un citus instrumentus.
Tildija saslējās.
— Ja jūs manai miesai kauc pirkstiņu piedursiet, es jūs…
Viņš atgainījās no viņas kā no mušas.
— Džordž, — viņš mierīgi pasauca, — pavadiet lēdiju līdz vārtiņiem, lūdzu!
Džordžam pienākot, krustmātes Tildijas acis iezvērojās.
— Rokas nost un — taisies, ka tiec!
Džordžs sagrāba viņu aiz rokas.
— Lūdzu, šeit.
Tildija atbrīvojās no tvēriena. Pavisam viegli. Viņas ķermenis it kā izslīdēja. Tas bija pat uzjautrinoši. Kas to būtu domājis, ka vecuma galā viņa iegūs tik neparastas spējas.
— Reče nu! — viņa varen iepriecināta sacīja. — Jūs man it neko nevarat padarīt. Tūliņ atdodiet manu miesu!
Prožektors nevērīgi pacēla groza vāku. Tad, vairākkārt pavēries grozā un krustmātē Tildijā, viņš saprata, ka šīs mirstīgās atliekas… nē. . . vai patiešām? .. . nevar būt… un tomēr-. . . jā .. . nē .. . nē … tas nav iespējams, taču …
— A, — beidzot atguvis elpu, viņš izdvesa un pagriezās pret krustmāti. Tad piemiedza ieplestās acis.
— Kundze, — viņš piesardzīgi iesāka. — Vai šī lēdija… ir jūsu … radiniece?
— Ļoti tuva radiniece. Lūdzu, prātīgāk!
— Varbūt māsa? — Viņš cerībā ķērās pie pēdējā, projām slīdošā loģikas salmiņa.
— Tad nē jel, stulbeni. Es pati, vai dzirdi? Es pati!
Prožektors brīdi padomāja.
— Nu nē, — viņš sacīja. — Kaut kas tāds nemēdz atgadīties. — Viņš sāka rīkoties ar instrumentiem.
— Džordž, pasauc kādu sev palīgā. Nav iespējams strādāt, ja cilvēku traucē.
Kambarī ienāca visi četri vīri. Krustmāte Tildija izaicinoši sakrustoja rokas. — Nekā nebūs! — viņa sauca, kad viņu kā šaha bandinieku no sekciju zāles izbīdīja līķu kambarī, tad gaitenī, vestibilā un pēc tam uzgaidāmajā telpā, kur viņa bez spēka atkrita krēslā. Sēdekļu rindas izzuda pelēkā klusumā, un gaisā vēdīja ziedu smarža.
— Lūdzu, kundze, — viens no vīriem sacīja.
— Šeit jūs varēsiet atpūsties līdz rītdienas ceremonijai.
— Es nekustēšu ne soli, kamēr nedabūšu to, kas man pienākas.
Viņa sēdēja, zodu iecirtuši, bālajiem pirkstiem nervozi knibinot apkaklītes mežģīnes un ar garo, pogoto zābaku sirdīgi bungājot grīdu. Kurš tikai pienāca maķenīt tuvāk, tam viņa blieza ar saulessargu. Bet, kad vīri grasījās viņu satvert, viņa gluži vienkārši izslīdēja.
Morga direktors misters Keringtons, izdzirdis kņadu, steidza šurp noskaidrot, kas tam par iemeslu.
— š-šš, — pielicis pirkstu pie lūpām, viņš čukstēja saviem darbiniekiem. ■— Vairāk cieņas, vairāk cieņas. Kas īsti te notiek? O, kundze, vai varu jums kaut kā pakalpot?
Krustmāte Tildija nopētīja viņu no galvas līdz kājām.
— Jā, varēsiet gan.
— Ar ko, lūdzu, varu būt noderīgs?
— Aizejiet tur uz to istabu, 1 — krustmāte Tildija nokomandēja.