— Jā-aa?
— Un pasakiet tam tur nažu meistaram, kas nevar vien sagaidīt, kad tiks pie griešanas, lai met pie malas šo māžošanos un liek manai miesai mieru. Es esmu jaunava. Un es negribu nevienam rādīt savas dzimumzīmes, plankumiņus un rētas, un arī gar līko potītes kaulu nevienam nav nekādas daļas. Es negribu, ka viņš tur urķē un baksta, un visādi spīdzina manu miesu.
Misters Keringtons neko nesaprata, jo vēl nezināja, kāds šai dāmai sakars ar atvesto ķermeni. Viņš bezpalīdzīgi raudzījās uz krustmāti.
— Viņš tur uzlicis mani uz galda kā tādu izķidā- jamu balodi, — viņa stāstīja.
Misters Keringtons metās noskaidrot, kas īsti noticis. Telpā iestājās gaidpilns klusums, kamēr aiz durvīm sekciju zālē bija dzirdamas paceltas balsis un baismīgs strīdiņš, un pēc minūtēm piecpadsmit atgriezās misters Keringtons — bāls kā krīts.
Skrienot viņam nokrita acenes.
— Jūs visu briesmīgi sarežģījat, — viņš teica.
— Es, vai, — krustmāte Tildija aizsvilās. — Dievs tēvs debesīs, kas nu vēl nebūs! Klausieties, mister Ķidātāj, vai kā jūs tur… Ja jums nav kauna sacīt, ka…
— Mēs jau nolaižam asinis …
— Ko?!
— Jā, jā, tik tiešām, tā ka ejiet vien prom, tur nu it neko vairs nevar līdzēt. — Viņš nervozi iesmējās. — Mūsu prožektors jau sāk taisīt sekciju, lai noteiktu nāves cēloni.
Krustmāte kā dzelta pielēca kājās.
— Kā viņš uzdrīkstas! Tas atļauts vienīgi tiesas ekspertam!
— Nu, dažreiz izņēmuma kārtā mēs …
— Marš atpakaļ, un lai tas miesniekzellis uz līdzenas vietas atlej atpakaļ dižciltīgās Jaunanglijas asinis šajā ķermenī, bet, ja viņš jau paguvis kaut ko izvilkt laukā, lai tūdaļ atliek visu vietā un atdod mani atpakaļ pilnīgā kārtībā. Vai dzirdat?
— Diemžēl nevaru jums nekā palīdzēt. Tik tiešām nevaru.
— Nu, tad klausieties, ko es jums teikšu. Es te stāvēšu kaut vai simts gadus. Vai dzirdat? Un visiem jūsu klientiem, kas te nāks garām, es spļaušu ģīmī ektoplazmu!
Pamazām apjēdzis, ko tas nozīmē, Keringtons ievaidējās.
— Vai jūs gribat mūs izputināt? To taču jūs nedarīsiet.
Krustmāte pasmīnēja.
— Jūs tā domājat?
Keringtons metās pa tumšo gaiteni prom. Bija dzirdams, ka gaiteņa galā viņš atkal un atkal griež tālruņa numuru. Pusstundu vēlāk morga priekšā kaukdamas nobremzēja vairākas automašīnas. Pēc brīža ar pārbiedēto direktoru priekšgalā pa gaiteni nāca šurp trīs morga vicedirektori.
— Kas šeit īsti notiek?
Krustmāte visu izskaidroja, stāstījumā iepīdama pa trāpīgam lamu vārdam.
Direktori aizgāja apspriesties, devuši prožektoram rīkojumu, lai pārtrauc darbu, kamēr tiks panākta vienošanās. . . Prožektors iznāca no sava kambara un, vēlīgi smaidīdams, kūpināja resnu, melnu cigāru.
Krustmāte ieraudzīja cigāru.
— Kur jūs birdināt pelnus? — viņa šausmās iesaucās.
Prožektors tikai pavīpsnāja un vienā mierā pūta gaisā dūmu gredzenus.
Apspriede bija galā.
— Kundze, nu, runājot nopietni, jūs taču negribat mūs izputināt?
Krustmāte noskatīja šos maitasputnus no galvas līdz kājām.
— Un kālab gan ne?
Keringtons noslaucīja sviedrus.
— Varat saņemt savu miesu.
— Oh! — krustmāte iesaucās. Bet tūliņ piesardzīgi noprasīja: — Vai pilnīgi veselu?
— Pilnīgi veselu.
— Bez formalīna?
— Bez formalīna.
— Ar visām asinīm?
— Jā, jā, ar visām asinīm, dieva dēļ, tikai ņemiet un ejiet!
Krustmāte cienīgi palocīja galvu.
— Ļoti jauki. Bet, pielūkojiet, lai viss būtu pilnīgā kārtībā.
Keringtons pagriezās pret prožektoru. — Nu, ko jūs stāvat, kretīns tāds! Aši savediet viņu kārtībā!
— Un nebirdiniet virsū pelnus! — krustmāte Tildija piekodināja.
— Uzmanīgāk, uzmanīgāk, — krustmāte Tildija brīdināja. — Lieciet grozu zemē, lai varu iekāpt.
Uz ķermeni viņa pat nepaskatījās. Tikai noteica: — Akurāt kā dzīva. — Un iegūlās grozā.
Viņu satvēra ledainas stinguma knaibles, tad viņai kļuva nelabi, sāka reibt galva. Viņa bija kā lāse matērijas, kā lāse ūdens, kas cenšas iesūkties betonā. Tas velkas ilgi. Un ir visai mokoši. Tas ir tikpat grūti kā tauriņam iespraukties atpakaļ vecajā, cietajā kūniņā.
Vicedirektori ar bažām vēroja krustmāti Tildiju. Misters Keringtons lauzīja rokas, žestikulēja, badīja ar pirkstiem gaisu, it kā ar to varētu krustmātei palīdzēt. Prožektors, manāmi uzjautrināts, vēroja notiekošo ar skeptisku smīnu.
Iesūkšanās ledainā, dzelmainā granītā. Iesūkšanās senā, sastingušā statujā. Spiešanās dziļāk un dziļāk.
— Atdzīvojies, kad tev saka! — krustmāte Tildija pati sev uzsauca. — Un piecelies.
Ķermenis grozā sakustējās un piecēlās sēdus.
— Slienies kājās!
Akli taustīdamies, ķermenis uzslējās stāvus.
— Sāc redzēt! — krustmāte Tildija pavēlēja.
Aklajās, ar plēvi pārvilktajās acīs ielija gaisma.
— Sāc just! — krustmāte Tildija mudināja.
Augums sajuta siltumu un cieto sekciju galdu,
pret kuru, smagi elpojot, atbalstījās.
— Kusties!
Ķermenis paspēra lēnu, čīkstošu soli.
— Sadzirdi! — viņa noskaldīja.
Kurlās ausis sāka uztvert apkārtējās skaņas: pārsteigtā prožektora sēcošo elpu, mistera Keringtona šņukstēšanu un pašas čērkstošo balsi.
— Ej! — viņa pavēlēja.
Ķermenis sāka soļot.
— Domā! — viņa sacīja.
Vecās smadzenes sāka domāt.
— Runā! — viņa teica.
Ķermenis palocījās, pret apbedīšanas biroja darbiniekiem, teikdams: — Sirsnīgi tencinu.
— Bet nu, — viņa beidzot sacīja, — izraudies! Un pār viņas vaigiem sāka ritēt laimes asaras.
Un tagad, ja gribat apciemot krustmāti Tildiju, ap četriem pēc pusdienas aizejiet uz viņas senlietu tirgotavu un pieklauvējiet. Uz durvīm būs liels, melns sēru vainags. Nepievērsiet tam uzmanību. Krustmāte Tildija to tur atstājusi, — tāda nu viņa reiz ir. Pieklauvējiet pie durvīm. Tām priekšā būs aizšautas divas bultas un piekarinātas trīs atslēgas, un, kad pieklaudzināsiet, jums atsauksies viņas spalgā balss.
—- Vai tur atkal tas vīrišķis melnajā uzvalkā?
Un jūs sāksiet smieties un teiksiet: nē, nē, tas esmu es, krustmāt Tildij.
Un arī viņa sāks smieties un sacīs: — Tad nāciet iekšā, bet labi veicīgi! — Un atšaus durvis un tūliņ atkal aizcirtis, lai līdz ar jums pa tām neielavītos vīrietis melnajā uzvalkā. Tad viņa jums piedāvās apsēsties un ielies kafiju, un parādīs nule noadīto kamzoli. Viņa gan vairs nav tik žirgta kā senāk, un arī viņas acis vairs nav tik gaišas, bet citādi viņa turas braši.
— Ja nu jūs būsiet rātns un labiņš, — krustmāte Tildija sacīs, atbīdīdama savu kafijas tasi sāņus, — es parādīšu jums kaut ko īpašu.
— Ko tad? — jūs jautāsiet.
— Are, — viņa teiks, varen priecīga, ka ir, ar ko palepoties, un ka var izspēlēt mazu joku.
Tad viņa kautri atraisīs savas apkaklītes mežģīnes un pabīdīs tās mazliet sāņus.
Uz mirkli jūs ieraudzīsiet garu, zilganu rētu, kas palikusi no rūpīgi aizšūtā sekcijas grieziena.