— Nemaz nav smādējams skroderdarbs, — viņa atzinīgi noteiks. — Varbūt vēl tasīti kafijas, ko? Dzeriet veseli!
SARSAPARILLAS SMARŽA
Trīs dienas pēc kārtas no rīta līdz vakaram Viljams Finčs klusi nostāvēja krēslainajos, vēja izpūs- tajos bēniņos. Bija novembra nogale, viņš tur augšā bija viens un juta Laika pūkainās, baltās pārslas nedzirdami un liegi krītam no bezgalīgajām, tēraud- saltajām debesīm un līdzīgi dūnām mīksti noklājam jumtu un dzegas. Viņš stāvēja aizvērtām acīm. Bez- saules dienu vēju bangu zvalstīti, bēniņi čīkstēja kā veca laiva, nopurinādami no savām sijām, baļķiem un listēm sensenus putekļus. Apkārt viss stenēja, vaidēja, krakšķēja, bet Viljams Finčs mierīgi stāvēja, ievilkdams krūtīs bēniņu liegās, sausās smaržas, un domās atgriezās tālā pagātnē.
Viņa sieva Kora lejā ausī jās, bet nedzirdēja ne soļus, ne brīkšķus, ne šļūkāšanu. Viņai vienīgi šķita, ka saklausa viņa elpu — lēnu un dziļu, uz iekšu un āru, it kā tur augšā šņāktu vecas plēšas.
— Smieklīgi, — viņa norūca.
Trešajā dienā, steigšus nonācis lejā pusdienās, viņš
uzsmaidīja nemīlīgajām sienām, iedauzītajiem šķīvjiem, nobružātajam galda sudrabam un pat sievai!
— Ko tu tā priecājies? — viņa noprasīja.
— Man ir labs garastāvoklis. Lielisks garastāvoklis!
Viņš iesmējās. Viņš vairs nespēja apvaldīt sevi. Viņā rūga un mutuļoja milzīgs siltums un prieks, kas lauztin lauzās uz āru. Viņa sieva sarauca pieri.
— Kas te ož?
— Ož? Tu saki — ož?
Viņa aizdomīgi paošņāja gaisu.
— Ak, sarsaparilla. Tad, lūk, kas!
— Tas nevar būt! — Viņa nevaldāmais prieks pēkšņi nodzisa kā liesma, kam uzšļākta ūdens šalts. Viņš apmulsa, apjuka un kļuva ārkārtīgi piesardzīgs.
— Kur tu šorīt biji? — viņa jautāja.
— Tu taču zini, es uzkopu bēniņus.
— Tātad krāmējies ar vecām grabažām? Es gan neko nedzirdēju. Domāju, tevis tur nemaz nav. Kas tas tāds? — Viņa parādīja ar pirkstu.
— Dīvaini gan, kā tās te gadījušās? — viņš nomurmināja, izbrīnā raudzīdamies uz melnām metāla saspraudēm, kas cieši saturēja bikšu galus ap kaulainajām potītēm.
— Es tās atradu bēniņos, — viņš atbildēja vairāk pats sev. — Atceries, Kora, kā mēs reiz pirms četrdesmit gadiem agrā rītā braucām pa lauku ceļu ar tandēmu un visapkārt viss bija tik svaigs un tīrs?
— Ja tu šodien vēl nebeigsi kārtoties, es izmetīšu tās grabažas laukā.
— Nē, nē! — viņš iesaucās. — Man tur viss jau ir savests kārtībā.
Viņa uzmeta vīram dzedru skatienu.
— Kora, — pie pusdienu galda viņš teica, aizmirsis savu sarūgtinājumu un sākdams iedegties atkal
no jauna, — vai zini, kas bēniņi ir? Laika mašīna, ar kuru tādi ķerti veči kā es var aizbraukt četrdesmit gadus atpakaļ un atgriezties tajā brīnišķīgajā laikā, kad visu cauru gadu valdīja vasara un knauķi uzbruka saldējuma furgoniem. Vai atminies, kā tas garšoja? Tu ievīstīji to mutautiņā un sūci sniegu un audumu reizē.
Kora nervozi sarosījās.
Tas nemaz nav neiespējami, viņš domāja, un, pievēris plakstiņus, mēģināja sagūstīt un atdzīvināt savu sapni. Nu, kaut vai bēniņi. Tajos ir jūtama Laika elpa. Tur mājo pagātnes gadi, cita laikmeta kokoni un kūniņas. Tur katra atvilktne ir tāds kā mazs šķirstiņš, kur guldīts tūkstošiem vakardienu. Jā, bēniņi ir krēslaina, mājīga vieta, kur jūtams pats Laiks, un, ja tur izslējās visā augumā un pievērtām acīm domā un domā, tad var sajust Pagātnes smaržu un ar pirkstu galiem pieskarties Sendienām …
Viņš aprāvās, apjēdzis, ka domā skaļi. Kora steigšus ēda.
— Nu, vai tas nebūtu vareni, ko, ja mēs varētu ceļot Laikā? — viņš jautāja viņas matu celiņam.
— Un vai šādam ceļojumam maz var būt labāka, piemērotāka vieta par mūsu bēniņiem?
— Toreiz jau vienmēr nebija vasara, — viņa teica. — Tu esi to visu izfantazējis. Labo tu atceries, bet slikto nemaz. Vienmēr taču nebija vasara.
— Tēlaini izsakoties, bija gan.
— Nebija vis.
— Saproti, ko es ar to gribu teikt, — viņš kaislīgi čukstēja un, paliecies uz priekšu, it kā pūlējās saskatīt uz ēdamistabas tukšās sienas cerēto attēlu.'
— Ja cilvēks brauc ar vienriteni cauri gadiem labi piesardzīgi, ja izplestām rokām cenšas noturēt līdzsvaru, ja brauc ar prātu, apdomīgi, ja padzīvo nedēļu tūkstoš deviņsimt devītajā gadā, dieniņu
tūkstoš deviņsimtajā, mēnesi vai pāris nedēļas, teiksim, tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotajā, tad visu mūža novakari iespējams nodzīvot vasarā.
— Ar vienriteni?
— Nūja. Zini, tas ir tāds augsts hromēts velosipēds ar vienu riteni, uz kāda žonglieri taisa cirkus numurus. Galvenais tikai — noturēt līdzsvaru, un tad gaisā lido visādi spīguļi, dzirkst, zib un zaigo brīnišķās krāsās, mirdz sarkans, zeltains, zils, zaļš un balts, un visi jūniji, jūliji un augusti, kādi vien tavā dzīvē ir bijuši, riņķo ap tevi, un tu tos viegli skar saviem pirkstiem un smaidīdams tikai pamet uz augšu. Līdzsvars, Kora, līdzsvars ir galvenais.
— Blēņas, — viņa noteica. — Tīrās blēņas.
Viņš kāpa pa saltajām kāpnēm uz bēniņiem un drebinājās.
Reizēm ziemā bija tādas naktis, kad viņš pamodās, līdz kaulam izsalies, kad ausīs zvanīja ledus zvani, sals knaibīja katru nervu šķiedru un salti balta bengāliskās uguns lavīna kā degošs sniegs krita pār viņa klusajiem zemapziņas laukiem. Viņam sala, briesmīgi sala, un būtu bijušas vajadzīgas neskaitāmas vasaras ar zaļām liesmām un kvēlošu bronzas sauli, lai atkausētu viņa ledus čaulu. Viņš bija ledus klucis, sastindzis sniegavīrs, kura krūtīs naktī dzimst krāsaini sapņi, griežas un virpuļo ledus kristāli. Bet laukā bija mūžīga ziema, un svina pelēks debess vāks šķaidīja viņus visus kā vīnogas, izspiezdams no viņiem krāsu, smaržu un dzīvību, atstājot neskartus vienīgi bērnus-, kas lidoja ar slēpēm un kamaniņām lejup pa ledainām nogāzēm, kurās kā spogulī atspīdēja nežēlīgais čuguna vāks, kas ar katru dienu spieda ciešāk un ciešāk.
Misters Finčs pacēla bēniņu lūku. Bet šeit, šajā
vietā… Gaisā sagriezās vasaras putekļi. Tie sīca aiz svelmes, ko šeit bija atstājušas sen pagājušās vasaras. Misters Finčs lēni aizvēra aiz sevis lūku. Viņa sejā ielija smaids.
Bēniņi bija rāmi kā negaisa mākonis pirms vētras. Tikai reizumis Kora dzirdēja neskaidru murmināšanu.
Piecos pēc pusdienas, dziedādams «Mana zelta sapņu sala», misters Finčs iestājās virtuves durvīs un pavēcināja gluži jaunu salmenīcu. — U-hū!
— Vai tu visu pēcpusdienu gulēji? — sieva strupi noprasīja. — Četras reizes es tevi saucu, bet nekādas atbildes.
—• Vai es gulēju? — Viņš pārlika sievas jautājumu un iesmējās, bet tad aši aizsedza muti ar plaukstu. — Jā, jā, laikam gan.
Tikai tagad Kora pēkšņi ieraudzīja viņu.
— Žēlīgais dievs! — viņa iesaucās. — Kur tu ņēmi šos kankarus?
Viņam mugurā bija balti svārki ar sarkanām svītrām, krekls ar iecietinātu apkaklīti un saldējuma krāsas bikses. Salmenīca nosmaržoja kā gaisā pavēcināts svaiga siena vīkšķis.
— Uzgāju vecā čemodānā.
Viņa paošņāja.