— Pēc kodēm neož. Un izskatās gluži jauni.
— Nē, nē! — viņš aši iebilda un, jūtot sievas pētījošo skatienu, kaut kā neveikli saminstinājās.
— Atradis laiku maskarādei, — viņa nopurpināja.
— Vai tad nedrīkst papriecāties?
— To vien jau tu zini. — Viņa aizcirta krāsns durtiņas. — Kamēr es te mājās sēžu un adu, tu tikai dauzies apkārt pa veikaliem un skaties, kurai dāmai var atvērt durvis.
Bet Viljams to nelikās dzirdot.
— Paklausies, Kora. — Nodūris galvu, viņš ilgi skatījās čaukstošajā salmenīcā. — Vai nebūtu jauki, ja mēs izietu svētdien pastaigāties, tāpat kā agrāk to mēdzām darīt — tu savos garajos šalkojošajos svārkos, ar zīda saulessargu rokās —, un mēs pasēdētu uz stiepļu krēsliem zeltera zālē un atkal ieelpotu drogu veikala smaržas? Kāpēc tur vairs nesmaržo tāpat kā agrāk? Un mēs paņemtu divas sarsaparillas un tad iesēstos mūsu vecajā fordā un aizbrauktu uz Henehenas krastmalu, uz terases paēstu vakariņas un paklausītos pūtēju orķestri. Nu, vai tas nebūtu jauki, ko?
— Vakariņas gatavas. Velc nost tās lupatas!
Ja tev būtu iespēja pabraukāties pa vecajām ozolu alejām tāpat kā tad, kad vēl nebija automašīnu, vai tu gribētu braukt? — Viljams neatlaidās.
— Vecie ceļi bija putekļaini. Mēs pārbraucām mājās melni kā mori. Bet paskaties! — Viņa satvēra un pakratīja cukurtrauku. — Šorīt te bija četrdesmit dolāri. Un tagad nav vairs neviena paša! Vai tikai tu neesi pasūtījis šīs drēbes no teātra kostīmu darbnīcas? Tās taču ir gluži jaunas! Tās nav vis atrastas čemodānā!
— Es . . . — viņš iesāka.
Viņa ārdījās vismaz pusstundu, bet viņš pat necentās aizstāvēties. Novembra vējš sadrebināja māju, un no tēraudsaltajām debesīm sāka krist sniegs.
— Atbildi taču! — viņa brēca. — Vai tu esi galīgi jucis, ka izsvied naudu par drēbēm, kuras vispār nav velkamas mugurā?
— Uz bēniņiem … — viņš iesāka.
Kora, nemaz neklausīdamās, iegāja blakus istabā.
Sniegs jau krita biezām lēšķēm, un aukstais novembra vakars strauji satumsa. Kora dzirdēja, ka viņas vīrs atkal uzkāpj pa kāpnēm tumšajos bēniņos, šai bijušo gadu putekļu valstībā, šai vecu apģērbu, siju un Laika pasaulē, kurai nebija it nekā kopīga ar to, kura atradas lejā.
Viljams aizvēra aiz sevis lūku. Uzdegās kabatas baterija — cita ceļabiedra arī nevajadzēja. Jā, šeit viss bija Laiks, koncentrēts japāņu papīra puķē. Viens niecīgs pieskāriens senajām dienām, un atraisījās atmiņu strauti, sāka šalkt pavasarīgi vēji un uzplauka tik krāšņi ziedi, kādi vēl nekad nebija redzēti. Katrā atvilktnītē, kuru atvēra, bija putekļu mantijā tinušās krustmātes, māsīcas vai vecmāmiņas. Jā, šeit mājoja Laiks. Šeit varēja sajust tā elpu, ne tikai minūšu ritējumu.
Nu šī māja tur apakšā šķita tikpat tāla kā sen zudusi pagātnes diena. Viljams mazliet pievēra acis un atkal un atkal pārlaida skatienu gaidpilnajiem bēniņiem.
Te lustrā ar stikla piekariņiem dusēja varavīksnes un agrie rīti, un dienasvidi, kas zaigoja kā straujas, bezgalīgas upes, cauri Laikam plūzdamas atpakaļ. Kabatas baterijas gaisma to visu atdzīvināja, un starp ēnām iedegās varavīksnes, liekot arī tām iemirdzēties plūmju un zemeņu, un vīnogu, un svaiga citrona krāsā, un tādā, kādā ir debess pēc negaisa, kad, vējam aizdzenot melnos mākoņus, atklājas pati vistīrākā zilgme. Un bēniņu putekļi dega kā vīraks, un bēniņu putekļi dega kā Laiks, un atlika vienīgi raudzīties liesmās. Šie bēniņi bija lieliska Laika mašīna, jā gan, patiešām, tur nebija šaubu! Tik vien bija kā jāaizskar slīpētie kareklīši, durvju rokturi, jāparausta pušķi, jāpaskandina piekariņi, jāuzjunda putekļi, jāatver čemodāni, jāiedarbina kamīna plēšas, līdz acis tiek pilnas ar sen dzisušas uguns plēnēm un pelniem, jā, tik vien bija kā jāuzspēlē uz šī instrumenta, jānoglāsta katra siltā un jutīgā
mehānisma sastāvdaļa, katra svira, kloķis un pārslēgs, un tad, un tad .. .
Viņš izstiepa rokas, lai diriģētu, vadītu. Viņa ausis skanēja mūzika, un, cieši sakniebis lūpas, viņš lika iegrandēties šim orķestrim, šīm pērkondimdošajām ērģelēm, kas iedūcās visuvarenā akordā.
Ap deviņiem vakarā sieva izdzirda viņa balsi.
— Kora!
Viņa pacēla galvu. Viņš raudzījās viņā no bēniņu lūkas un smaidīdams māja ar platmali.
— Paliec sveika, Kora.
• — Ko tu tur grābsties? — viņa iesaucās.
— Šais trīs dienās esmu visu izlēmis un nu gribu sacīt tev sveikas!
— Kāp taču zemē, idiots gatavais!
— Es vakar izņēmu no bankas piecsimt dolārus. Jau agrāk biju par to domājis. Un tad … un tad nu … Kora … — Viņš aši pastiepa viņai pretī roku. — Pēdējo reizi es tevi lūdzu, vai tu nāksi man līdzi?
— Uz bēniņiem? Nolaid kāpnes, Viljam Finč. Es uzkāpšu augšā un iztriekšu tevi no tās smirdīgās pažobeles!
— Es braucu uz Henehenas krastmalu iebaudīt molusku sautējumu, — viņš teica. — Un es pasūtīšu, lai orķestris spēlē «Mēnesnīcas līci». Nu, nāc taču, Kora… — Viņa izstieptā roka sauca un sauca.
Bet Kora tikai truli blenza viņa laipnajā, aicinošajā sejā.
— Paliec sveika, — Viljams sacīja.
Viņš viegli, viegli pamāja. Un tad vairs nebija saskatāma ne viņa seja, ne salmenīca.
— Viljam! — Kora iebrēcās.
Bēniņos viss bija tumšs un kluss.
Viņa iespiedzās, paķēra krēslu, stenēdama uzrausās smacīgajā tumsā un uzdedza kabatas bateriju.
— Viljam! Viljam!
Visi tumšie kakti bija tukši. Maja drebēja ziemeļu vējā.
Tad viņa ieraudzīja paša rietumu gala pusvirus atstāto bēniņu logu.
Pa kaklu pa galvu viņa metās turpu, tad, aizturētu elpu brīdi vilcinājusies, lēni atvēra logu. Ārpusē bija pieslietas kāpnes, kas veda lejup uz lieveņa jumtu.
Viņa atkāpās atpakaļ. .
Arā spoži mirdzēja ābeļu lapotne, bija silts jūlija novakars. Tik tikko dzirdami sprāga raķetes. Skanēja smiekli un tālīnas balsis. Raķetes — sarkanas, baltas un zilas — uzšāvās siltajā gaisā un nodzisa . ..
Kora aizcirta logu un sagrīļojās.
— Viljam!
Pa atvērto bēniņu lūku 110 lejas plūda augšup ledaina gaisma. Kora pieliecās un ieraudzīja, ka lejā krīt sniegs pret stingajām logu rūtīm saltajā ziemas pasaulē, kur viņai būs jāpavada visa dzīves novakare.
Pie bēniņu loga viņa vairs negāja. Viņa sēdēja bēniņu tumsā, ieelpodama kādu smaržu, kura neparko neizgaisa. Tā turējās gaisā kā apmierinājuma nopūta. Viņa dziļi ievilka krūtīs gaisu.
Vecu vecā, mūžam neaizmirstamā sarsaparillas smarža.
VEČIŅA UN NĀVE
Tāltālu, aiz mežiem, aiz kalniem, viņā pasaules malā reiz dzīvoja kāda večiņa. Deviņdesmit gadu viņa bija nodzīvojusi aiz cieši slēgtām durvīm, ko neatvēra nevienam pašam — ne vējam, ne lietum, ne zaglīgam zvirbulim, ne baskājim puišelim. Ja kads sāka grabināties gar aizvirtņiem, viņa iesaucās:
— Ej prom, Nāve!
— Es neesmu Nāve! — viņai atbildēja. Bet viņa tikai runāja savu:
— Es tevi pazīstu, Nāve. Šodien tu esi atnākusi meitenes izskatā. Bet aiz taviem vasaras raibumi- ņiem skaidri saredzams ģindenis!
Kāds cits pieklauvēja pie durvīm.
— Es redzu tevi, Nāve! — Večiņa iesaucās. — Šodien tu esi pārģērbusies par nažu trinēju! Bet manām durvīm priekšā ir trīs atslēgas un divas bultas. Visas šķirbas ir aizlīmētas ar mušpapīru, atslēgas caurumi aizziesti ar ķiti, skrustenis piebāzts ar lupatām, logu aizvirtņi aizvilkti zirnekļu tīkliem, bet elektrības vadi atvienoti, lai tu netiktu iekšā kopā ar strāvu! Man nav arī telefona, tā ka tu nevari pašā nakts vidū uzraut mani 110 gultas un pateikt, ka tā stunda ir situsi. Un ausīs man ir sabāzta vate, jo negribu dzirdēt, ko tu tur runā. Tāpēc, kaulainā, vācies vien prom.