Tā tas gāja kopš laika gala. Reizēm zeņķi, lai pārbaudītu, vai šie stāsti nav izdomāti, sāka apmētāt šīfera jumtu ar oļiem un tūlīt izdzirda Večiņas gaudas:
— Vai tu atkāpsies, kaulainā bālģīme!
Un ļaudis ticēja, ka šādā veidā Večiņa dzīvošot mūžīgi. Kā gan lai Nāve iekļūtu viņas mājoklī? Tie mikrobi, kas viņas mājā mita agrāk, jau sen bija zaudējuši spēku un padevušies. Bet jaunie, modīgos vārdos nosauktie, kas — ja vien varēja ticēt laikrakstiem — ik pa laiciņam apsēda zemi, gluži vienkārši nespēja izspraukties cauri durvju priekšā augošajiem klinšu ķērpju, rūtu, melnās tabakas un rīcin- augu džungļiem.
— Viņa mūs visus pārdzīvos, — runāja tuvīnajā pilsētiņā, gar kuru gāja dzelzceļa līnija.
— Es viņus visus pārdzīvošu, — sacīja Večiņa, tumsā likdama pasjansu ar neredzīgo kārtīm.
Tā, lūk, tas bija.
Gāja gadi, un neviens vairs neklauvēja pie viņas durvīm — ne zēns, ne meitene, ne klaidonis, ne ceļinieks. Divreiz gadā no tālās pasaules ieradās pārtikas izvadātājs, kuram pašam bija gadu septiņdesmit, un, atstājis viņas durvju priekšā metāla kārbas, kuras greznoja spilgtas etiķetes ar dzelteniem lauvām un sarkaniem velniem un kurās varēja būt viss iespējamais, sākot ar putnu barību un beidzot ar krējuma cepumiem, devās prom pāri lūžņu pilnajam pagalmam. Pārtika stāvēja tur kādu nedēļu, saules karsēta un mēness saldēta, līdz visi mikrobi aizgāja bojā. Tad kādu rītu tās tur vairs nebija.
Visa Večiņas dzīve sastāvēja no vienas vienīgas gaidīšanas. Un viņa gaidīja, pievērtiem plakstiem, saliktām rokām, nemitīgi ausīdamās, ar vienu aci allaž būdama nomodā.
Un tādēļ viņa nepavisam nejutās pārsteigta, kad viņas deviņdesmit pirmajā dzīves gadā septītā augusta dienā no meža iznāca kāds jauns cilvēks saulē iedegušu seju un apstājās viņas mājas priekšā.
Uzvalks viņam bija balts kā sniegs, kas, viegli čaukstot, slīd zemē no jumtiem un kārtām klājas pār dusošo zemi. Viņam nebija automašīnas, visu garo ceļu viņš bija nācis kājām, taču nešķita ne noguris, ne noputējis. Viņam nebija arī spieķa, un viņš bija nācis kailu galvu, nebaidīdamies no saules. Viņš pat nebija nosvīdis. Bet galvenais — viņam nebija nekāda nesamā, vienīgi neliela pudelīte ar koši zaļu šķidrumu. Viņš visu laiku raudzījās tajā, bet tad, jūtot, ka ir pie viņas mājas, pacēla galvu.
Durvju rokturim jauneklis nepieskārās. Viņš lēni apgāja mājai apkārt, lai Večiņa sajustu, ka viņš ir klāt. Tad viņa skatiens kā rentgena stars izurbās cauri mājas sienām.
— Oh! — iesaucās Večiņa, kura, sūkājot kviešu cepumu, bija maķenīt iesnaudusies. — Ā, atkal tu esi klāt! Es zinu, kādā izskatā tu šoreiz atnāci.
— Kādā tad?
— Jaunekļa izskatā ar tik sārtu seju kā nobriedis persiks. Bet tev nav ēnas. Ko tas nozīmē?
— Cilvēki baidās no ēnām. Tādēļ es savējo atstāju mežā.
— To es redzu bez skatīšanās.
— Ak tā? — jauneklis brīnījās. — Kādas jums neparastas spējas.
— Jā, es pat varu izdarīt tā, lai tu paliec ārā, bet es šeit — Iekšā.
— Un tomēr es beigās pieveikšu jūs, — jauneklis teica, tik tikko pavērdams lūpas.
Bet viņa sadzirdēja.
— Zaudēsi, zaudēsi, šoreiz tu zaudēsi!
— Man patīk uzvarēt. Nu labi, es tikai atstāšu uz jūsu sliekšņa šo pudelīti.
Cauri mājas sienām viņš dzirdēja, cik dobji sit viņas sirds.
— Pagaidi! Kas tur ir iekšā? Man ir tiesības zināt, kas paliek uz mana durvju sliekšņa.
— Labi, — jauneklis noteica.
— Nu, runā!
— Šajā pudelītē, — viņš sacīja, — ir tā diena un nakts, kad jums palika astoņpadsmit gadu.
— Ko, ko?
— Jūs taču dzirdējāt.
— Tā diena … un nakts .. . kad man palika astoņpadsmit gadu.
— Jā gan.
— Tajā pudelītē?
Viņš pacēla pudelīti gaisā, un tai bija jaunas sievietes auguma apveids. Tā uzsūca sevī visas pasaules gaismu un dega zaļām liesmām kā tīģera acis. Šķidrums pudelē te rāmi spīdēja, te sāka virmot un mutuļot.
— Neticu! — Večiņa iesaucās.
— Es atstāšu pudelītt un iešu, — jauneklis sacīja. — Kad būšu aizgājis, iedzeriet mazliet zaļo sapņu, kas tajā iekšā. Tad jūs redzēsiet.
— Tur iekšā ir inde.
— Nē.
— Zvēri pie savas mātes goda.
— Man nav mātes.
— Pie kā tad tu zvērēsi?
— Pie sevis paša.
— Šis dzēriens mani iegrūdīs kapā, to tu gribi panākt, vai ne?
— Tas jūs uzcels no miroņiem.
— Es neesmu mirusi.
Jauneklis pasmaidīja.
— Jūs tā domājat? — viņš jautāja.
— Pagaidi! Atļauj man pašai pavaicāt sev. Vai tu esi mirusi? Ak neesi? Bet vai tu maz esi dzīvojusi?
— Mēģiniet atcerēties, — jauneklis sacīja. — To dienu un nakti, kad jums palika astoņpadsmit gadu.
— Tas bija tik sen!
It kā pelīte noskrabināja pie loga, kas bija aiznaglots kā zārka vāks.
— Šis dzēriens jums atdos jaunību.
Viņš pacēla eliksīru pret sauli, un tas iekvēlojās kā no tūkstoš zāļu stiebriem izspiesta sula. Brīžiem tas rāmi sildīja kā zaļa saule, brīžiem bangoja kā jūra vētrā.
— Tā bija pati skaistākā diena jūsu dzīves skaistākajā gadā.
— Manas dzīves skaistākajā gadā … — viņa iekšpusē klusi nomurmināja.
— Visraženākajā gadā. Kad jūsu dzīve bija pilna smaržas. Viens malks, un jūs atkal to sajutīsiet. Nu kādēļ jūs negribat pamēģināt?
Viņš stiepa roku ar pudelīti arvien augstāk un augstāk, un pēkšņi tā pārvērtās par teleskopu, kura fokusā bija sen aizgājušās dienas. Zaļas un saulainas kā šis dienvidus, kurā jauneklis piedāvāja viņai pagātni kā dzirkstošu glāzi savos nekustīgajos pirkstos. Viņš sašūpoja mirguļojošo flakonu, un gaisā uzspurdza kvēlojošs balts gaismas taurenītis un sāka . šaudīties augšup lejup pa loga aizvirtņiem, it kā nedzirdami spēlētu uz pelēkiem klavieru taustiņiem. Tad maģiskie, liesmainie spārniņi sašķēlās sīkos stariņos, kas lauzās iekšā pa aizvirtņu spraugām, lai notvertu Večiņas lūpas, degunu, acis. Tās acumirklī atrāvās sānis, bet tad, ziņkāres dzītas, atkal iedegās. Jauneklis, notvēris to, ko vēlējās, turēja ņirbošo taurenlti visu laiku pret Večiņas plakstiem, lai zaļā uguns no tāltālās dienas izspiestos cauri ne vien vecās mājas, bet arī vecās sievietes aizvirtņiem. Viņš dzirdēja viņas satraukto elpu un to, kā viņa cenšas apslāpēt gaviles.
— Nē, nē, nedomā mani te apmānīt! — viņa sacīja dobjā balsī, it kā vilnis viņu būtu nonesis jūras dibenā, kur viņa vēl lūko ķepuroties, negribēdama padoties. — Ak tad šoreiz .atnāci jaunekļa izskatā. Uzliki masku, lai neredzu seju. Un runā tādā kā pazīstamā balsī. Kas tā par balsi? Bet, galu galā — vienalga! Viža galdiņš man jau pateica, kas tu par putnu un ko gribi man iesmērēt.