— Es atnesu jums jūsu jaunības dienu.
— Labāk pārdod man kaut ko citu.
— Es nevaru pārdot to, kā maņ nav.
— Ja iziešu ārā, tu sagrābsi mani un — bedrē iekšā sešas pēdas zem zemes. Visus šos gadus es tevi uzveicu, bet nu tu atkal slapsties gar pakšiem un perini visādus nekrietnus plānus. Tad zini, nekas tev neizdosies!
— Jaunā lēdij, ja jūs iznāksiet ārā, es noskūpstīšu jums roku.
— Nesauc mani par jauno lēdiju! Es tā vairs neesmu.
— Ja vien vēlaties, pēc stundas atkal būsiet.
— Pēc stundas … — viņa tik tikko dzirdami izdvesa.
— Vai varat pateikt, kad pēdējo reizi esat gājusi pastaigāties pa mežu?
— Tas bija tik bezgala sen. Lāgā nevaru atcerēties.
— Meitenīt, mīļā, — viņš turpināja, — cik šodien brīnišķa vasaras diena. Zaļā meža katedrāle pilna zeltainu bišu paklāju, kas austi visdažādākajos rakstos. No ozola dobuma plūst liesmains medus strauts. Nomet kurpes un brien zāļu jūrā, un tev zem kājām lūst piparmētras. Visa ieleja ir vienos ziedos, kā nosēta dzelteniem taurenīšiem. Un gaiss zem kokiem tik vēss un tīrs kā visdzidrākā avota ūdens, un atliek vienīgi dzert pilniem malkiem. Vasaras diena, mūžam gaiša un jauna …
— Bet es esmu un mūžam būšu veca.
— Ja klausīsi mani, tad nebūsi vis! Noslēgsim līgumu, darījumu — es, tu un šī augusta diena.
— Kas par līgumu, un kas man no tā tiks?
— Divdesmit četras laimīgas vasaras stundas. Mēs staigāsim pa mežu, lasīsim ogas un ēdīsim medu, tad aiziesim uz pilsētiņu nopirkt tev baltu vasaras kleitu, tik smalku kā zirnekļa tīkls, bet pēc tam kāpsim vilcienā.
— Vilcienā?
— Un mēs brauksim uz lielpilsētu, pēc stundas būsim tur, paēdīsim un tad dejosim visu nakti līdz rītam. Es tev nopirkšu divus pārus kurpju, ar vienu līdz rītam tu nenodejosi.
— Ak, mani vecie kauli, — es taču nevaru pakustēties.
— Tu nevis iesi, bet skriesi, nevis skriesi, bet lidosi. Mēs skatīsimies, kā debesu ratos aizbrauc zvaigznes un atved kvēlošu sauli. Rītausmā staigāsim pa ezermalu, atstājot tur savu pēdu krelles. Un tad ēdīsim karaliskas brokastis, kādas neviens nekad vēl nav baudījis, un gozēsimies smiltīs līdz pusdienai kā divi brūngani pīrādziņi. Pēcpusdienā mēs brauksim atpakaļ, turēdami klēpī milzīgu kārbu ar konfektēm, un, tās ēdot, smiesimies vienā gabalā, apbiruši ar konduktora izkniebtajiem biļešu kon- feti — ziliem, zaļiem un oranžiem —, it kā mēs būtu jaunlaulātie, un tad iesim cauri pilsētiņai, redzēdami tikai viens otru, un līdz ar krēslu caur smaržpilno mežu atgriezīsimies mājā . ..
Klusums.
— Un viss ir beidzies, — viņa izdvesa. — Lai gan vēl nemaz nav «sācies.
Tad viņa jautāja:
— Kālab tev tas vajadzīgs? Kas tev ir padomā?
Jauneklis viņai mīļi uzsmaidīja.
— Meitenīt, es gribu gulēt ar tevi.
Viņai aizrāvās elpa.
— Ne ar vienu savu mūžu neesmu gulējusi!
— Tu esi vēl … meitene?
— Un es ar to lepojos!
Jauneklis nopūtās un pagrozīja galvu.
— Tātad tā ir taisnība, tu esi … tu patiešām esi meitene.
Mājā iestājās pilnīgs klusums.
Tad mazpamazām, pa pilieniņam, it kā ar pūlēm tiktu atgriezts kāds apslēpts, sen aizmirsts krāns un sāktu darboties pusgadsimtu nelietots ūdensvads, Večiņa sāka raudāt.
— Kādēļ tu raudi?
— Es nezinu, — viņa šņukstēja.
Beidzot viņa pārstāja elsot, un jauneklis dzirdēja, kā viņa šūpojas krēslā, cenzdamās nomierināties.
— Večiņ, — viņš čukstēja.
— Nesauc mani par večiņu!
— Nu, labi, — viņš teica. — Klarinda.
— Kā tu zini manu vārdu? Neviens to nezina!
— Klarinda, kādēļ tu visus gadus slēpies, ieslēgusies šai mājā?
— To es sen esmu aizmirsusi. Nē, atceros gan. Man bija bail.
— Bail?
— Jā, cik savādi. Pusi mūža man bija bail no dzīves, bet otru pusi — no nāves. Vienmēr no kaut kā esmu baidījusies. Bet tagad paklausies! Saki man taisnību! Kad šīs divdesmit četras stundas būs pagājušas, kad būsim izstaigājušies pa ezermalu un
atbraukuši ar vilcienu atpakaļ, un iznākuši cauri mežam līdz manām mājām, vai tu paliksi…
Viņš klusēdams gaidīja.
— … kopā ar mani? — viņa izdvesa.
— Jā, desmittūkstoš miljonus gadu.
— O, — viņai aiztrūka balss. — Tik ilgi.
Viņš pamāja.
— Tik ilgi, — viņa atkārtoja. — Kas tas par savādu līgumu? Tu man dod divdesmit četras stundas jaunības, bet es tev desmittūkstoš miljonus gadu sava dārgā laika.
— Neaizmirsti arī manu laiku, — viņš sacīja. — Es tevi nekad neatstāšu.
— Un tu vienmēr būsi pie manis?
— Nu, protams.
— Ai, jaunekli, jaunekli. Tava balss man šķiet tik pazīstama.
— Paskaties.
Viņš redzēja, ka no atslēgas cauruma pazūd vates vīkšķis un Večiņa palūkojas uz viņu. Viņš uzsmaidīja saulespuķēm laukā un saulespuķei debesīs.
— Esmu kļuvusi galīgi akla, gandrīz neko vairs nespēju saredzēt! — viņa iesaucās. — Vai tas tur patiešām būtu Vilijs Vinčesters?
Viņš neteica ne vārda.
— Bet, Vilij, tu izskaties tieši tāds pats kā divdesmit viena gada vecumā! Ir pagājuši septiņdesmit gadi, bet tu it nemaz neesi pārvērties!
Viņš nolika pudelīti durvju priekšā un pats atkāpās nezāļu laukā.
— Vai tu varētu … — Viņa saminstinājās. — Vai tu varētu arī mani padarīt tikpat jaunu kā tu pats?
Viņš pamāja.
— Vilij, Vilij, vai tas tiešām esi tu?
Viņa gaidīja, skatoties, kā viņš tur stāv — bezrūpīgs un jauns, un saule zaigoja viņa matos un sejā.
Pagāja labs bridis.
— Nu? — viņš iejautājās.
— Pagaidi! — viņa iesaucās. — Ļauj padomāt!
Un viņš juta, ka aiz mājas sienām viņa ļauj
atmiņām plūst cauri smadzenēm, kā smiltis plūst cauri smilšu pulkstenim, bet no tām palika tikai pelni un putekļi. Tukšās atmiņas bira un bira, dedzinādamas viņas smadzenes, un smilšu kaudzīte kļuva arvien augstāka.
Viens vienīgs tuksnesis, bez vienas oāzes, viņš nodomāja.
To sajūtot, viņa nodrebēja.
— Kā tad būs? — viņš vēlreiz jautāja.
— Dīvaini, — viņa beidzot nomurmināja. — Pēkšņi man šķiet, ka atdot desmittūkstoš miljonus gadu pret divdesmit četrām stundām jaunības ir gluži dabiski un pašsaprotami.
— Tā arī ir, — viņš sacīja. — Nudien, Klarinda, vari man ticēt.
Atsprāga aizšaujamie, noskrapstēja atslēgas, iečīkstējās durvis. Pavīdēja viņas roka, paķēra pudelīti un acumirklī nozuda.
Pagāja atkal kāds brīdis. Piepeši kā spalgu šāvienu virkne cauri istabām izsteidzās soļi. Atsprāga sētas durvis. Augšstāvā tika atgrūsti visi logi, un aizvirtņi nogāzās lejā zaļajā zālē un izjuka gabalu gabalos. Mirkli vēlāk tas pats notika arī apakšstāvā. Pa logiem izvēlās putekļu mākoņi.
Tad beidzot atsprāga parādes durvis, pa tām izlidoja tukšā pudelīte un sašķīda pret akmeni.
Viņa kā putns izspurdza uz lieveņa.. Pār viņu nolija saules gaisma. Viņa stāvēja un raudzījās pasaulē tā, it kā skatītu to pirmo reizi. Tad vienā mirklī noskrēja lejā un aši satvēra jaunekļa roku.