Kāds puišelis, kurš tobrīd gāja garām pa ceļu,
pēkšņi iepleta acis, palika stāvam kā iemiets un tad, kāpdamies atpakaļ, pazuda skatienam.
— Kādēļ viņš tā raudzījās manī? — viņa vaicāja. — Vai esmu skaista?
— Pat ļoti.
— Es gribu pavērties spogulī!
— Nē, nē, nevajag.
— Vai visi to redzēs, ka esmu skaista? Vai varbūt man tikai tā šķiet, vai arī tu nerunā patiesību?
— Tu esi pats skaistuma iemiesojums.
— Tātad esmu skaista. Es pati to jūtu. Vai visi šovakar dejos ar mani? Vai vīrieši gribēs sacensties manis dēļ?
— Visi kā viens.
Ejot lejā pa taciņu, ap kuru dūca bites un šalkoja lapas, viņa pēkšņi apstājās un ieskatījās viņa sejā, kas bija līdzīga vasaras saulei.
— Ak, Vilij, vai tad, kad tas beigsies un mēs atgriezīsimies atpakaļ, tu būsi mīļš pret mani?
Viņš dziļi ielūkojās viņas acīs un ar pirkstu galiem noglāstīja viņas vaigus.
— Jā, — viņš maigi sacīja. — Vienmēr tāds būšu.
— Es ticu, — viņa atbildēja. — O, Vilij, es ticu tev.
Un viņi aizskrēja pa taciņu un izzuda skatienam,
atstājot aiz sevis putekļu mākoni, atvērtas durvis un atvērtus logus, tā ka mājā varēja ieplūst saules gaisma un putni vīt ligzdas, un perēt mazuļus, bet vējš noklāt ar puķu ziedlapām kā ar kāzu paklāju visus gaiteņus un šobrīd vēl tukšo gultu. Un pati vasara ar silto elpu piepildīja plašo māju, un tā smaržoja kā Lielais Sākums vai kā pirmā stunda pēc Lielā Sākuma, kad pasaule ir tikko piedzimusi un vēl nezina, kas ir vecums.
Kaut kur dziļi mežā kā ātri sirdspuksti aizdipināja truši. Tālē nopūta vilciens, arvien ātrāk, ātrāk un ātrāk joņodams pretī pilsētai.
BRĪNUMAINĀKAIS NO VISIEM BRĪNUMIEM
Kādā ne pārāk jaukā, ne pārāk drūmā, ne pārāk karstā, ne pārāk aukstā dienā vecais, sagrabējušais fords joņoja pāri smilšainiem uzkalniem. Putni, trokšņa iztrūcināti, acumirkli uzšāvās gaisā un ienira putekļu mākoņos. No ceļa pazuda indīgās ķirzakas, kas tur bija laiski gulējušas kā indiešu rotaslietas. Fords žvadzēdams aizdārdināja tuksnesīgajos plašumos.
Tad Vils Bentlins, paskatījies atpakaļ, iesaucās:
— Griez malā!
Bobs Grīnhils strauji sagrieza stūri, un fords jau bija aiz ceļmalas reklāmas dēļa. Abi acumirklī apsviedās apkārt un pāri ermoņikveidīgajam mašīnas jumtam vēroja ceļu, lūdzot riepu saceltos putekļus:
— Gulstieties! Noplociet! Nu, lūdzu . . .
Un putekļi lēni nosēdās. Tieši īstajā laikā.
— Pieliecies!
Kā caur elles uguņiem rauts, garām aizkauca motocikls. Sakumpis pār eļļaino stūri, pretī vējam aizdrāzās cilvēks aizsargacenēs, ar grumbainu, briesmīgi nejauku, saules un vēja aprautu seju. Rēcošais motocikls līdz ar braucēju izgaisa skatienam.
Abi vīri iztaisnoja muguras un uzelpoja.
— Laimīgu ceļu, Ned Hoper, — Bobs Grīnhils sacīja.
— Nu kādēļ viņš allaž dzenas mums pakaļ? — Vils Bentlins jautāja.
— Vilij-Viljam, padomā labi, — Grīnhils atteica. — Mēs esam viņa veiksme, viņa Jūdasa āži. Kādēļ lai viņš mums nesekotu, ja tas viņu padara bagātu un laimīgu, bet mūs — nabagus, taču gudrākus?
Viņi abi ar skumju smaidu paskatījās viens otrā, domās redzot jau to, ko dzīve viņiem vēl nodarīs. Kopā bija pavadīti trīsdesmit gadi, izvairoties no vardarbības, tas nozīmēja — bezdarbībā. «Šķiet, tuvojas ražas novākšanas laiks,» Vils mēdza teikt, un viņi laidās prom, pirms kvieši nāca pļaujami. Vai arī: «Drīz sāks krist āboli!» — un viņi aizbrauca jūdzes trīssimt tālāk, lai nedabū vēl punu pierē.
Bobs Grīnhils ar milzīgu rēkoņu izvadīja mašīnu atkal uz ceļa.
— Vilij, draudziņ, nenokar degunu.
— Tai stadijai es esmu pāri, — sacīja Vils. — Tagad es mācos samierināties.
— Samierināties? Ar ko?
— Ka man vienu dienu gadīsies uziet veselu krājumu zivju konservu, bet nevienu atgriežamo. Vai citudien — tūkstoti atgriežamo un nevienas konserv- bundžas.
Bobs Grīnhils klausījās, kā motors zem pārsega sarunājas pats ar sevi gluži kā sirmgalvis, kas gaužas par bezmiegu, kaulu sāpēm un nepiepildītiem sapņiem.
— Gan jau arī mums uzsmaidīs laime, Vilij.
— Protams, bet saki, kad gan tas būs? Ja mēs pārdodam kaklasaites, kurs ir tas, kas nosit cenu, viņpus ielai pārdodams tieši tādas pašas par desmit centiem lētāk?
— Neds Hopers.
— Un, ja mēs uzejam zelta dzīslu, — kurš pirmais piesaka atradni?
— Tas pats Neds.
— Mēs visu mūžu lejam ūdeni uz viņa dzirnavām. Vai nebūtu laiks uzsākt kaut ko tādu, kam viņš vispār netiktu klāt?
— Protams, — sacīja Roberts, lēni vadīdams mašīnu. — Visa vaina ir tā, ka mēs īsti nezinām, ko paši gribam. Mēs tikai traucamies no pilsētas uz pilsētu, ķerdami visu, ko vien ieraugām. Un arī Neds ķer to pašu. Viņam to nemaz nevajag, bet; ja reiz mums ir, arī viņam iegribas. Kad dodamies tālāk, viņš tūliņ to pamet un ieķeras atkal mums astē, lai tikai pagrābtu vēl kaut ko. Bet tad, kad mēs sapratīsim, ko īsti gribam, tad Neds notrūksies un tūliņ atstāsies. Oh!
Bobs Grīnhils ieelpoja avottīro rīta gaisu, kas vēsām straumēm plūda pāri vējstiklam.
— Bet ir jau labi tāpat. Šīs debesis, šie kalni, tuksnesis un . ..
Viņš pēkšņi apklusa.
Vils Bentlins pagrieza galvu:
— Kas noticis?
Bobs Grīnhils/ plaši iepletis acis, raupjajām rokām lēni pagrieza stūri.
— Mums te būs … mazliet jānogriežas …
Fords nodrebēja, rāpdamies pāri uzbērumam. Mašīna nobrauca putekļu piedzītā ieplakā un tad uzrāpās kādā pakalnā, no kura kā no saules izdedzinātas pussalas bija pārskatāms tuksnesis. Bobs Grīnhils kā hipnotizēts pastiepa roku un izslēdza aizdedzi. Sirmgalvis zem motora pārsega pārstāja gausties par savām likstām un aizsnaudās.
Nu, kādēļ tu tā izdarīji? — Vils Bentlins vaicāja.
Bobs Grīnhils blenza uz stūri un uz savam rokam, kuras pēkšņi bija izstrādājušas šādu joku.
— Kaut kas man lika šeit apstāties. Bet kāpēc? — Viņš pacēla acis. Viņa muskuļi atslāba, skatiens at- maiga. — Varbūt tikai tāpēc, lai papriecātos par šo zemes stūri. Cik lielisks skats. Tāds pats, kāds bijis pirms miljoniem gadu.
— Izņemot tur to pilsētu, — Vils Bentlins sacīja.
— Kādu pilsētu? — Bobs vaicāja.
Viņš pagrieza galvu. Priekšā gulēja tuksnesis un aiz tā dzelteni brūni kalni, bet tālumā tveicē virmojošajā rīta gaisā peldēja pilsētas vīzija.
— Tā taču nevar būt Fīniksa, — Bobs Grīnhils sacīja. — Līdz Fīniksai ir,vēl deviņdesmit jūdžu. Bet citu pilsētu tuvumā nav.
Vils Bentlins, gribēdams pārliecināties, sāka čauk- stināt uz ceļgaliem izklāto karti.
— Jā. Citu patiešām nav.
— Nupat var saredzēt gluži skaidri! — Bobs Grīnhils pēkšņi iesaucās.
Viņi piecēlās stāvus un lūkojās tālē pāri putekļainajam vējstiklam, kamēr vējš liegi glāstīja grumbainās sejas.
— Zini, Bob, kas tas ir? Mirāža! Šaubu nav! Viss ir, kā vajag: gaismas stari, atmosfēra, debesis, temperatūra. Pati pilsēta ir kaut kur aiz apvāršņa. Re, kā tā paceļas, uzpeld un izgaist. Tā atstarojas pret debesīm kā pret spoguli, un tādēļ mēs varam to redzēt! Mirāža! Kas to būtu domājis!