— Tik milzīgi liela?
Bobs Grīnhils pārlaida skatienu pilsētai, un tā viņa acu priekšā kļuva vēl skaidrāka un, vējam mainoties, pacēlās augstāk.
— Visu mirāžu mirāža! Nē, tā nav Fīniksa! Un ari ne Santafē, un ne Alamagordo. Pagaidi. Un tā nav ari Kanzassitija …
— Kur nu, tā jau ir pārāk tālu.
— Jā, bet paskaties uz šīm celtnēm. Kādi milzīgi debesskrāpji! Paši augstākie visā valstī. Pasaulē ir tikai viena tāda pilsēta.
— Tu domā — Ņujorka?
Vils Bentlins lēni pamāja, un -viņi abi klusēdami vēroja mirāžu. Dzidrajā rīta gaisā pilsēta šķita diža un mirdzoša.
— Jā-a, — pēc laba laika Bobs noteica. — Tas nu ir vareni.
— Patiešām vareni, — Vils piekrita. — Bet, — viņš čukstus piebilda, kā baidīdamies, ka, viņa balss iztrūcināta, pilsēta varētu izgaist,— kā gan tā gadījās šeit, trīstūkstoš jūdžu tālumā, šeit, pašā Nekurienes vidū, Arizonā?
— Dabai, draugs, neuzdod jautājumus, — Bobs Grīnhils teica. — Tā pati zina, ko dara. Radioviļņi, varavīksnes, ziemeļblāzmas, tas viss … ar vienu vārdu sakot, Ņujorka ir it kā nofotografēta un trīstūkstoš jūdžu tālāk nokopēta, lai mūs šai rīta stundā iepriecinātu.
— Ne jau mūs vien. — Vils pamāja sāņus.
— Paskaties!
Smalkajos putekļos vīdēja neskaitāmi krusti, diagonāles, paralēles, mīklainas zīmes un ornamenti.
— Riepu nospiedumi, — Bobs Grīnhils sacīja.
— Simtiem. Tūkstošiem. Cik gan mašīnu te nav bijis!
— Bet kādēļ, Bob? — Vils Bentlins izmetās ārā no mašīnas, sāka lēkāt un griezties, tad nokrita ceļos un drebošām rokām pieskārās zemei. — Kādēļ, ko?
Lai redzētu mirāžu? Jā gail! Tikai tādēļ, lai redzētu mirāžu!
— Nu, un tad?
— Cilvēk, mīļais! — Vils izslējās visā augumā un ierūcās kā motors: — Brrrrrrr! — Viņš pagrieza iedomātu stūri un gabalu paskrēja pa riepas sliedi. — Brrrrrrr! Trrr! Nobremzēt! Robert, vai tu apjēdz, ko mēs esam atraduši?! Paskaties uz austrumiem! Paskaties uz rietumiem! Šī ir vienīgā vieta apkārtnē, kur var nogriezties sāņus no šosejas un sēdēt un vērot šo skatu, cik tīk!
— Protams, tas ir lieliski, ka cilvēkiem patīk skaistums.
— Skaistums, — galviņa! Kam pieder šī zeme?
— Laikam jau valstij.
— Nē, nepavisam. Mums! Tev un man! Mēs uzcelsim nometni, iesniegsim pieteikumu, sāksim te darboties, un pēc likuma šī zeme būs mūsu. Nu?
— Pag, pag! — Bobs Grīnhils raudzījās tuksnesī uz dīvaino pilsētu. — Tātad tu gribi . . . padarīt mirāžu par savu īpašumu?
— Trāpīts! Kā naglai uz galvas! Padarīt mirāžu par savu īpašumu!
Roberts Grīnhils izkāpa no mašīnas un apgāja tai apkārt, vērodams riepu izvagoto zemi.
— Vai tad to drīkst?
— Vai drīkst? Ka tik nāk naudiņa!
Vils Bentlins jau dzina zemē mietiņus un apvilka apkārt auklu.
— Lūk, šeit atrodas zelta lauks, un mēs to skalojam, tā ir govs, un mēs to slaucam, tā ir vesela jūra naudas, un mēs tajā peldamies!
Viņš parakņājās mašīnā, izcēlā ārā vairākas kastes un izvilka lielu kartona gabalu, kas kādreiz bija noderējis lētu kaklasaišu reklāmai. Tad apgrieza kartonu uz otru pusi, satvēra otu un sāka zīmēt burtus.
— Vilij, — viņa draugs ierunājās, — vai tu tiešām domā, ka cilvēki maksās naudu, lai redzētu kādu tur . . .
— Mirāžu? Uzcel sētu un iestāsti cilvēkiem, ka citādi viņi nevarēs neko ieraudzīt, un tu redzēsi, mēs nespēsim vairs ne atkauties. Paskaties!
Viņš pacēla kartona gabalu.
NOSLĒPUMAINĀ MIRĀŽA — TEIKSMAINĀ PILSĒTA
25 centi no automašīnas. No motocikla desmit.
— Re, kur nāk mašīna!
— Viljam! . ..
Bet Vils, turot kartona gabalu gaisā, jau skrēja mašīnai pretī.
— Ei! Jūs tur! Paskatieties!
Mašīna padrāzās garām kā vērsis, kas nespēj saskatīt matadoru.
Bobs aizvēra acis, lai neredzētu, kā Vila sejā pagaist smaids.
Bet tad bija dzirdama brīnišķa skaņa.
Nokauca bremzes.
Automašīna padeva atpakaļ. Vils palēkdamies skrēja tai klāt.
— Atļaujiet, ser! Atļaujiet, mem! Noslēpumainā Mirāža! Teiksmainā Pilsēta! Grieziet tikai iekšā!
Necilajā smilšu paugurā saradās arvien vairāk automašīnu riepu nospiedumu, līdz tie vairs nebija saskaitāmi.
Virs izdedzinātās pussalas turējās milzīgs karstu putekļu mākonis, tur rūca motori, kauca bremzes, blaukšķēja durvis, tika izslēgti dzinēji, kad no malu malām sabraukušās mašīnas ieņēma vietu rindas
galā. Un braucēji bija tik atšķirīgi, cik atšķirīgi vien cilvēki vispār var būt, bet kaut kas viņus visus vilktin vilka uz šejieni. Sākumā viņi runāja vienā gabalā, bet, paraudzījušies tālē, apklusa. Viņu sejās pūta maigs vējš, viegli purinot sieviešu matus un vīriešu vaļējās apkaklītes. Ilgi viņi tā palika sēžam mašīnās vai arī stāvam uz paugura, nespēdami izteikt ne vārda.
Kad pirmā mašīna griezās atpakaļ, tanī sēdošā sieviete dziļā pateicībā pamāja Bobam un Viļam.
— Paldies! Nu Roma, kas Roma!
— Vai viņa teica «Roma» vai «joma»? — jautāja Vils.
Uz šosejas izripoja nākamā automašīna.
— Patiešām lieliski! — Tās vadītājs paspieda Bobam roku. — Skaties un jūties kā Francijā!
— Kā Francijā? — Bobs pārvaicāja.
Tad abi steidzās pretī trešajai mašīnai. Pie stūres sēdošais sirmgalvis neticīgi grozīja galvu.
— Kaut ko tādu vēl nebiju redzējis. Saprotiet, migla un viss, kā nākas. Vestminsteras tilts, skaidrāk nekā uz atklātnes, un tālumā Lielais Bens. Kā jūs visu to dabūjat gatavu? Lai dievs jūs svētī! Sirsnīgi pateicos!
Abi vīri, galīgi apjukuši, pavadīja sirmgalvi 1111 tad lēni pagriezās un pavērās tālē, kur pusdienas saulē virmoja gaiss.
— Lielais Bens? — Vils Bentlins ierunājās — Vestminsteras tilts? Migla?
Vai kaut kur tur, otrā pasaules malā, — bet varbūt viņiem tikai tā šķita — nebija dzirdami vāri torņa pulksteņa sitieni? Viņi pielika plaukstas pie ausīm. Vai tur pašlaik nesita trīs? Vai varbūt tie bija bojas kaucieni un kuģa atbildes sirēna no kādas tāltālas upes?
— Jūties kā Francijā? — čukstēja Roberts. — Lielais Bens. Joma? Roma? Vil, vai tā tur patiesi ir
Roma?
Vējš iegriezās no citas puses. Gaisā sagriezās svelmaina vērpete, aizķerdama neredzamas arfas stīgas.
Tāda kā migla sabiezēja pelēkos akmens pieminekļos. Tāda kā mirdzoša zelta statuja iznira marmora kalna virsotnē.
— Kā gan … — Viljams Bentlins ierunājās, — kā gan viss tā var mainīties? Kā gan tur var būt reizē četras, piecas pilsētas? Vai tad mēs viņiem sacījām, kāda pilsēta tur būs redzama? Nē. Tas nozīmē …
Viņi paskatījās uz pēdējo apmeklētāju, kurš viens pats stāvēja tuksnesīgās pussalas galā. Devis draugam zīmi, lai klusē, Roberts klusi piegaja pie pēdējā klienta un nostājās viņam aizmugurē.
Tas bija vīrietis tuvu gadiem piecdesmit, enerģisku, saulē iedegušu seju, laipnām, dzidrām acīm, maigiem sejas vaibstiem un jutīgu muti. Pēc viņa izskata varēja spriest, ka šis cilvēks daudz ceļoji?» un šķērsojis ne vienu vien tuksnesi, meklējot ilgoto oāzi. Viņš atgādināja arhitektu, kurš klīst pa savas topošās pilsētas ielām un vēro, kā dzelzs, tērauds un stikls paceļas augšup, lai aizsegtu, aizpildītu vēl brīvu debess laukumiņu. Viņam bija tāda seja kā celtniekam, kurš piepeši ieraudzījis sava sapņa piepildījumu. Un, it kā nejuzdams blakus stāvošos Viljamu un Robertu, svešais pēkšņi ierunājās klusā, domīgā balsī, ielikdams tajā visu, ko izjuta.