— Tur, Ksanādā . . .
— Ko? — Viljams ievaicājās.
Svešais viegli pasmaidīja un, nenolaizdams acis no mirāžas, klusi noskaitīja:
— Tur, Ksanādā, reiz Kublaihans, Sev lika dižu pili celt, Kur Alfa, svētais strauts, kā zvans
Caur mūžiem skrien un okeāns Steidz melnu vilni velt.
Vējš apklusa, dzirdot šo balsi, un abi vīri svešajam līdzās stāvēja gluži klusi.
— Kur agrāk pletās leknu pļavu ārs, Nu, vaļņu, torņu iejozts, tapa dārzs,
Un tajā iemirdzējās ūdens zils,
Viens ziedu mākonis bij smaržu koku birzs.
Un sens kā kalni pastāvēja sils
Pār saules apspīdētām norām. Virs.
Viljams un Roberts raudzījās mirāžā un zelta tvaikā redzēja visu, par ko runāja svešais: no Gobi tuksneša it kā zeltā liedināta pacēlās teiksmaina Austrumu pilsēta ar neskaitāmiem minaretiem, torņiem un kupoliem; auglīgās Eifratas krastos saulē klājieniem gulēja akmeņi.
Palmīra, tikko uzcelta, tikko nodibināta, aizritējušo gadu neskarta, mirdzēja tveicē, bet kuru katru brīdi varēja izgaist. . .
Neparastā skaistuma pārvērstu seju, svešais noskaitīja vēl pēdējās rindas:
— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem Šī saules pils ar ledus pagrabiem!
Tad viņš apklusa.
Un klusums Boba un Vila sirdī kļuva vēl dziļāks.
Drebošām rokām svešais sāka meklēt naudu, un viņa acis bija valgas.
— Paldies jums, paldies.
— Jūs jau samaksājāt, — Viljams sacīja.
— Būtu man vairāk, es atdotu visu.
Viņš satvēra Viljama plaukstu, iespieda tajā piec- dolāru banknoti, iekāpa mašīnā, pēdējo reizi vēl paskatījās uz mirāžu, iedarbināja motoru, mierīgi ļāva tam iesilt un aizbrauca. Viņa seja staroja un skatiens bija kā apskaidrots.
Roberts, gluži apstulbis, paspēra dažus soļus mašīnai pakaļ.
Pēkšņi Viljams sāka aurot, mētāties rokām, griezties, lēkāt un diet.
— Aleluja! Iet kā pa taukiem! Nu mēs būsim uz zaļa zara! Pie pilnas siles! Naudas kā spaļu!
Bet Roberts ierunājās:
— Manuprāt, mēs tomēr nedrīkstam . ..
Viljams sastinga.
— Ko?
Roberts vērīgi raudzījās tuksnesī.
— Tas viss mums nekad īsti nepiederēs. Paskaties vien, cik tālu tas ir. Mēs varam gan iegūt šo zemes gabalu … Bet mēs pat nezinām, ko īsti redzam!
— Kā, nu Ņujorku un .. .
— Vai tu kādreiz esi bijis Ņujorkā?
— Vienmēr esmu gribējis aizbraukt uz turieni. Bet neiznāca.
— Ak vienmēr esi gribējis aizbraukt. — Roberts lēni pamāja ar galvu. — Tāpat kā viņi visi. Tu jau dzirdēji: Parīze. Roma. Londona. Un'nupat šis pēdējais teica: Ksanāda. Vilij, mēs esam uzgājuši kaut ko brīnišķu, vienreizīgu . .. Bet mums nav tiesību ar to tā rīkoties.
— Vai tad mēs kādam liedzam to skatīt?
— Bet varbūt vienam otram šī ceturtdaļdolāra nemaz nav pa kabatai. Mirāža tomēr ir dabas balva, bet mēs te uzstādām noteikumus. Skaties un pasaki, vai man nav taisnība?
Viljams pavērās tālumā.
Un pilsēta viņa acu priekšā šķita tieši tāda, kādu viņš bija ieraudzījis reiz agrā bērnības rītā, kad viņi abi ar māti brauca ar vilcienu cauri zaļajiem plašumiem un priekšā auga augumā tornis pēc torņa un pamazām izslējās vesela pilsēta. Tikpat neredzēta, tikpat baisa un brīnumpilna …
— Es domāju, paņemsim no naudas tik daudz, cik mums pagaidām vajag benzīnam, bet pārējo atdosim trūkumcietējiem. Šī mirāža ir visdzidrākais avota ūdens, lai dzer katrs, kam vien slāpst. Ja būsim gudri, mēs pasmelsim kausu, iedzersim atspirdzinošu malku un brauksim tālāk. Bet, ja paliksim un celsim dambjus, lai ūdens tiktu vienīgi mums .. .
Viljams raudzījās tālē cauri vēja dzītiem putekļu mākoņiem un centās samierināties.
— Ja nu tu tā saki…
— Ne jau es. Pati daba to saka.
— Bet es saku pavisam ko citu.
Abi vīri sarāvās un atskatījās.
Nogāzē bija apstājies motocikls. Uz tā, viss vienos eļļas traipos, ar aizsargacenem, bārdas rugājiem apaudzis, nicīgi augstprātīgs kā jau vienmēr, sēdēja viņu vecu vecais paziņa.
— Neds Hopers!
Neds Hopers pasmaidīja savu indīgi vēlīgo smaidu, atlaida bremzes un nobrauca lejā pie viņiem.
— Tu? … — Roberts ierunājās.
— Es! Es! Jā gan! — Galvu atgāzis, Neds Hopers skaļi smējās un reizes četras nospieda motocikla signālpogu. -— Es pats.
— Izbeidz! — iesaucās Roberts. — Tu vari vēl visu sabojāt.
— Ko sabojāt?
Sapratis, par ko Roberts raizējas, Viljams bažīgi palūkojās tuksneša tālē.
Mirāža notrīsēja, sadrebēja, aizmiglojās, bet tad iznira atkal no jauna.
— It neko neredzu! Kas jums aiz ādas? — Neds blenza uz riepu izvagoto zemi. — Norullēju divdesmit jūdzes, līdz atjēdzu, ka jūs slēpjaties kaut kur aiz muguras. Nu, vai tā rīkojas veci čomi, kas četrdesmit septītajā uzveda mani uz zelta dzīslas, bet piecdesmit piektajā aplaimoja ar šo vāģi? Visus šos gadus mēs vienmēr esam cits citam palīdzējuši. . . bet nu pēkšņi jums radušies noslēpumi. Un es ņēmu un griezu atpakaļ. Pusi dienas no tā kalna jūs novēroju. — Neds satvēra binokli, kas karājās uz viņa eļļainās jakas. — Zināt, es protu lasīt vārdus no lūpām. Tik tiešām! Es redzēju visas šīs mašīnas un to, ka jūs iesitāt brangu naudiņu. Jums jau te iekārtots vesels cirks!
— Izbeidz, — Roberts brīdinoši noteica. — Un sveiki!
Neds saldi pasmaidīja.
— 2ēl gan, ka aizbraucat. Bet, galu galā, jums nav ko dirnēt uz mana zemes gabala.
— Uz tavējā! — Roberts un Viljams gandrīz vai aizrijās, un viņu balss iedrebējās. — Uz tavējā?
Neds smējās.
— Līdzko man pielēca, kas jums aiz ādas, es tūliņ aizrullēju uz Fīniksu. Vai redzat šo dokumentu?
Viņš izvilka no kabatas rūpīgi salocītu papīru.
Viljams pastiepa roku.
— Nedod viņam iemeslu tīksmināties, — sacīja Roberts.
Viljams atrāva roku.
— Vai gribi mums iestāstīt, ka esi iesniedzis pieteikumu uz šo zemes gabalu?
Neda smaids nodzisa.
— Gribu vai negribu, — ko tu te tincini. Pat ja es būtu jums samelojis, vienalga, es tikpat varu nokļūt Fīniksā ātrāk nekā jūs ar šo grabažu. — Neds ar binokli pārlaida skatienu apkārtnei. — Un nu —
šurp naudiņu, ko sapelnījāt, izmantojot manu zemes gabalu!
Roberts nosvieda naudu putekļos. Neds paskatījās uz spožajām ripiņām.
— īstas Savienoto Valstu monētas! Velna milti, tur taču nekā nav, bet šie nelgas dod par to skaidru naudu.
Roberts lēni pagrieza galvu un pavērās tuksnesī.
— Tu neko neredzi?
Neds nospurcās.
— Skaidrs, ka ne, un tu to ļoti labi zini!
— Bet mēs redzam! — Viljams izsaucās. — Mēs …
— Viljam, — Roberts sacīja, — tur nekā nav.