— Bet, Bob! .. .
— Tur nekā nav. Kā jau viņš teica.
Šai brīdī, dobji rūkdamas, pa nogāzi uzbrauca augšā vairākas automašīnas.
— Pardon, džentlmeņi, man jāskrien uz kasi. — Un Neds pamājis aizlika prom.
— Lūdzu, ser, kundze! Šeit. Vispirms samaksājiet!
— Nu kādēļ? Kādēļ mēs ļaujam viņam vaļu? — Viljams jautāja, noskatīdamies Nedam pakaļ.
— Pagaidi, — Roberts klusi sacīja. — Paskatīsimies, kas te notiks.
Viņi pagāja sānis, lai dotu ceļu kādam fordam, buikam un sagrabējušam mūnam.
Krēsloja. Kādā virsotnē divsimt jardu virs tuksnesīgā uzkalna, no kura bija redzama Teiksmainās Pilsētas Mirāža, Viljams Bentlins un Roberts Grīnhils ieturēja pieticīgas vakariņas — pupas ar nelielu speķa šķēlīti. Laiku pa laikam Roberts pielika pie acīm vecu operas binokli un vēroja, kas notiek lejā.
— Kopš tā brīža, kad mēs aizbraucām, bijis trīsdesmit apmeklētāju, — viņš paziņoja. — Bet nupat viņam būs jāslēdz ciet. Pēc desmit minūtēm rietēs saule.
Viljams aplūkoja pēdējo pupu, ko bija uzdūris uz dakšiņas.
— Tomēr pasaki man — nu kādēļ? Kādēļ ik reizi, tiklīdz mums laimējas, Neds Hopers tūdaļ ir klāt?
Roberts uzpūta binoklim dvašu un paberzēja to pret piedurkni.
— Tāpēc, draudziņ, ka mēs esam sirdsšķīsti. No mums izstaro gaisma. Un nelieši pamana to jau pa gabalu un saka: «Re, kur staigā viens dieva jēriņš.» Un viņi nāk pie mums sasildīt rokas. Mēs tur it neko nevaram darīt, varbūt vienīgi izdzēst šo gaismu.
— To nu es tomēr negribētu, — Viljams domīgi sacīja, turēdams plaukstas virs ugunskura. — Es tā cerēju, ka beidzot mums laimēsies. Šis Neds Hopers, kaut viņu zibens nospertu!
— Zibens? — Roberts pievilka binokli tuvāk pie acīm. — Nupat viņš dabūja kārtīgu spērienu! Un tu vēl šaubījies!
Viljams pielēca kājās. Viņi abi raudzījās binoklī, katrs caur savu lēcu.
— Paskaties!
— Deviņi pērkoni!
— Tas tik ir vareni!
Lejā Neds Hopers apjucis mīņājās pie kādas automašīnas. Apmeklētāji kratīja dūres. Viņš atdeva tiem naudu. Mašīna aizbrauca. Pat šai kalnā varēja sadzirdēt Neda briesmīgo gaudošanu.
Viljamam aizrāvās elpa.
— Viņš dod atpakaļ naudu! Vienam gandrīz vai iesita. Bet otrs vicina dūri. Neds arī viņam dod naudu atpakaļ! Paskaties, kas par sirsnīgām atvadām.
— Urrā-ā-a! — līksmoja Roberts, pieplacis savai binokļa pusei.
Lejā, putekļu mākoņos tītas, cita pēc citas pamazām aizbrauca visas mašīnas. Neds ārdījās kā pats nelabais, nosvieda zemē aizsargacenes, apgāza reklāmas dēli, drausmīgi lādējās.
— Ak dievs! — Roberts klusi noteica. — Labi, ka nevaru saklausīt vārdus. Braucam, Vilij!
Kad Viljams Bentlins un Roberts Grīnhils tuvojās kalnam, no kura bija redzama Teiksmainā Pilsēta, Neds Hopers, kā paša nelabā triekts, izsprāga no ceļa pagrieziena. Motociklam rēcot un signalizējot, viņš uzdrāzās virsū reklāmas plāksnei, kura kā bumerangs uzšāvās gaisā un šņākdama aizsvilpa Bobam gar ausīm. Neds bija jau aizdārdinājis, kad kartons nokrita smiltīs. Viljams to pacēla un noslaucīja.
Saka krēslot, saule jau grima aiz kalniem, un visu apkārtni pārņēma klusums, Neds bija pazudis, un abi vīri, palikuši vieni riepu nospiedumu izraibinātajā pakalnā, raudzījās tuksneša tālē.
— Nē, nē I. . — Viljams izdvesa.
— Diemžēl — jā, — Roberts sacīja.
Sārti zeltainajā saulrieta gaismā tuksnesis bija kā izmiris. Mirāža bija pazudusi. Apvāršņa malā uzvirmoja putekļu stabi, tad noplaka, un tas arī bija viss.
Viljams izmisis ievaidējās.
— Neds, tikai viņš pie visa vainīgs! Ned Hoper, brauc atpakaļ, dzirdi! Pie velna, tu visu izputināji! Kaut tevi nelabais parautu! — Viņš apklusa. — Bob, kā tu vispār spēj mierīgi nostāvēt?
Roberts sērīgi pasmaidīja.
— Man viņa žēl.
— Žēl?!
— Viņš neredzēja to, ko redzējām mēs. Neredzēja to, ko redzēja visi citi. Viņš ne mirkli tam neticēja. Un zini ko? Neticība ir lipīga. Ar to var saslimt.
Viljams uzmanīgi vēroja cilvēku pamesto apkārtni.
— Tu domā, ka tā ir visa nelaime?
— Kas zina? — Roberts pašūpoja galvu. — Bet viens nu ir pilnīgi skaidrs: kad ļaudis te brauca, viņi redzēja pilsētu, mirāžu vai kā nu to sauktu. Bet šausmīgi grūti ir kaut ko saskatīt, ja kāds ņem un nostājas ceļā. Neds Hopers aizlika saulei priekšā savu netīro ķepu, un ar to viss bija pagalam.
— Vai mēs nevarētu … — Viljams vilcinādamies iesāka. — Vai nevarētu atsākt no jauna?
— Vai tad var atsaukt atpakaļ brīnumu?
Viņi lēni pārlaida skatienu smilšu klajumam, pauguriem, retajiem mākoņiem un rāmajām bezvēja debesīm.
— Bet ja mēs lūkotu paskatīties tikai ar pašiem acu kaktiņiem, it kā starp citu .. .
Viņi paraudzījās uz savām rokām, uz kurpēm, uz akmeņiem smiltīs pie kājām. Tad Viljams skumīgi nomurmināja:
— Vai patiesi? Vai mēs patiesi esam sirdsšķīsti?
Roberts iesmējās.
— Ne jau nu tādi kā bērņuki, kuri te spēja ieraudzīt visu, ko gribēja, un arī ne tādi kā vienkāršie ļaudis, kas dzīvo pļavu un tīrumu vidū un ar dieva svētību staigā pa pasauli, vienmēr paliekot bērni. Mēs, Vilij, neesam ne tādi kā mazie, ne arī tādi kā šie lielie bērni, bet mēs vismaz protam priecāties, ka esam dzīvi. Mēs zinām, kādi izskatās ceļi rītausmā, zinām, kā iedegas un dziest zvaigznes debesīs. Bet šis nelietis jau sen vairs neprot priecāties. Nu, kā lai
nav viņa žēl, zinot, ka viņš tā trieksies pa pasauli cauru nakti, cauru gadu, visu mūžu …
Roberts, to sacīdams, pamanīja, ka Viljams šķielē iesāņus tuksneša virzienā.
— Vai tu kaut ko redzi? — viņš čukstus jautāja.
Pa šoseju tuvojās automašīna.
Abi vīri saskatījās. Viņu acīs pavīdēja neprātīga cerība. Bet viņu lūpas bija mēmas un rokas sastingušas. Viņi tikai stāvēja ar kartona plāksni rokā.
Automašīna aiztrauca garām.
Viņi to pavadīja ilgu pilnu skatienu.
Automašīna nobremzēja. Un padeva atpakaļ. Tajā sēdēja vīrietis, sieviete, zēns un meitene.
— Vai jau slēgts? — vīrietis sauca.
— Nav gan nozīmes … — Viljams ierunājās.
— Viņš grib sacīt, ka nauda nav jāmaksā, — Roberts iestarpināja. — Pēdējam klientam šodien par brīvu! Uz firmas rēķina!
— Paldies, draugs, paldies!
Mašīna rūkdama uzbrauca kalnā.
Viljams satvēra Roberta elkoni.
— Kāda muša tev iekodusi? Gribi sarūgtināt bērnus, tik jauku ģimeni?
— Paliec nu klusu, — Roberts mierīgi noteica. — Ejam.
Mazie izbira no mašīnas. Vīrs ar sievu izkāpa lēni — tieši tai brīdī, kad rietēja saule. Visas debesis laistījās zeltā un zilā, un kaut kur tālumā dziedāja putns.
— Paskaties, — Roberts sacīja.
Un viņi nostājās tūliņ aiz atbraucējiem, kas sāka vērot tuksneša tāles.
Viljams aizturēja elpu.
Vīrs ar sievu, neveikli mirkšķinot, raudzījās mijkrēslī.
Mazie stāvēja klusēdami. Viņu acis kāri uztvēra saulrieta atspulgu.
Viljams nokremšķinājās.
— Hm… ir jau vēls. Un slikti saredzams.
Vīrietis grasījās kaut ko teikt, bet zēns pēkšņi
iesaucās:
— Nē, nepavisam! Mēs redzam lieliski!