— Tik tiešām! — Meitene parādīja ar roku. — Lūk, tur!
Tēvs un māte paskatījās norādītajā virzienā, it kā tas varētu palīdzēt. Un palīdzēja!
— Ak dievs! … — sieviete nočukstēja. — Vienu brīdi man šķita … Bet tagad… Jā, tur jau ir!
Vīrs paskatījās sievas sejā un ieraudzīja tur kaut ko ļoti svarīgu.
— Jā, — viņš beidzot izdvesa. — Nu, protams.
Viljams paskatījās viņos, tad uz tuksnesi un uz
Robertu, kurš smaidīdams māja ar galvu.
Tēva, mātes un bērnu sejas staroja.
— Ak vai! — meitene čukstēja, — vai tā tiešām ir īstenība?
Un tēvs apstiprinoši pamāja, apžilbis no skaistuma, kas pārsniedza visu iedomāto. Viņa balss skanēja tā, it kā viņš atrastos meža svētnīcā.
— Mans dievs, cik tas ir brīnišķīgi!
Viljams grasījās pacelt galvu, bet Roberts čukstēja:
— Pagaidi, Vil. Tūlīt būs. Vēl mazliet pacieties.
Un tad Viljams saprata, kas viņam jādara.
— Es nostāšos pie mazajiem, — viņš teica.
Un viņš lēni pagāja tālāk un nostājās bērniem aiz muguras. Viņš tur stāvēja ilgi, ilgi kā saltā vakarā starp diviem ugunskuriem, un tie viņu sasildīja, un kļuva tik viegli elpot, un beidzot viņš pacēla acis un ļāva skatienam aizlidot mijkrēšļa tālēs, cerot, ka ieraudzīs ilgoto pilsētu.
Un tur, vēja sagrieztā putekļu virpulī augstu virs zemes, atkal iznira torņi, smailes un minareti.
Viņš sajuta līdzās elpojam Robertu, kurš tik tikko dzirdami skaitīja:
— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem Šī saules pils ar ledus pagrabiem!
Tālumā pacēlās pilsēta.
Un norietēja saule, un iemirdzējās pirmās zvaigznes.
Un pilsēta bija redzama pavisam skaidri, un Viljams dzirdēja savu balsi, kas čukstus vai varbūt tikai klusībā atkārtoja:
— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem … Un viņi stāvēja tumsā tik ilgi, kamēr nekas vairs
nebija saredzams.
SVEIKS UN ARDIEVU
Bet neko darīt, viņam ir jābrauc: tā diena ir klāt, laiks iztecējis, un viņš dosies prom kaut kur tālu, tālu. Čemodāns viņam ir sapakots, mati sasukāti, ausis rūpīgi izmazgātas, un nu tikai jādodas lejā pa kāpnēm un pa ielu prom uz nelielo dzelzceļa staciju, kur viņš būs vienīgais pasažieris. Un tad Ilinoisas pilsētiņa Fokshila uz laiku laikiem piederēs pagātnei. Un viņš dosies varbūt uz Aiovu vai Kanzasu, vai pat uz Kaliforniju — divpadsmitgadīgs zēns ar dzimšanas apliecību, pēc kuras redzams, ka viņš dzimis pirms četrdesmit trim gadiem.
— Vilij! — kāda balss no apakšas sauca.
— Tūlīt!
Viņš paņēma čemodānu. Tad kumodes spogulī ieraudzīja savu seju, kurā bija gan jūnija pieneņu mirdzums, gan jūlija ābolu sārtums, gan tikko slaukta rīta piena baltums. Tā bija nevainīga eņģeļa seja, kāda bijusi no laika gala un kāda laikam paliks visu mūžu.
— Nupat ir laiks! — sievietes balss sauca.
— Es jau eju! — Un viņš piepūstiem vaigiem smaidīdams stiepa lejā savu čemodānu. Ēdamistabā, svinīgi uzposušies, viņu gaidīja Anna un Stīvs.
— Te nu es esmu! — Vilijs no sliekšņa sauca.
Anna tik tikko valdīja asaras.
— Ak dievs, Vilij, vai tiešām tu aizbrauc?
— Cilvēki sāk jau brīnīties, — Vilijs klusi atbildēja. — Esmu nodzīvojis šeit trīs gadus. Bet, kad cilvēki sāk jau brīnīties, tad laiks aut kājas un doties tālāk.
— Tas viss ir tik dīvaini. Tik nesaprotami. Un tik negaidīti, — Anna sacīja. —Vilij, mums tevis pietrūks!
— Uz katriem Ziemassvētkiem es uzrakstīšu jums kartiņu. Bet jūs man nerakstiet, nevajag.
— Mums visiem kopā bija tik labi, — Stīvs, lāgā nespēdams parunāt, teica. — 2ēl, ka tev jāaizbrauc. 2ēl, ka tev bija mums viss jāizstāsta. Briesmīgi žēl, ka tu nevari palikt.
— Jūs esat visjaukākie audžuvecāki, kādi man jebkad bijuši, — Vilijs sacīja. Viņš bija četras pēdas garš, saulainu seju, kura nekad nebija pazinusi bārdas nazi.
Un tad Anna izplūda asarās.
— Vilij, Vilij …
Viņa tā kā gribēja Viliju apskaut, taču vairs neuzdrīkstējās to darīt, tādēļ vienīgi raudzījās viņā — tukšām rokām, galīgi apjukusi, nesaprazdama, ko īsti iesākt.
— Aizbraukt nemaz nav tik viegli, — Vilijs teica. — Esmu šeit pieradis. Un labprāt paliktu. Bet diemžēl nevaru. Reiz es kādā pilsētā paliku, kad ļaudis sāka nojaust patiesību. «Tas ir kaut kas briesmīgs!» viņi runāja. «Visus šos gadus viņš rotaļājies ar mūsu nevainīgajiem bērniem, bet mēs neko nemanījām! Bail pat iedomāties!» viņi melsa. Un beigās man cits nekas neatlika kā pa nakts melnumu atstāt šo pilsētu. Aizbraukt nepavisam nav viegli. Jūs zināt, ka esmu jūs iemīļojis. Šie trīs gadi bija lieliski, paldies jums par tiem!
Viņi visi trīs devās uz durvīm.
— Vilij, uz kurieni tu tagad brauksi?
— Nezinu. Kurp acis rādīs. Kur ieraudzīšu kādu klusu, zaļu pilsētiņu, tur arī palikšu.
— Vai tu kādreiz vēl atgriezīsies?
— Jā, — savā smalkajā zēna balsī viņš nopietni teica. — Pēc gadiem divdesmit jau varēs pateikt, ka neesmu nekāds zēns. Un tad es braukšu apciemot visas savas bijušās mātes un tēvus.
Viņi stāvēja uz ēnainā lieveņa, vēl arvien nespējot pateikt ardievas. Stīvs stingi raudzījās gobas lapotnē.
— Vilij, vai tu esi dzīvojis daudzās ģimenēs? Cik audžu vecāku tev ir bijis?
Vilijs smaidīdams padomāja.
— Divdesmit gados, kopš es tā ceļoju, reizes piecas esmu mainījis vecākus un dzīvojis piecās pilsētās.
— Patiesībā mums nav ko žēloties, — Stīvs teica. — Kaut vai trīs gadus mums bijis dēls, un tas ir vairāk nekā nemaz.
— Nu tad — ardievu, — Vilijs sacīja, aši noskūpstīja Annu, paķēra savu čemodānu un zēniskā gaitā soļoja prom pa koku ieskauto ielu, ne reizi neatskatīdamies, līdz izgaisa zaļajā lapotņu ēnā.
Kad viņš gāja gar parku, zēni zaļajā laukumā spēlēja beisbolu. Viņš apstājās zem kāda ozola un sāka vērot, kā sniegbaltā bumbiņa lido pa gaisu, bet tās ēna kā melns putns slīd pāri zālājam, un zēni ķēra bumbiņu pavērtās plaukstās, un bija tik svarīgi, tik nepieciešami notvert, sagūstīt savās rokās šo trauksmaino gabaliņu vasaras. Zēni auroja pilnā kaklā. Bumbiņa nokrita Vilijām līdzās.
Viņš pacēla to un izgāja no koka paēnas pie rotaļu biedriem, domādams par šiem trim pēdējiem gadiem, kuriem nu bija pienācis gals, kā arī par pieciem iepriekšējiem un par visiem agrākajiem, un aizdomājās līdz pat tam laikam, kad viņam patiešām bija vienpadsmit divpadsmit gadu, un ausīs tūlīt ieskanējās balsis: «Misis, kas jūsu Vilijām kaiš?», «Kundze, kādēļ Vilijs nestiepjas garumā?», «Vilij, vai tu esi sācis jau smēķēt?»
Atbalsis izgaisa vasaras zilgmē. Pēc tam bija dzirdama mātes balss: «Vilijām šodien paliek divdesmit viens gads!»
Un tad sekoja tūkstošiem balsu: «Pienāc, dēls, kad būsi gadus piecpadsmit vecs, varbūt tad tev atradīsies kāds darbs.»
Viņš stingi raudzījās uz beisbola bumbiņu savā drebošajā plaukstā, it kā tā būtu visa viņa dzīve — nebeidzami gara gadu lente, kas, būdama cieši satīta kamolā, atkal un atkal atgriežas tai dienā, kad viņam palika divpadsmit gadu. Viņš izdzirda zālājā soļus, juta, ka puišeļi sastāj viņam apkārt un aizsedz , sauli.
— Vilij, uz kurieni tu? — Kāds iespēra pa viņa čemodānu.