Vilijs atgainīja šīs domas un pēdējo reizi uzmeta bumbiņu gaisā. Tad pieskrēja pie sava čemodāna.
— Tom, Bil, Džeims, Bob, Sem, — viņš teica un katram zēnam paspieda roku. Tie bija visai izbrīnīti.
— Vilij, tu jau nebrauc uz pasaules malu.
— Nē, nebraucu vis. — Bet Vilijs vēl arvien nekustējās.
— Ardievu, Vilij. Pēc nedēļas tiekamies!
— Ardievu!
Un Vilijs ar savu čemodānu atkal soļoja prom, un aiz muguras palika zēni un iela, kurā viņš dzīvojis visus šos gadus, un, kad viņš nogriezās gar ielas stūri, nosvilpa vilciens, un viņš sāka skriet.
Pēdējais, kas viņam palika atmiņā, bija baltās bumbiņas lidojums virs jumta kores — turp un atpakaļ, turp un atpakaļ — un zēnu balsis kā gājputnu klaigas, kad tie lido uz tālajiem dienvidiem.
Agri no rīta pirms saules lēkta, kad ārā vēl bija drēgna migla un viss augums smeldza no kratīšanās cauru nakti aukstajā, nemīlīgajā vagonā, viņš atvēra acis un ieraudzīja nelielu pilsētiņu, kura pašlaik modās no miega. Iedegās ugunis, skanēja klusas balsis, un saltajā tumsā šūpojās sarkans lukturis — turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Visapkārt bija tas miegainais klusums, kurā atbalss šķiet tāda kā apskaidrota, neikdienišķi dzidra un skanīga. Kā melna ēna tumšajā gaitenī parādījās vagona pavadonis.
— Ser, — Vilijs ierunājās.
Vagona pavadonis apstājās.
— Kas šī par pilsētu? — zēns tumsā čukstēja.
— Velivila.
— Cik tajā ir iedzīvotāju?
— Desmit tūkstoši. Bet kādēļ tu jautā? Vai tev te jāizkāpj?
— Tā izskatās zaļa. — Vilijs ilgi raudzījās ārā uz rīta dzestruma apņemto pilsētu. — Un tā šķiet klusa un jauka.
— Puisīt, — pavadonis sacīja, — vai tu zini, kur tev ir jāizkāpj?
— Šeit, — Vilijs atbildēja un, klusi piecēlies, drēgnajā tumsā aši savāca savas mantas.
— Pielūko, puisīt, ka nedari muļķības, — vilcienā pavadonis teica.
— Nē, ser, es nedaru muļķības, — Vilijs sacīja.
Un viņš devās uz durvīm, pavadonis pasniedza viņa čemodānu, un viņš jau stāvēja lejā uz platformas saltajā, miglainajā rītā, kas kļuva arvien gaišāks. Viņš raudzījās augšup uz pavadoni un melno dzelzs vilcienu, virs kura bālēja pēdējās zvaigznes. Vilciens skaļi un žēli iesvilpās, pavadoņi pacēla karodziņus, vagoni nodrebēja, un pazīstamais pavadonis pamāja un' uzsmaidīja zēnam uz platformas, mazajam zēnam ar lielo čemodānu, zēnam, kurš viņam kaut ko sauca, bet kura balss noslāpa vilciena svilpienā.
— Ko? — pavadonis kliedza, pielicis roku pie auss.
— Novēliet man labu veiksmi! — Vilijs sauca.
— Labu veiksmi, dēliņ! Labu veiksmi! — Pavadonis pasmaidīja un pamāja ar roku.
— Paldies! — Vilijs noteica, kad vilciens aizdār- dināja, rēkdams izpūšot tvaika mutuļus.
Viņš raudzījās pakaļ melnajam rumakam, līdz tas pilnīgi pazuda skatienam. Viņš nebija pakustējies. Viņš stāvēja gluži sastindzis — mazs divpadsmitgadīgs puišelis uz vecas koka platformas —, un tikai pēc laba laika viņš pagriezās, un viņa priekšā pavērās tukšās ielas.
Lēca saule, un, cenzdamies sasildīties, viņš steigšus devās pretī jaunajai pilsētai.
BRĪVDIENAS
Diena bija pilna svaiga spirgtuma, zāļu stiebri tiecās pret sauli, debesīs peldēja mākoņi, un gaisā lidoja tauriņi. Diena bija pilna klusuma, kas tai pašā laika vis nebija klusums, bet nemitīga, iekšējam ritmam pakļauta zemes, bišu, ziedu un jūras kustība, ņirboņa, trīsēšana un viļņošana augšup un lejup.- Zeme bija nekustīga un kustīga. Jūra bija nemierīga un mierīga. Paradokss saplūda ar paradoksu, klusums ar klusumu, skaņa ar skaņu. Ziedi viegli trīsēja, un bites kā zelta lietus šaltis lija pār āboliņa lauku. Kalnu bangas un jūras bangas — šos divus dažādos kustības veidus — šķīra pamestas, rūsas saēstas dzelzceļa sliedes, pa kurām, kā redzams, gadiem ilgi nebija gājis neviens vilciens. Tās vijās trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem, kur pazuda dūmakā ietītās tālēs, tās stiepās trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem, kur gāja cauri mākoņu ēnu tuneļiem, kas mūždien mainīja savus apveidus pret tālajām kalnu nogāzēm.
Pēkšņi sliedes iedrebējās.
Strazds, kas bija uz tām uzmeties, sajuta vāru pul- sēšanu, it kā tālumā būtu sākusi pukstēt kāda sirds.
Putns aizspurdza uz jūras pusi.
Sliedes vēl arvien viegli drebēja, līdz beidzot krastmalas ceļa līkumā parādījās neliela drezīna un vareno klusumu pārmāca divcilindru dzinēja pak- šķēšana un sprauslāšana.
Uz nelielās četrriteņu platformas soliņa, no kura varēja raudzīties gan uz priekšu, gan atpakaļ, zem nojumītes, kas pasargāja no saules, sēdēja vīrs ar sievu un septiņgadīgu dēlēnu. Drezīnai ripojot tālāk un tālāk cauri tuksnesīgajiem plašumiem, vējš pāta- goja viņu sejas un plandīja matus, bet atpakaļ viņi neskatījās, visu laiku tikai uz priekšu vien. Kad ceļa līkumā pavērās jauna ainava, viņu skatiens bija vai nu kvēli nepacietīgs, vai skumjš, bet vienmēr gaid- pilns, kā jautājot — kas gan būs tālāk?
Kādā klajā vietā motors aizrijās un pēkšņi apklusa. Šai satriecošajā klusumā šķita, ka pats zemes, debesu un jūras miers licis mašīnas riteņiem apstāties.
— Izbeigusies degviela.
Vīrietis nopūtās, izņēma no nelielās kravas kastes benzīna kannu un sāka piepildīt bāku.
Sieva un dēlēns palika sēžam un klusi vēroja jūru, klausīdamies tās rāmajā dunā, smilšu, olu, jūras zāļu un putu paklāja viļņošanā.
— Vai jūra nav skaista? — sieviete jautāja.
— Skaista gan, — zēns apstiprināja.
— Varbūt pie tās pašas reizes iekodīsim?
Vīrietis pielika pie acīm binokli un sāka pētīt zaļo
pussalu tālumā.
— Var arī iekost. Rūsa galīgi saēdusi sliedes. Tālāk ir bojājums. Vajadzēs pagaidīt, kamēr izlabošu.
— Cik būs bojājumu, tik mums pikniku! — zēns iesaucās.
Sieviete lūkoja pasmaidīt, bet tad bažīgi paskatījās vīrietī.
— Cik mēs šodien esam nobraukuši?
— Nepilnas deviņdesmit jūdzes.
Vīrietis vēl arvien raudzījās binoklī.
— Dienā vairāk arī nav jānobrauc. Citādi neko nedabū apskatīt. Parīt mēs būsim Montrejā, bet aizparīt, ja vēlies, Palo Alto.
Sieviete atraisīja savas salmu cepures koši dzeltenās lentas, un, palaidusi brīvus zeltainos matus, sviedriem norasojusi, pagāja gabalu tālāk. Viņi bija tik ilgi braukuši drebošajā drezīnā, ka ķermenis šķita saaudzis kopā ar to. Tagad, kad viņi apstājās, viņiem bija tik dīvaina sajūta, it kā viņos kas trūktu un irtu.
— Nu tad iekodīsim ar!
Zēns steigšus nonesa pārtikas grozu krastmalā.
Zēns un sieviete jau bija apsēdušies pie izklātās galdadrānas, kad pienāca vīrietis, ģērbies solīdā uzvalkā, ar vesti un kaklasaiti, un platmali, it kā cerētu ceļā kādu satikt. Viņš izdalīja sviestmaizes un ņēma ārā no vēsajām, zaļajām burkām marinētus dārzeņus, un tai pašā laikā palaida vaļīgāk kaklasaites mezglu un atpogāja vesti, brīdi pa brīdim paveroties apkārt, kā baidīdamies, ka īstajā laikā to nepagūs atkal aizpogāt.