Viņai aizrāvās elpa. Viņš cieši saspieda viņas roku.
Vīrs turēja viņas plaukstu kā knaiblēs un, aizvēris acis, ar mokām izdabūja pār lūpām:
— Saki, vai nebūtu jauki, ja pa nakti, kamēr mēs guļam, viss atkal atgrieztos atpakaļ? Visas nejēdzības, kņada, naids, visas nelaimes, visi murgi, ļaunie cilvēki un dumjie bērni, dzīves jezga, sīkumainība, steiga, cerības, ilgas, mīlestība. Nu, vai tas nebūtu jauki, ko?
Viņa padomāja un pamāja ar galvu.
Tad abi satrūkās.
Jo starp viņiem — diez vai jau ilgu laiku? — ar tukšu dzēriena pudeli rokā stāvēja dēls.
Zēna seja bija gluži bāla. Ar otru roku viņš noglāstīja tēva vaigu, uz kura vēl bija asaras pēdas.
— Tēt… — viņš iesāka. — Tēt, tev taču… Tev taču arī nav, ar ko rotaļāties.
Māte gribēja kaut ko teikt.
Tēvs pastiepa roku, lai satvertu zēna plaukstu.
Zēns atrāvās atpakaļ.
— Ak jūs muļķi! Muļķi tādi! Gatavie stulbeņi!
Un, apcirties apkārt, viņš noskrēja liedagā un
sāka skaļi raudāt…
Sieviete gribēja mesties viņam pakaļ, bet vīrs to atturēja.
— Nevajag. Lai izraudas.
Bet tad abi pēkšņi sastinga. Jo lejā, krastmalā, vēl arvien rīdams asaras, zēns kaut ko uzrakstīja uz papīra lapas, iebāza to apelsīnu dzēriena pudelē, uzlika skārda vāciņu, savicināja pudeli un ar slaidu, mirdzošu loku ielidināja jūrā.
Ko gan, ko viņš tur uzrakstīja? — sieviete prātoja. Ko viņš ielika šajā pudelē?
Pudele aizpeldēja jūrā.
Zēns pārstāja raudāt.
Pēc laba laika viņš nāca atpakaļ un ilgi raudzījās savos vecākos. Viņa seja nebija ne jautra, ne skumja, ne dzīva, ne nedzīva, ne nosodoša, ne uzmundrinoša; tajā bija kāda dīvaina izteiksme, it kā viņš būtu samierinājies ar šo laikmetu un ar šiem cilvēkiem. Vīrietis un sieviete raudzījās gan viņā, gan tālu jūrā, kur viļņos brīžiem vēl pazibēja pudele ar dēla rakstīto zīmīti.
Vai viņš uzrakstīja mūsu vēlēšanos? — sieviete domāja. Vai to, ko dzirdēja no mūsu sarunas? i
Varbūt viņš vēlējās kaut ko citu, viņa prātoja, varbūt gribēja rīt pamosties viens pats visā pasaulē, lai tajā nebūtu neviena cilvēka — ne vīrieša, ne sievietes, ne tēva, ne mātes, neviena no pieaugušajiem ar viņu stulbajām idejām, un tad viņš varētu ar šo drezīnu viens pats apbraukāt visu kontinentu, doties mūžīgā ceļojumā, apstādamies, kur vien pašam tīk.
Vai to viņš būtu uzrakstījis?
Mūsu vēlēšanos vai savējo?
Viņa skatījās zēna sastingušajās acīs, taču atbildi tajās neizlasīja, bet jautāt viņai nebija drosmes.
Pāri slīdēja kaiju ēnas, brīžiem uz mirkli atvēsinādamas viņu sejas.
— Laiks doties ceļā, — kāds ierunājās.
Viņi iecēla grozu drezīnā. Sieviete rūpīgi aizsēja savas lielās cepures dzeltenās lentas, zēna gliemežvāku spainīti viņi nolika uz koka platformas, tad vīrs apsēja kaklasaiti, uzvilka vesti, žaketi, uzlika galvā cepuri, un visi trīs apsēdās uz drezīnas sola, raugoties jūrā, kur tālumā pie paša apvāršņa mirdzēja pudele ar zīmīti.
— Ja kaut ko lūdz, ilgojas, vai tas piepildās? — zēns vaicāja.
— Reizēm pat… labāk, nekā vajadzētu.
— Atkarībā no tā, ko lūdz.
Zēns pamāja, domās būdams kaut kur ļoti tālu.
Viņi paskatījās atpakaļ, no kurienes bija braukuši, un tad uz priekšu, uz kurieni dosies.
— Paliec sveika, jūra, — zēns teica un pamāja ar roku.
Drezīna aizripoja pa rūsas saēstajām sliedēm. Dunoņa pamazām noklusa, izgaisa. Reizē ar to starp tālajiem pakalniem izgaisa arī visi trīs braucēji.
Kad viņi jau bija izzuduši skatienam, sliedes brīdi vēl drebēja un tad sastinga. No tām nokrita rūsas plēksnīte. Kāda puķe nolieca galvu.
Jūra briesmīgi skaļi šņāca.
DAUDZVEIDĪGAIS BREDBERIJS
Londonā, Kensingtonas dārzā pie Apaļā dīķa, kurā ietek sudrabainais Serpentīna strauts, atrodas piemineklis Pīteram Penam — šī parka mazo apmeklētāju varonim. No Džeimsa Barija brīnišķā stāsta viņš sen jau pārcēlies uz pasaku valstību, kur mīt to fantastisko notikumu varoņi, par kuriem cits citam stāsta angļu un amerikāņu zēni un meitenes. Te dzīvo ne vien Pīters un pasaku krokodils (kas nevienam nav bīstams, jo reiz norijis modinātājpulksteni, kurš sāk zvanīt krokodilam vēderā, tiklīdz viņš grasās kādam uzbrukt), bet arī fejas, kuras valda šai teiksmainajā karaļvalstī, mazā Alise, kas viesojusies Brīnumzemē, Pūķis, kas aprijis futbola komandu un bērnudārzu un sveikus un veselus tos atkal atdevis zēnam karalim, zvēru ārsts doktors Dūlitls un viņa mīlulis kaunīgais divgalvainais Grūdmūs-Velc jūs, meitene putns Rima no Brazīlijas mežiem un, protams, pasaku stāstītāja Zosu māte. Vēl šobaltdien viņi visi ir dzīvi un nekļūst ne drusku vecāki, tāpēc ka ir nemirstīgi. Šie pasaku tēli ir pelnījuši, ka viņiem uzceļ pieminekļus,
jo viņi taču ir daudz ievērojamāki par dažu labu iekarotāju un karali!
Reizēm šķiet, ka Rejs Bredberijs ir līdzīgs viņiem, ka viņš, tāpat kā viņa stāsta «Sveiks un ardievu» varonis Vilijs, mūždien būs zēns. Kaut arī rakstnieks nav vairs tik jauns, viņš saglabā jauneklīgi svaigu pasaules skatījumu un paliek nelabojams optimists — pat tajos stāstos, kuri pēc pirmā acu uzmetiena liekas pesimistiski.
Rejs Bredberijs ir pārsteidzoši daudzveidīgs, un^ dažreiz pat šķiet, ka amerikāņu literatūrā ir vairāki rakstnieki ar šādu vārdu un uzvārdu. Bet tai pašā laikā pēc vienas rindkopas, varbūt pat pēc dažām rindām mēs sazīmējam viņa burvju spalvu!
Mēs labi pazīstam Bredberiju — nesaudzīgo optimistu, romāna «451° pēc Fārenheita», stāstu «Bērnistaba», «Un nodārdēja pērkons», «Smaids» un «Līs lietutiņš maigs» autoru. Visi šie darbi ir brīdinājums: redziet, cilvēki, kas jūs sagaida, ja jūs neapdomāsieties!
Un lielās, gandrīz vai bībeliskās dusmās viņš sagrauj ienīsto kapitālisma pasauli — viņa projekcijā uz nākotni, pasauli, kas iet bojā drausmās ūdeņraža bumbu liesmās. Uz mirkli pilsēta, kas ir amerikāniskā dzīves veida simbols, pārvēršas citā — jaunā un nekad vēl neredzētā — ar neticami augstām ēkām, par kādām neviens celtnieks nav pat sapņojis, ar ēkām, kas austas no sabirzuša cementa šļācēm, mirdzošām metāla šķēpelēm un lidojoša stikla skambām, ar ēkām, kas apvērstas gaisā, ar logiem durvju vietā. Šī pilsēta laistās kā ūdenskritums, kas nevis gāžas lejup, bet šaujas augšup. Uz mirkli tā sastingst gaisā kā fantastiska freska, bet pēc tam sabirst pīšļos un putekļos.
Taču arī šī baismā, asinis stindzinošā civilizācijas bojāejas aina nav pesimistiska, tāpat kā nav pesimistisks viņa stāsts «Līs lietutiņš maigs», kur pēc visu cilvēku bojāejas mehāniska balss vēl arvien atkārto Sāras Tīsdeilas skumīgās un nežēlīgās vārsmas par to, ka viss paliks pa vecam, kad cilvēce izzudīs: tāpat līs maigs lietus, smaržos zeme, vīteros putni, ziedēs it kā baltām putām klāti dārzi, un nekas vairs neatgādinās karu. Bet ne vītols, ne putns neskums par cilvēkiem, kas iznīcinājuši paši sevi… Pārāk liels ir autora sociālais optimisms: viņš gan brīdina 110 iespējamām briesmām, taču pats netic melnai nākotnei. Viņš zina: cilvēku var nogalināt, var iznīcināt, bet nevar uzvarēt!
Mēs pazīstam arī citu Bredberiju — «Marsiešu hroniku» autoru. Šis darbs tulkots gandrīz visās pasaules valodās un ir ekranizēts. Marss šajā grāmatā nav ne astronomisks, ne fantastisks jēdziens, bet ir mūsu Zemes alegorija. Ja darbu pirmajā ciklā rakstnieku interesē sociālas problēmas, tad «Marsiešu hronikās» un stāstos, kas tuvi šiem darbiem, Bredberijs risina galvenokārt morāles jautājumus, — ne velti viņu Amerikā dēvē par «lielo morālistu».