Cilvēki lido uz Marsu dažādu iemeslu dēļ: vieni alkst atklājumu romantikas un piedzīvojumu, citus dzen bailes no neizbēgama kara, kas nesīs postu un iznīcību, un, visbeidzot, ir tādi, kas grib pārvērst lielo, brīnišķo planētu par atombumbu noliktavu, par slepenu laboratoriju, kur tiks kaldināta cietsirdīga nāve ne vien cilvēkiem, bet visam dzīvajam Saules sistēmā …
Pēc idejiskās ievirzes ļoti spēcīgie, savstarpēji cieši saistītie stāsti «Augstu augstu gaisā» un «Aci pret aci» ir veltīti vienai no visasākajām Amerikas Savienoto Valstu mūsdienu problēmām — rasu diskriminācijai.
«Neatrisināmo problēmu», kā to dēvē pat daudzi demokrātiski noskaņoti amerikāņi, Bredberijs atrisina fantastiskā plāksnē: nēģeri no Savienoto Valstu Dienvidiem, kur šī problēma ir visasākā, aizlido uz Marsu. Divas pasaules — melnā un baltā — tagad nu ir šķirtas, bet cilvēki uz Zemes, atbrīvojušies no «melnajām briesmām», turpina savu neprātīgo pašiznīcināšanās politiku.
Uz vecās planētas vairs nav nekā tāda, kas atgādinātu pagātni: ir gājuši bojā koki, kuros pakārti jauno Marsa iedzīvotāju vecāki, izpostītas pilsētas, kur viņi dzimuši un pārcietuši nežēlīgus pazemojumus. Pasaule ir pārvērtusies, un tai jāiet pa citu ceļu,"* ja tā grib saglabāt dzīvību un cilvēces radītās garīgās vērtības.
Nē, atbild Bredberijs, amerikāņu sabiedrības valdošajam mazākumam neizdosies izlaupīt un nopostīt Zemi. Tā ir «pārāk liela un krāšņa»!
.. . Bet citos stāstu ciklos cilvēki ierodas un ieņem Marsa brīnumainos zilos kontinentus un izžuvušās sarkanās jūras. Un visam piešķir savus nosaukumus. Veco marsiešu nosaukumi ir saistīti ar kalniem un upēm, un kūstošu sniegu ūdeņiem, kas pa akmens kanāliem reiz plūduši uz jūrām. Visi šie nosaukumi bija lasāmi torņos, marmora plāksnēs un obeliskos. Bet raķetes kā veseri satriec šos vārdus, sašķaida marmoru, sagriež grīstē varu un bronzu. Un pār drupām paceļas jauni vārdi, kuri marsiešiem it neko neizsaka.
Marsieši aizgājuši kalnos un pārvērtušies par fantomiem. Bet cilvēki, kas elpo Marsa gaisu un lūkojas uz mazo Sauli un diviem nelielajiem Mēnešiem, paši kļūst melnīgsnēji un zeltacaini, pamet uz ātru roku uzceltos ciemus un pārceļas uz vecajām marsiešu pilsētām, it kā paši būtu marsieši, kas atgriezušies no ekspedīcijas uz Zemi…
Un jaunie marsieši kļūst par fantomiem, murgu un sapņu tēliem…
Tāds ir šis otrais Bredberijs savos sarežģītajos daudzplānu darbos. Šī viņa fantastika ir pilnīgi reālistiska, kaut gan ne vienmēr to var saukt par zinātnisku: reizēm tā atgādina sapni, kur var notikt itin viss. Bet vienmēr no tās strāvo ticība cilvēkam, viņa labestībai, kā arī cieņa pret viņa darbu.
«Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis,» saka Bredberijs, «dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skāruši viņa pirksti un kur pēc nāves patversies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vēros viņa izaudzēto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs… Nav svarīgi, ko cilvēks dara, svarīgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tas saglabātu daļu no viņa paša…»
Kā šie vārdi kontrastē ar kādreiz pazīstamā amerikāņu rakstniekā Dos Pasosa vārdiem!
Savā pēdējā romānā Dos Pasoss raksta: «Cilvēks, neizprotamais cilvēks ar noslieci uz asinsgrēku, poli- morfismu, perversitātēm, narcisismu, mazohismu, sadismu, ekshibicionismu un homoseksuālismu, ir kļuvis par neirotiķi…»
Bredberijs, it kā atbildot viņam, raksta: «Pasaulē nav nekā svarīgāka par cilvēku ar lielo burtu. Protams, es varu būs neobjektīvs, tāpēc ka pats esmu viens no šīs cilts. Šim Cilvēkam vienmēr ir jādzīvo. Un, lai iegūtu nemirstību, pēc kuras visi tā ilgojas, vienīgais ceļš ir — vērsties plašumā, apgūt Visumu. Tad, par spīti visādām neveiksmēm, raža tomēr būs droša. Kas par to, ja Zemi piemeklēs posts un bads? Pilnīgi iespējams, ka pēc tūkstoš gadiem cilvēks jau audzēs kviešus uz Venēras vai kādā citā Visuma malā.»
Bet ir vēl viens Bredberijs — lielisks rakstnieks romantiķis, kura spalvai pieder autobiogrāfiskais darbs — garais stāsts «Pieneņu vīns», ko viņš droši vien mīl vairāk par visām citām savām grāmatām.
Mazā pilsētiņā Ilinoisas štatā dzīvo divi brāļi — Duglass un Toms. Vissīkākie vienas vasaras notikumi, kas pieaugušajiem šķiet nesvarīgi, viņu skatījumā gūst maģisku valdzinājumu, jaunatklājuma burvību. Bērna apziņai piemīt pārsteidzoša spēja uztvert visu kopumā. Tur, kur pieaugušie analizē un skalda, bērns neprāto, bet uztver visu uzreiz — krāsu, skaņu, smaržu, materiālu, kustību un pašu galveno: to, kā dēļ katra lieta eksistē. Tāpēc nav nejaušība, ka bērnu zīmējumos vienmēr ir izcelts svarīgākais: kareivis sastāv galvenokārt no durkļa, vērsis — no ragiem, mašīna vienmēr drāžas, jo citādi zūd tās būtības jēga, skurstenis izverd dūmus kā vulkāns, jo citādi tas ir nevis skurstenis, bet tikai stabiņš. Taču aiz šīs darbības shēmas, kur izcelts svarīgākais, slēpjas vesela pasaule. Augot lielāks, cilvēks zaudē spēju to uztvert. Tā, dažkārt, ieejot mājā, kur pagājusi viņa bērnība, dārzā, kas savā laikā bijis makrokosms, viņš jūtas pārsteigts, ka zudusi tā uztveres bagātība, kas agrāk piešķīra pasaulei spilgtumu un atklāja tās apslēpto dzīvi. Viņš vienaldzīgi apveļ akmeni, zem kura reiz ķēris ķirzakas, dīkā ziņkārē vēro koku, kas reiz bijis masts vai komandtiltiņš, un lēni staigā pa taciņām, vairs neatceroties tos tūkstošus ceļu — cauri krūmiem, pāri žogiem, pāri šķūņu jumtiem—, pa kuriem reiz traucies. Tāds ceļojums pa bērnības takām ir līdzīgs atmiņām par pirmo mīlestību: cilvēks atceras katru sīkumu, bet nevar atdzīvināt pašu izjūtu.
Šo viengabalaino pasaules uztveri, kas ir bērnības
laimes būtība un šķiet zudusi uz visiem laikiem, mums atdod Bredberija mākslas maģija. Stāsta vispārinātajos tēlos mēs atgūstam sākotnējo pasaules burvību un uztveram lietu apslēptās dzīves pārsteidzošo realitāti, tāpat kā Bredberija mazie varoņi katrā pieneņu vīna pudelē, uz kuras atzīmēts ievākšanas dienas datums, ziemas vidū atgūst un no jauna pārdzīvo katru pagājušās vasaras dienu.
Grāmatā ir daudz sirmgalvju; zēniem viņi šķiet gluži kā Laika mašīnas, jo viņu stāstos un atmiņās atdzimst- Amerikas pagātne — bizonu bari, kas joņo pa prērijām, Pilsoņu karš, pār Samtera fortu paceltais karogs, kurš dod dienvidniekiem sacelšanās signālu, un Eibs Linkolns, kas saka runu .. . Bet pulkveža Frīleja telefons ir savdabīga «telpas mašīna» — tās klausulē skan visas pasaules balsis!
Amerikāņu dzīves ikdiena brīnumainā kārtā var pārvērsties par fantastisku teiksmu nevis tāpēc, ka zinātnei un mašīnām viss ir iespējams, bet gan tāpēc, ka cilvēka iztēlei nav robežu. Zinātne ir lieliska un visuvarena, ar saviem darbiem apgalvo Bredberijs, bet tā viena nespēj atrisināt sociālas problēmas. Gan ikdienas dzīves laimi, gan «laimes mašīnas», gan brīnumus rada pats cilvēks.
Bredberijam — «Pieneņu vīna» autoram radniecīgs ir vēl viens Bredberijs — izcils pasaku teicējs un fantāzijas tēlu radītājs, kurš mums līdz šim pazīstams samērā maz. Šī Bredberija daiļrades saknes Amerikā sniedzas līdz Edgaram Po, Francijā — līdz Viljē de Lilam Adānam, Vācijā — līdz Hofmanim, bet Anglijā — līdz Herbertam Velsam, pareizāk sakot, līdz tam dižā angļu rakstnieka daiļrades aspektam, ko pārstāv viņa pasaku fantastika.