Vecā, sagrabējušā mašīnā Bredberijs kopā ar vecākiem un brāli bērnībā daudz braukājis pa Ameriku. Arizonas tuksnesī divpadsmitgadīgais zēns reiz ierau
dzīja nekustīgu mirāžu — spīguļojošā ezerā nogrimušu pasaku pilsētu. Šī mirāža kļuvusi it kā par vienas Bredberija daiļrades šķautnes epigrāfu, par to pasaku, kuru viņš gribēja atdzīvināt Amerikā.
No tā arī izriet rakstnieka personiskās simpātijas un antipātijas. Viņš nekad nelido ar lidmašīnu un dod priekšroku velosipēdam, nevis automašīnai, viņam mājās nav pat televizora! Viņš ienīst džeza rēkoņu un gaismas reklāmu ņirbu, jo tas viss nogalinājis īsto mākslu un tīro, ar dabu saistīto literatūru, kas ir vienkārša kā zāle, puķes un koki: «… visus nostādīja pie bibliotēkas sienas: Ziemassvētku vecīti un Jātnieku bez galvas, un Sniegbaltīti, un Rūķi, un Zosu māti — ak, kas tā bija par raudāšanu! — un nošāva. Tad sadedzināja papīra pilis un pasaku vardes, un vecos ķēniņus, un visus tos, kas «dzīvo laimīgi vēl šo baltu dienu» (jo patiešām neviens vairs nedzīvo laimīgi šo baltu dienu), un teiciens «reiz senos vecos laikos» kļuva par «nekad vairs»!»
Bredberija brīnumu pasakās var atgadīties it viss. Pīters Pens ne tikai nav gribējis kļūt vecāks, bet arī pratis lidot — to viņam iemācījušas fejas. Stāsta «Sveiks un ardievu» varonis arī nekļūst vecāks: jo elli, kurā ir kodoltermiskie ieroči, starpkontinentālās raķetes, rasu un nāciju apspiestība, taču radījuši pieaugušie. Bet, palikdams puisēns, viņš atrod sev brīnišķīgu, dziļi cilvēcīgu nodarbošanos — sniegt ļaudīm prieku!
Tas arī ir gandrīz vai galvenais visos Bredberija «brīnumu» stāstos, kam vijas cauri jautājums: kādēļ cilvēks dzīvo?
Varbūt nav viegli visu mūžu palikt puisēnam, nepazīt nekādus «pieaugušo priekus», — toties var iepriecināt citus. Ja cilvēks dzīvo tikai savam priekam un norobežojas no visas pasaules, tad viņam ne vien apkārt, bet arī dvēselē rodas tuksnesis (stāsts «Brīvdienas»). Ja cilvēks rūpējas vienīgi par sevi, tad var nodzīvot kaut vai simts gadus, tikai diemžēl ir pats sevi apzadzis, dzīvu apracis («Večiņa un nāve»). Bet, ja ik mirkli gādā par citiem, tad var patiešām uzvarēt nāvi («Dzīvoja reiz vecenīte»).
Labsirdība un spēja nesavtīgi priecāties par skaisto ir spēks, kas Bredberija burvju pasaulē veic visīstākos brīnumus. Un sirmgalvis atgriežas smaržu un krāsu pilnajā dzīves vasarā («Sarsaparillas smarža»). Un cilvēki, kas atmetuši zaimojošo domu tirgoties ar brīnumu, sagaida to no jauna, tāpēc ka nu ir gaidījuši nesavtīgi («Brīnumainākais no visiem brīnumiem»).
Visi šie Bredberija fantastiskie stāsti, tāpat kā «Pieneņu vīns», savā visdziļākajā būtībā ir ļoti cilvēcīgi. Un citādi nemaz nevar būt, jo autors pirmām kārtām ir humānists.
Šajā grāmatā pārstāvēts tikai viens Bredberijs — burvību un brīnumu meistars. Tā ir tikai viena viņa fantastikas puse. Bet ko īsti nozīmē pierastais termins «fantastika» jeb, kā parasti saka, «zinātniskā fantastika»?
«Zinātniskā fantastika» mums visbiežāk asociējas ar Zila Verna vārdu. Taču Zila Verna idejas atspoguļo viņa laikmeta sapņus par tehnikas attīstību. Un viņa darbi nav pielīdzināmi ne Edgara Po, ne dižā fantasta Herberta Velsa daiļradei.
Tehniski Laika mašīna vispār nav iespējama, un arī neredzamais cilvēks nevar eksistēt — to labi zināja pats Velss, viens no sava laika visizglītotākajiem cilvēkiem. Stāsta, ka Velss pareģojis atomkaru, tomēr viņš to pareģojis nevis kā tehnikas revolūciju, bet kā sociālu katastrofu.
«Man jāsaka skaidri un gaiši,» teicis Velss, «es esmu sociālists un citāds nevaru būt. Man jāraksta un jārunā par sociālismu, jādomā par tā nākotni un jādarbojas tā vārdā …»
Mūsu gadsimts ir dižu pasaules mēroga rakstnieku fantastu gadsimts. Tie ir sociālais fantasts Herberts Velss, fantasts filozofs Staņislavs Lems, japāņu rakstnieks Kobo Abe. Pie viņiem katrā ziņā pieder ari Rejs Bredberijs.
Arī brīnumaino dažkārt var pasniegt kā fantastiku, ja to uzbūrusi apgarota spalva. Krievu literatūrā mēs pazīstam Puškina «Pīķa dāmu» un Gogoļa daiļradi. Zinātne nevar būt vienīgais fantastikas novads. «Fantastika,» teicis Bredberijs, «ir apkārtējā realitāte, novesta līdz absurdam! .. .»
Herberts Velss pats neuzskatīja savu fantastiku par zinātnisku. «Šādas fantastikas mērķis nav attēlot tiešām iespējamo, tai nav jābūt ticamākai par labu, aizraujošu sapni. Tā valdzina lasītāju ar mākslu un ilūziju, nevis ar pierādījumu un argumentiem, un, līdzko grāmata ir aizvērta, pēkšņi kļūst skaidrs, ka aprakstītais nemaz nav iespējams .. .»
Bredberijs vienmēr aizstāv savus iemīļotos varoņus — Amerikas vienkāršos cilvēkus, drosmīgas domas cilvēkus, kas gūst uzvaras savā darbā un cīņā. Berčisti, atriebdamies par rakstnieka aso uzstāšanos pret senatoru Goldvoteru, prezidenta amata kandidātu, visreakcionārāko aprindu ielikteni, nodedzināja Bredberija skaisto māju ar dzidrajiem stikliem kādā Losandželosas uzkalnā. Diemžēl nekas labs nenāk bez cīņas, cilvēkam tas ir jāiekaro. Un Bredberijs joprojām smaida un runā par gaidāmo Amerikas Atdzimšanu!
Bredberijs, tāpat kā viņa varoņi bērni, labprāt skatās uz pasauli caur krāsainiem stikliem. Viņš zina, ka caur smaragdzaļu stiklu pasaule izskatās smaragdzaļa, kā sūnas un piparmētras. Ceriņkrāsas logs pārvērš garāmgājējus par violetām vīnogām. Bet zemeņ- krāsas stikli, kas pārveido viņa dzimto pilsētiņu, dod siltumu un prieku, klāj pār pasauli rožainu rītausmu, izdziedē cilvēku bālumu, dara aukstu lietu siltu un pārvērš par sārtām liesmu mēlītēm virpuļojošu februāra sniegu . . .
Nav nejaušība, ka Bredberija varonis, kam uz Marsa ir skumji, atved no Zemes daudzkrāsainus stiklus: durvis ar zemeņu un citronu krāsas lodziņiem, baltu mākoņu un dzidra avota krāsas stikliem, bet visapkārt — pārdesmit lodziņu augļu sulu, želejas un atspirdzinošu stikleņu krāsā . ..
Un, kad cilvēks, apmeties Visumā, raugās uz pasauli caur zemeņkrāsas stiklu, aukstās Marsa debesis liekas siltākas, izžuvušās jūras kvēlo sārtās liesmās, priecējot acis un dvēseli kā mūžīga rītausma.
Tāds ir Rejs Duglass Bredberijs, cilvēks, kurš izjūt laika smaržu un krāsu, kas ir zaļa kā smaragds, zaļa kā zāle un koku lapotne, jo tā ir cerību krāsa. Viņš zina, ka mūsu laikmetam ir tikai viens ceļš — pretī gaišai nākotnei.
Bredberijs tic vecajai un mūžam jaunajai amerikāņu demokrātijai, kura, kaut arī novecojusi, viņam ir dzīva. Būdams īsts humānists, viņš ne vien tic, bet arī zina, ka gaisma uzvarēs tumsu, labais — ļauno, «rudens cilvēki» tomēr tiks padzīti un īstā zinātne celsies cīņai pret zinātnes briesmoņiem, kuri gatavo kodoltermisko nāvi visai cilvēcei!
«Abpus upei aug dzīvības koks, kas divpadsmit reizes gadā nes augļus, katram mēnesim dodot pa vienam, un koka lapas dziedina tautas.»
«Pasaule būs brīva» — tā savu utopisko romānu par nākotni nosaucis Herberts Velss. Šos vārdus kā savas grāmatas epigrāfu ar pilnām tiesībām varētu atkārtot arī Rejs Bredberijs.
Kirils Andrejevs
SATURS
Pieneņu vīns……………………………………………………………….. 5
Dzīvoja reiz vecenīte……………………………………………… 254