Iedams uz durvīm, viņš tumsā sajuta sievas smaidu. Ēdot piecas minūtes pagāja tīkamā klusumā, tad Leo, pacēlis karotīti ar sidrabkrāsas saldējumu tā, it kā grasītos izgaršot pašu lielāko noslēpumu, teica:
— Līna, kā būtu, ja es pamēģinātu izgudrot Laimes mašīnu?
— Vai kas noticis? — viņa aši atjautāja.
©
Vectēvs veda Duglasu un. Tomu uz mājām. Pusceļā kā meteoru spiets viņiem garām aizšāvās bariņš zēnu — to vidū arī Čārlijs Vudmens un Džons Hafs, un viņu pievilkšanas spēks bija tik liels, ka atrāva Duglasu no vectēva un Toma un aiznesa līdzi uz aizas pusi. ^
— Tikai neapmaldies, dēliņ!
— Nē … nē …
Zēni ienira tumsā.
Visu pārējo ceļu vectēvs ar Tomu gāja klusēdami, tikai pie vārtiņiem Toms izsaucās:
— Laimes mašīna — tas tik būs vareni!
— To nu vēl redzēsim, — vectēvs sacīja.
Tiesas nama pulkstenis nosita astoņi.
Tiesas nama pulkstenis nosita deviņi, bija kļuvis pavisam tumšs, un mazo ieliņu lielā štata mazajā pilsētiņā uz lielās planētas Zeme, kas gāzās Visuma bezdibenī, apņēma nakts, un Toms juta katru šī ilgstošā kritiena jūdzi. Viņš sēdēja pie durvīm un cauri moskītu tīklam raudzījās joņojošajā tumsā, kura šķita tik rāma un nevainīga, it kā nepavisam nekustētos.
Vienīgi guļot aizvērtām acīm, varēja just, kā zem gultas griežas Zeme un ausīs smagi dun melna jūra, kuras viļņi, brāzdamies šurpu, lūst pret nesaredzamām klintīm.
Smaržoja pēc lietus. Istabā māmiņa slacīja un gludināja sauso, viegli čaukstošo veļu.
Blakus kvartālā bija vēl atvērts tikai misis Singeres veikals.
Visbeidzot, īsi pirms slēgšanas laika, māmiņa iežēlojās par Tomu un teica:
— Aizskrej pēc pintes saldējuma, tikai skaties, lai tā būtu pilna.
Toms jautāja, vai drīkstot lūgt, lai to pārlej ar šokolādi, jo vanilja viņam negaršoja, un māte piekrita. Viņš paķēra naudu un basām kājām joza pa sasilušo, ābelēm un ozoliem nostādīto ietvi uz veikalu. Pilsēta šķita tik klusa un tāla, ka bija dzirdama tikai sienāžu sirināšana aiz dienas karstumu uzsūku- šajiem violetajiem kokiem, kuri aizsedza zvaigznes.
Toma kailās pēdas pakšēja pa silto asfaltu. Viņš pārskrēja pāri ielai, kur misis Singere, dungojot ebreju melodiju, cienīgi staigāja pa savu veikalu.
— Pinti saldējuma? — viņa pārvaicāja. — Un pārliet ar šokolādi? Labi!
Toms vēroja, kā viņa lēni atskrūvē saldējuma trauka metāla vāku un, veikli rīkodamās ar karoti, cieši piepilda kartona pinti un pārlej «ar šokolādi, labi!». Viņš pasniedza naudu, saņēma ledaini auksto paciņu un, piespiedis to pie vaiga, lēkšoja atpakaļ. Aiz viņa misis Singeres veikala logā nodzisa pēdējā uguntiņa, un tagad spīdēja vairs tikai stūra laterna, un visa pilsēta devās pie miera.
Kad Toms atvēra durvis, māte joprojām gludināja. Viņa bija sakarsusi un satraukta, taču, ieraugot Tomu, pasmaidīja.
— Kad tētis būs mājās no sapulces? — viņš jautāja.
— Ap vienpadsmitiem vai pat vēl vēlāk, — māte atbildēja, aiznesa saldējumu uz virtuvi un sadalīja. Toms dabūja kāroto šokolādes virsiņu, māte mazu drusciņu paņēma sev, bet pārējo nolika «tēvam un Duglasam, kad viņi pārnāks».
Viņi baudīja saldējumu vasaras vakara dziļajā klusumā — tikai divi vien, māte un viņš, un viņus, viņu māju un mazo ieliņu apņēma melna tumsa. Toms kārtīgi nolaizīja katru karotīti, tad, mazlietiņ paurbinājies, paņēma atkal nākamo, bet māte nolika gludināmo dēli un karsto gludekli, atsēdās atpūtas krēslā pie gramofona, sāka ēst saldējumu un teica:
— Uh, tad nu bija gan šodien svelme! Dienā zeme uzsūc karstumu un naktī to atkal izelpo. Būs sutīga nakts.
Viņi abi klausījās naktī, kas spiedās pie visiem logiem un durvīm, un ap viņiem bija pilnīgs klusums, jo radio baterijas bija izdegušas, bet gramofons spēlēts līdz apnikumam, tādēļ Toms gluži vienkārši sēdēja uz 4ēļu grīdas un raudzījās ārā melnajā tumsā, piespiedis seju pie moskītu tīkla, tā ka saplacinātajā degungalā iespiedās mazi, melni kvadrātiņi.
— Diez, kur Dugs palicis? Būs jau pusdesmit.
— Gan jau pārnāks, — teica Toms, kuram bija pilnīgi skaidrs, ka Duglass nekur nevar pazust.
Viņš gāja mātei palīgā nomazgāt traukus. Katra skaņa, katrs karotes vai šķīvja piesitiens skaļi atbalsojās vakara tveicē. Tad viņi klusi iegāja lielajā istabā, noņēma no dīvāna spilvenus un pa abiem izvilka sēdekli, tā ka iznāca divguļamā gulta. Māte to uzklāja un uzbužināja spilvenus, lai būtu mīkstāka gulēšana. Bet, kad Toms sāka atpogāt kreklu, viņa teica:
— Pagaidi, Tom!
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka tā vajag.
— Kas noticis, māmiņ?
Māte uz mirkli apsēdās, tad piecēlās, piegāja pie durvīm un sāka saukt:
— Duglas, Duglas, Dug! Dūūūg-lāāās!
Toms klausījās, kā viņas balss aizpeld siltajā tumsā, lai nekad vairs neatgrieztos. No tās nepalika pat atbalss.
— Duglas! Duglas! Duglas! … Dūūg-lāāās!
Tomam, sēžot uz grīdas, pēkšņi pārskrēja auksti
drebuļi — ne tādi, kā dažkārt no saldējuma, ziemas sala vai vasaras vēja. Viņš redzēja, ka māte bažīgi raugās apkārt, neziņā minstinās un ir ļoti satraukta. Satraukta, jā — par to nebija šaubu.
Viņa atvēra durvis. Tad nokāpa lejā un, aiziedama līdz ceriņu krūmiem, ienira naktī. Toms klausījās viņas soļos.
Viņa sauca vēlreiz.
Klusums.
Tad viņa sauca vēl divas reizes. Toms sēdēja istabā. Viņam šķita, ka tūlīt pat no šaurās ieliņas viņa gala atskanēs Duglasa balss:
— Jā! Eju, mam! Tūliņ pat eju!
Bet Duglass neatsaucās.
Toms sēdēja vēl labu brīdi, blenzdams uz uzklāto gultu, radio, gramofonu, lustru, kas mierīgi mirdzi- nāja savus kristāla karulīšus, uz paklāju ar purpura sarkanajiem un violetajiem rakstiem. Tad tīši piespēra purngalu pie gultas, lai pārliecinātos, vai sāp vai nē. Izrādījās, ka sāpēja.
Ar žēlu vaidienu atvērās durvis, un māte teica:
— Nāc, Tom! Paiesim gabaliņu.
— Uz kurieni?
— Tepat pa ielu. Nāc nu!
Māte paņēma Tomu aiz rokas. Viņi gāja pa Sent- džeimsstrītu. Asfalts zem kājām bija vēl silts, un sienāžu sirināšana biezējošajā tumsā bija kļuvusi daudz skaļāka. Viņi nonāca līdz ielas stūrim, pagriezās un gāja uz aizas pusi.
Kaut kur tālumā slīdēja automašīna, spīdinādama prožektorus. Visapkārt ne mazākās dzīvības zīmes, ne gaismas, ne arī kustības. Viēnīgi viņiem aiz muguras šur tur palika pa vārām gaismas kvadrātiņam. Bet pārējās mājās viss bija tumšs, visi devušies pie miera, tikai dažviet uz kāda lieveņa tumsā vēl sēdēja pāris cilvēku un pusbalsī sarunājās. Kaut kur čīkstēja lieveņa šūpoles.
— Kaut tēvs būtu mājās, — māte ieminējās. Viņas lielā roka žņaudzīja Toma plaukstiņu. — Nu gan tas puika dabūs man trūkties. Esot atkal uzklīdis Lielais Neredzamais! Dažu labu jau nogalinājis. Neviens vairs nevar būt drošs. Kas zina, kur un kad viņš var parādīties. Lai tikai Duglass pārrodas mājās, tad viņš dabūs man tādas sukas, ka savu mūžu to neaizmirsīs!
Viņi bija nogājuši vēl vienu kvartālu un tagad stāvēja pie vācu baptistu baznīcas melnā silueta uz Čepelstrītas un Glenrokas stūra. Simt soļu aiz baznīcas sākās aiza. Toms to sajuta ar savu degunu. Tā oda pēc kanalizācijas, satrūdējušām lapām un biezas, miklas zāļaudzes. Tā bija plata aiza, kas līkumodama pāršķēla pilsētu divās daļās, — dienā džungļi, bet naktī vieta, no kuras, kā māte allaž atgādināja, labāk vajagot turēties tālāk.