Misters Vellers, ģērbies savā rīta žaketē ar melna kaliko piedurknēm, diezgan nospiestā garastāvoklī atgriezās no noslēpumainā nama ar zaļajiem vārtiem, ko bez panākumiem bija novērojis, un, pacēlis acis, ieraudzīja pa ielu plūstam ļaužu pūli, kas drūzmējās ap kaut ko ļoti līdzīgu nestuvēm. Vēlēdamies aizmirst savu neveiksmīgo pasākumu, viņš pagāja sāņus, lai palaistu pūli garām, un, dzirdēdams, ka tas sev par lielu patiku nepārtraukti urjavoja, nekavējoties ar visu spēku un sparu sāka kliegt līdzi (vienkārši lai sevi uzmundrinātu).
Misters Grammers pagāja garām, un misters Dablijs pagāja garām, un nestuves pagāja garām, un konsteblu miesassardze pagāja garām, bet Sems vēl arvien atbildēja pūļa sajūsmas saucieniem, vicinādams cepuri, it kā viņu būtu pārņēmis nevaldāms prieks (lai gan viņam, protams, nebija ne mazākās nojausmas, kas te notiek), kad viņu piepeši apklusināja mistera Vinkla un mistera Snodgrasa negaidītā parādīšanās.
- Kas te par traci, džentelmeņi? - Sems uzsauca. - Ko viņi nes tai sēru krāsas sargbūdā?
Abi džentlmeņi atbildēja reizē, bet viņu vārdi pazuda troksnī.
- Kas tur ir? - Sems kliedza atkal.
Vēlreiz sekoja kopēja atbilde, un, lai gan vārdi nebija dzirdami, Sems no divu lūpu pāru kustībām redzēja, ka tās izrunājušas maģisko vārdu «Pikviks».
Ar to pietika. Nākamajā mirklī misters Vellers bija izlauzies caur pūli, apturēja nesējus un uzrunāja stalto Grammeru.
- Ēi jūs, veco džentelmen! - Sems teica. - Kas jums tur ir tai kastē?
- Atpakaļ! - uzsauca misters Grammers, kura pašcieņu, tāpat kā daudzu citu cilvēku pašcieņu, mazumiņš popularitātes bija brīnumaini pacilājis.
- Dodiet viņam, ja nepaklausa! - misters Dablijs ieteica.
- Es jums ir ļoti pateicīgs, veco džentelmen, ka jūs rūpējas par manām ērtībām, - Sems atbildēja, - un vēl vairāk pateicīgs tam otram džentelmenim, kas izskatās kā nupatās no milzu karuvānes izmucs, par viņa ļoti patīkamo padomu; bet man labāk patiktos, ja jūs atbildētu uz manu jautājumu, ja jums tas ir visviens. Kā klājas, ser?
Pēdējo piezīmi viņš aizgādnieciskā balsī sacīja misteram Pikvikam, kas patlaban paskatījās pa priekšējo lodziņu.
Misters Grammers aiz sašutuma gluži bez valodas izvilka no īpašās kabatās zizli ar misiņa kroni un vicināja to Semam acu priekšā.
- Ā, - Sems teica, - tas ir dikti smuks, sevišķi kronis, kas gauži līdzīgs īstam kronim.
- Atpakaļ! - misters Grammers pārskaities sauca.
Lai piedotu pavēlei spēku, viņš ar vienu roku iegrūda karalisko misiņa emblēmu Sema kaklautā, bet ar otru sagrāba Semu aiz apkakles - laipnība, uz ko misters Vellers atbildēja, notriekdams viņu uz vietas zemē, iepriekš ar dziļu apdomību notriecis gar zemi kādu nesēju, uz kā viņam atgulties.
Vai nu misteru Vinklu sagrāba tā īslaicīgā trakuma lēkme, ko rada apziņa, ka nodarīta netaisnība, vai arī viņu apgaroja mistera Vellera parādītā drosme, nav zināms; bet ir zināms, ka, tikko viņš redzēja misteru Grammeru krītam, viņš ar briesmīgu sparu uzbruka kādam mazam puikam, kas stāvēja viņam blakus, turpretī misters Snodgrass patiesi kristīgā garā, lai nevienu nepārsteigtu bez brīdinājuma, ļoti skaļā balsī paziņoja, ka viņš tūliņ iesākšot, un sāka ļoti apdomīgi vilkt nost svārkus. Viņu nekavējoties aplenca un saņēma ciet; un viņam un misteram Vinklam par godu jāsaka, ka viņi nekādā veidā nemēģināja glābties paši vai palīdzēt misteram Velleram, kuru pēc visniknākās pretošanās skaitliskais pārspēks uzvarēja un saņēma gūstā. Tad procesija atkal sakārtojās, nesēji ieņēma savas vietas, un gājiens atsākās.
Mistera Pikvika sašutums pa visu šo notikumu laiku sniedzās pāri katrām robežām. Viņš tikai varēja redzēt, ka Sems, šaudīdamies uz visām pusēm, gāž gar zemi konsteblus, un tas bija viss, ko viņš varēja redzēt, jo nestuvju durvis nevarēja atvērt un priekškarus nevarēja pacelt. Beidzot ar mistera Tapmena palīdzību viņam izdevās atgrūst vaļā jumtu, un, uzkāpis uz sēdekļa un pieturēdamies cik labi varēdams pie šī džentlmeņa pleca, misters Pikviks griezās pie pūļa ar runu; viņš aizrādīja, ka ar viņu apietas netaisnīgi, un lūdza ievērot, ka viņa sulainim uzbrukts pirmajam. Tādā kārtībā viņi aizsniedza mēra mītni; nesēji gāja rikšiem, gūstekņi sekoja, misters Pikviks teica runu, un pūlis klaigāja.
1 - Jānolasa likums par dumpošanos - Sens noteikums Anglijā: ja ielās izceļas nekārtības, miertiesnesis nolasa pūlim priekšā likuma formulu «par dumpošanos», un pēc tam vietējiem varas orgāniem atļauts lietot ieročus kārtības atjaunošanai. Šis noteikums bija zaudējis savu nozīmi un netika lietots jau sen pirms Dikensa laikiem, tālab šie tiesneša Napkina vārdi vēl vairāk pasvītro viņa aprobežotību.
2 - Lielā Harta - Anglijas karaļa Bezzemes Joana likums 1215. gada, kas nodrošina angļu baroniem viņu feodālo tiesību neaizskaramību. Šis likums, kas gan satur dažas garantijas pret karaļa varas patvaļīgu izmantošanu, tomēr saglabā karalim vairākas prerogatīvas, starp citu arī aizliegumu duelēties bez karaļa atļaujas.
3 - Tukša vieta - Aresta orderī pēc Anglijas jurisdikcijas noteikumiem vajadzēja būt ierakstītām arī tās personas priekšvārdam, kura tiek pakļauta arestam, - ar uzvārdu vien nepietika. Ja varas orgāniem vārds nav zināms, tas jāaizstāj ar arestam pakļautās personas sīku aprakstu. Tāpēc «tukšā vieta», kas bija atstāta Pikvika unTapmena aresta orderī, Pikvikam noderēja par iemeslu, lai izrādītu pretestību.
4 - Pret mūsu valdošā kunga un karaļa mieru - Pārkāpumu pret seno karaļa rīkojumu par sabiedriskās «kārtības» ieturēšanu, pēc angļu likumiem, skaitīja par pārkāpumu pret karaļa «personu». Ar to arī izskaidrojams šāds izteiciens.
XXV NODAĻA
Kad misteru Velleru veda prom, ārkārtīgs bija viņa sašutums, neskaitāmi bija aizrādījumi par mistera Grammera un tā amata brāļu ārējo izskatu un izturēšanos un varonīgi bija izaicinājumi katram no klātesošajiem sešiem džentlmeņiem, - tā viņš izgāza savu neapmierinātību. Misters Snodgrass un misters Vinkls ar drūmu cieņu klausījās daiļrunības straumē, kuru viņu vadonis lēja no nestuvēm un kura ātro tecēšanu ne uz mirkli nevarēja apturēt visi mistera Tapmena nopietnie lūgumi nolaist nestuvju vāku. Bet mistera Vellera dusmas ātri pārvērtās ziņkārībā, kad procesija iegriezās tieši tajā pašā pagalmā, kurā viņš bija saticis aizbēgušo Džobu Troteru; un ziņkārība pārvērtās par vispriecīgāko izbrīnu, kad visuvarenais misters Grammers, likdams nesējiem apstāties, cienīgiem un svarīgiem soļiem tuvojas tiem pašiem zaļajiem vārtiem, pa kuriem bija iznācis Džobs Troters, un spēcīgi parāva zvana rokturi. Iznāca ļoti iznesīga un glīta kalpone, kas, sasitusi rokas izbrīnā par arestantu dumpīgo izskatu un mistera Pikvika kvēlo runu, pasauca misteru Mazlu. Misters Mazls atvēra iebraucamo vārtu vienu pusi, lai ielaistu nestuves, aizturētos un konsteblus, un tūliņ tos aizcirta pūļa degunu priekšā, kurš, sašutis par to, ka viņu nelaiž iekšā, un ļoti gribēdams redzēt, kas notiks tālāk, izteica savas jūtas, spārdot vārtus un raustot zvanu vēl pāris stundu pēc tam. Šai izpriecā piedalījās visi pēc kārtas, atskaitot trīs vai četrus, kas, atraduši vārtos šķirbu, pa kuru nekā nevarēja saredzēt, skatījās pa to ar tādu pašu nenogurdināmu neatlaidību, ar kādu cilvēki vienmēr spiež degunus pie aptiekas ielas puses logiem, ja kādu piedzērušo, ko uz ielas sabraukuši divriči, dibenistabā patlaban izmeklē ārsts.