- Ļoti žēl, ser, - misters Vellers atbildēja, - bet, kad es iedomā šito Džobu, tad man par pāris collām jāpaver ventilis.
- Vārdu sakot, ser, - misters Pikviks turpināja, - vai ir pareizas mana sulaiņa aizdomas, ka kāds zināms kapteinis Fic-Maršals bieži apmeklē šo māju? Tāpēc, - misters Pikviks piemetināja, redzēdams, ka misters Napkins ļoti sašutis grib viņu pārtraukt, - tāpēc ka, ja tas tā būtu, es zinu, ka šī persona ir...
- Klusāk, klusāk, - misters Napkins izsaucās, aizvērdams durvis. - Ko jūs zināt, kas viņš ir, ser?
- Avantūrists bez principiem... negodīgs cilvēks... sabiedrības parazīts, kas lētticīgus ļaudis, ser, padara par muļķiem, par nejēdzīgiem, smieklīgiem, nožēlojamiem muļķiem, ser, - uztrauktais misters Pikviks nobēra.
- Ak kungs! - misters Napkins izsaucās ļoti nosarcis, pilnīgi pārmainījis izturēšanos. - Ak kungs, mister...
- Pikvik, - Sems pateica priekšā.
- Pikvik, - tiesnesis turpināja. - Ak kungs! Mister Pikvik, lūdzu, sēdieties jel - jūs taču to nedomājat nopietni? Kapteinis Fic-Maršals!
- Nesauciet viņu par kapteini, - teica Sems, - ne ar par Fic-Maršalu. Viņš nav ne viens, ne otrs. Viņš ir klejojošs aktieris, jā gan, un viņa vārds ir Džingls; un, ja kādreiz ir bijs vilks mīkleņogu drēbēs, tad tas ir šitas Džobs Troters.
- Tas ir pilnīgi pareizi, - teica misters Pikviks, atbildot uz tiesneša pārsteigto skatienu, - mans vienīgais uzdevums šai pilsētā ir atmaskot personu, par ko mēs patlaban runājam.
Un misters Pikviks īsumā sāka atstāstīt šausmu pārņemtajam misteram Napkinam visus mistera Džingla briesmu darbus. Viņš izstāstīja, kā to pirmo reizi saticis; kā tas aizbēdzis ar mis Vordlu; kā tas par atlīdzību naudā ar priecīgu prātu atteicies no šīs lēdijas; kā tas viņu pašu pusnaktī ievilinājis lēdiju internāta skolā; un kā viņš (misters Pikviks) tagad sajūtot, ka viņa pienākums esot atmaskot tā tagadējo pieņemto vārdu un titulu.
Šim stāstījumam turpinoties, visas mistera Napkina siltās asinis no viņa ķermeņa saplūda pašos ausu galiņos. Ar šo kapteini viņš bija nejauši iepazinies kādās zirgu skriešanās sacīkstēs kaimiņu pilsētā. Viņa garā aristokrātisko paziņu saraksta, viņa tālo ceļojumu un iznesīgās izturēšanās apburtas, misis Napkina un mis Napkina bija izraudzījušās kapteini Fic-Maršalu un arvien atsaucās uz kapteini Fic-Maršalu, un bāza degunā kapteini Fic-Maršalu savu paziņu izlasītajam pulciņam, kamēr viņu labākie draugi misis Porkenhema, visas mis Porkenhemas un misters Sidnejs Porkenhems bija gatavi pārsprāgt aiz skaudības un izmisuma. Un tagad pēc visa tā dzirdēt, ka viņš ir nabaga piedzīvojumu meklētājs, klejojošs aktieris un, ja arī ne blēdis, tad kaut kas tik ļoti līdzīgs tam, ka grūti pateikt, kāda tur starpība! Ak debesis!
Ko nu teiks Porkenhemi? Kā misters Sidnejs Porkenhems, gavilēs, kad viņš uzzinās, ka viņa lakstošanās noraidīta šāda sāncenša dēļ! Kā viņš varēs skatīties acīs vecajam Porkenhemam nākamajā tiesas sesijā! Un kāds trumpis tas būtu opozīcijas rokās, ja šī lieta kļūtu atklātībā zināma!
- Bet galu galā, - misters Napkins teica, pēc garas pauzes uz mirkli saņēmies, - galu galā tie ir tikai kaili vārdi. Kapteinis Fic-Maršals ir cilvēks ar ļoti pievilcīgu uzvešanos... un, es uzdrošinos teikt, viņam ir daudz ienaidnieku. Ar ko jūs varat pierādīt šos savus apgalvojumus?
- Konfrontējiet mani ar viņu, - misters Pikviks teica, - tas ir viss, ko es lūdzu, un viss, ko es prasu. Konfrontējiet viņu ar mani un ar maniem draugiem, kas šeit atrodas; cita pierādījuma jums nevajadzēs.
- Nu, - misters Napkins sacīja, - to varētu ļoti viegli izdarīt, jo šovakar viņš būs šeit, un tad lieta nekļūtu vispārībai zināma, jo... jo... zināt, šī jaunā cilvēka paša dēļ.
Es.... es... vispirms tomēr gribētos apjautāties misis Napkinai, vai rīkojos pareizi. Šā vai tā, mister Pikvik, pirms mēs varam darīt ko citu, mums jāpabeidz šī tiesas lieta.
Lūdzu, nāciet atpakaļ blakus istabā.
Viņi iegāja blakus istabā.
- Grammer, - tiesnesis sacīja briesmīgā balsī.
- Jūs' godīb, - Grammers atsaucās ar favorīta smaidu.
- Paklausieties, ser, - tiesnesis stingri teica, - netaisiet man še vairs nekādus jokus!
Tas nemaz nepieklājas, un es varu apgalvot, ka jums te nav par ko smieties. Vai ziņojums, ko jūs man nupat iesniedzāt, bija pilnīgi pareizs? Uzmanieties, ser!
- Jūs' godīb', - Grammers stostījās, - es...
- Ahā, jūs apmulsāt, - tiesnesis sacīja. - Mister Džinks, jūs ievērojāt, ka viņš apmulsa?
- Protams, ser, - Džinkss atbildēja.
- Nu, - tiesnesis turpināja, - tagad atkārtojiet savu ziņojumu, Grammer, un vēlreiz es jūs brīdinu - uzmanieties! Mister Džinks, pierakstiet viņa izteicienus!
Nelaimīgais Grammers sāka atkārtot savu sūdzību, bet šoreiz tiesnesis nesacīja viņam priekšā un misters Džinkss pierakstīja viņa paša izteicienus. Viņa dabiskā tieksme izplūst vārdos un ārkārtīgais apjukums panāca to, ka nepilnās trīs minūtēs viņš jau bija paguvis sapīties tādā juceklī un pretrunās, ka misters Napkins tūliņ paziņoja, ka viņam neticot. Tāpēc sodus atcēla, un misters Džinkss acumirklī atrada divus galviniekus. Un, kad visas šīs svarīgās darīšanas bija apmierinoši nokārtotas, misteru Grammeru kauna pilnā kārtā izraidīja ārā - biedinošs piemērs, cik nepastāvīga ir cilvēka laime un cik nedroša ir vareno labvēlība.
Misis Napkina bija majestātiska sieviete ar sārtu gaza turbānu un gaišbrūnu parūku. Mis Napkinai piemita visa savas māmiņas augstprātība un sliktais raksturs, tikai viņa nevalkāja ne turbānu, ne parūku; un, kad vien abas šīs jaukās īpašības nostādīja māti un meitu kādas nepatīkamas dilemmas priekšā, kas notika bieži jo bieži, abas sacentās vainas novelšanā uz mistera Napkina pleciem. Tādēļ, kad misters Napkins sameklēja misis Napkinu un pastāstīja viņai, ko uzzinājis no mistera Pikvika, misis Napkina piepeši atcerējās, ka viņa jau visu laiku kaut ko tādu sagaidījusi, ka viņa vienmēr teikusi, ka tā būšot, ka viņas padomiem nekad neesot klausījuši, ka viņa patiešām nezinot, par ko misters Napkins viņu uzskatot, un tā tālāk.
- Padomājiet! - mis Napkina izsaucās, izspiezdama katrā acs kaktiņā pa niecīgai asariņai. - Padomājiet tikai, par kādu nelgu es esmu padarīta!
- Ā, par to tu vari pateikties savam tētiņam! - misis Napkina attrauca. - Kā es šo cilvēku lūgšus lūdzu noskaidrot kapteiņa ģimenes apstākļus; kā es viņu mudināju un skubināju spert kādu izšķirošu soli! Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tam neviens neticēs - neviens pats.
- Bet mana dārgā... - misters Napkins ieminējās.
- Nerunā ar mani, tu neciešamais, nerunā! - misis Napkina sauca.
- Mana mīļā, - misters Napkins turpināja, - tu taču teici, ka tev kapteinis Fic-Maršals ļoti patīkot. Tu viņu pastāvīgi šeit ielūdzi, dārgā, un katrā izdevīgā gadījumā iepazīstināji viņu ar citiem.
- Vai es to neteicu, Henrieta? - vērsdamas pie savas meitas, kliedza misis Napkina ar dziļi apvainotas sievietes izskatu. - Vai es neteicu, ka tavs tētiņš visu apgriezīs otrādi un novels vainu uz mani? Vai es to neteicu?
Misis Napkina sāka šņukstēt.
- Ak tēt! - pārmetoši iesaucās mis Napkina.
Un arī viņa sāka šņukstēt.
- Vai tas nav par daudz, ka viņš, ievedis mūs šai kaunā un apsmieklā, pārmet man, ka es esot vainīga? - misis Napkina izsaucās.
- Kā mēs tagad varēsim rādīties sabiedrībā! - teica mis Napkina.
- Kā mēs varēsim skatīties acīs Porkenhemiem! - teica misis Napkina.
- Vai Grigsiem! - teica mis Napkina.
- Vai Slammintaukeniem! - teica misis Napkina. - Bet kas tavam tētiņam par bēdu! Kas tas viņam.