- Patiešām, - misters Mazls atteica.
- Cik viņš jautrs! - Sems piemetināja.
- Tik labā omā! - Mazls pievienojās.
- Un tā priecājas mūs redzēt - tas ir tas vispatīkamākais, - Sems nobeidza. - Sēž nost, sēž nost!
Misters Troters ļāva, lai viņu atsēdina krēslā pie pavarda. Viņš pavērsa savas mazās actiņas vispirms pret misteru Velleru un tad pret misteru Mazlu, bet neteica nekā.
- Nu labi, - Sems sacīja, - šo lēdiju klātbūtnē es būtu gribējs jums pajautāt, tāpat aiz ziņkārības, vai tik jūs nedomā, ka jūs ir pats patīkamākais un labāk audzinātais jaunais džentelmens, kāds jebkadiņās lietojs mutautiņu ar rozā rūtīm un dziesmu grāmatu, numurs četri?
- Un kāds jebkad gribējis apprecēt kādu virēju, - šī lēdija sašutusi uzsauca. - Bezgodis!
- Un pēc tam pamest savu ļauno dzīves veidu un nodarboties ar sīktirdzniecību, - istabene papildināja.
- Nu, es jums kaut ko pateikšu, jauno cilvēk, - svinīgi sacīja misters Mazls, kas, dzirdot divas pēdējās piezīmes, kļuva nikns, - šī te lēdija (norādīdams uz virēju) turas ar mani, un, kad jūs, ser, atļaujaties runāt, ka kopā ar viņu atvērsit sīkpreču veikalu, tad jūs ievainojat mani vienā no jūtīgākajām vietām, kādā viens vīrietis var ievainot otru. Vai jūs mani saprotat, ser?
Misters Mazls, kas bija augstās domās par savu daiļrunību, ar ko viņš atdarināja savu kungu, apklusa, gaidot atbildi.
Tomēr misters Troters neatbildēja. Tāpēc misters Mazls svinīgā tonī turpināja:
- Ir ļoti iespējams, ser, ka augšstāvā jūs dažas minūtes nebūsit vajadzīgi, tāpēc ka mans kungs šobrīd ir ļoti aizņemts, kārtodams rēķinus ar jūsu kungu, ser; un tāpēc jums būs laiks, ser, mazai privātai sarunai ar mani, ser. Vai jūs saprotat mani, ser?
Misters Mazls atkal pagaidīja atbildi, un atkal misters Troters viņu pievīla.
- Nu labi, - misters Mazls noteica, - man ļoti žēl, ka jāizskaidrojas lēdiju klātbūtnē, bet, tā kā šī lieta ir neatliekama, man piedos. Kopējā virtuve ir tukša, ser. Ja jūs ienāktu tur, ser, misters Vellers raudzītos, ka viss notiek godīgi un mēs varam saņemt savstarpēju gandarījumu, kamēr atskanēs zvans. Sekojiet man, ser!
Teikdams šos vārdus, misters Mazls pagāja pāris soļu uz durvju pusi un, lai ietaupītu laiku, iedams sāka vilkt nost svārkus.
Bet, tikko virēja izdzirda šī pārdrošā izaicinājuma beidzamos vārdus un ieraudzīja, ka misters Mazls gatavojas tos izpildīt, viņa skaļi un griezīgi iebrēcās, tad, uzklupusi misteram Džobam Troteram, kas patlaban cēlās no krēsla, sāka skrāpēt un buksnīt viņa lielo, plakano seju ar enerģiju, kas īpatnēja satrauktiem sieviešu kārtas radījumiem, un, ieķerdama pirkstus viņa garajos, melnajos matos, izrāva apmēram tik daudz no tiem, ka tur varētu pagatavot piecus sešus dučus vislielākā izmēra sēru gredzenu. Izdarījusi šo varoņdarbu ar visu dedzību, ko tai iedvesa kvēlā mīla pret misteru Mazlu, viņa streipuļodama atkāpās un, būdama lēdija ar ļoti viegli satraucamām un smalkām jušanām, tūliņ pakrita zem virtuves galda un paģība. Šai brīdī atskanēja zvans.
- Tas ir priekš jums, Džob Troter, - Sems teica un, pirms misters Troters paspēja iebilst vai atbildēt - pat nedodot viņam laiku apturēt asinis, kas plūda no ievainojumiem, kurus bija sagādājusi nesamaņā guļošā lēdija, - Sems satvēra viņu aiz vienas rokas un misters Mazls aiz otras; tā, viens vilkdams no priekšas un otrs grūzdams no muguras, tie uzveda viņu pa kāpnēm viesistabā.
Tur bija redzams iespaidīgs skats. Alfrēds Džingls, eskvairs, alias kapteinis Fic-Maršals, stāvēja pie durvīm ar cepuri rokā un smaidu sejā, neizrādīdams šai nepatīkamajā situācijā ne mazāko apjukumu. Viņam pretī stāvēja misters Pikviks, kas, acīm redzot, bija sagatavojies nolasīt dziļi morālisku lekciju, jo viņa kreisā roka bija zem svārku stērbelēm, bet labā pacelta gaisā, kā jau viņš bija paradis, kad sacīja iespaidīgas runas. Netālu stāvēja misters Tapmens ar sašutušu seju, savu divu jaunāko draugu rūpīgi atturēts; bet istabas otrā galā atradās misters Napkins, misis Napkina un mis Napkina, visi drūmi majestātiski un ārkārtīgi saniknoti.
- Kas mani kavē, - misters Napkins teica ar īstu tiesneša cieņu, kad ieveda Džobu,
- kas mani kavē apcietināt šos cilvēkus kā blēžus un viltvāržus? Tā ir muļķīga žēlsirdība. Kas mani kavē?
- Lepnums, veco zēn, lepnums, - Džingls atbildēja parastajā mierā. - Neder - neiet - noķēris kapteini, ko? - ha, ha! Ļoti labi - meitai precinieks - rūgts kumoss - izlaist to ļaudīs - neparko pasaulē - izskatīsies muļķīgi - ļoti!
- Nožēlojamais, - misis Napkina teica, - mēs nicinām jūsu zemiskos izdomājumus.
- Es viņu vienmēr esmu ienīdusi, - Henrieta piemetināja.
- O, protams, - Džingls teica. - Slaids, jauns vīrietis - vecs pielūdzējs - Sidnejs Porkenhems - bagāts - jauks zēns - tomēr ne tik bagāts kā kapteinis, ko? - dzīt viņu prom - nost ar viņu - visu kapteinim - neviens nekur nav tāds kā kapteinis - visas meitenes - gluži kā trakas - nu, Džob, ko?
Te nu misters Džingls sirsnīgi nosmējās, bet Džobs, priecīgi rokas berzēdams, izdeva pirmo skaņu, kopš bija ienācis mājā, - klusu, neskanīgu smiekliņu, kas, likās, izteica, ka viņa smiekli pārāk dārgi, lai ļautu tiem izpausties skaņās.
- Mister Napkin, - vecākā lēdija sacīja, - šī saruna nav piemērota kalpotāju ausīm.
Lieciet izvest šos neliešus!
- Protams, mana dārgā, - misters Napkins atsaucas. - Mazl!
- Jūsu godība?
- Atveriet durvis!
- Jā, jūsu godība.
- Atstājiet māju! - misters Napkins uzsauca, izteiksmīgi pamādams ar roku.
Džingls pasmaidīja un gāja uz durvīm.
- Pagaidiet! - misters Pikviks sacīja.
Džingls apstājās.
- Es varētu, - misters Pikviks teica, - daudz smagāk atriebties par to, ko esmu cietis no jūsu un no šī jūsu liekulīgā drauga rokas.
Džobs Troters ļoti pieklājīgi paklanījās un pielika roku pie sirds.
- Es saku, - misters Pikviks turpināja, pamazām saskaizdamies, - ka es varētu smagāk atriebties, bet es apmierinos ar to, ka atmaskoju jūs, ko es uzskatu par savu pienākumu pret sabiedrību. Tā ir saudzība, ser, ko, es ceru, jūs atcerēsities.
Kad misters Pikviks bija ticis tik tālu, Džobs Troters ar izsmejošu nopietnību pielika roku pie auss, it kā negribēdams zaudēt no sacītā ne balsienu.
- Un es varu vēl tikai piemetināt, ser, - misters Pikviks sacīja, nu jau galīgi sadusmots, - ka es jūs uzskatu par blēdi un par... par nelieti... un par... par sliktāko cilvēku, kādu jebkad esmu redzējis vai par kādu esmu dzirdējis, ja neskaita šo visai dievbijīgo un svēto klaidoni mīkleņkrāsas livrejā.
- Ha, ha! - Džingls pasmējās. - Krietnais zēns Pikviks - laba sirds - dūšīgs večuks - bet nevajag tā iekaist - slikta lieta, ļoti - uz redzīti - kādu dienu atkal tiksimies - nezaudējiet dūšu - nu, Džob - kustamies!
Ar šiem vārdiem misters Džingls uzmauca cepuri pa savai paražai un izgāja no istabas. Džobs Troters brīdi uzkavējās, paskatījās apkārt, pasmaidīja un tad, ar ņirdzīgu svinību paklanījies pret misteru Pikviku un tik pārdroši nekaunīgi pamājis misteram Velleram, ka te nav iespējams aprakstīt, sekoja sava cerību pilnā kunga pēdās.
- Sem! - teica misters Pikviks, kad misters Vellers gribēja tiem sekot.
- Ser?
- Palieciet šeit!
Misters Vellers likās šaubāmies.
- Palieciet šeit! - misters Pikviks atkārtoja.