- Vai mans nedrīkst šito Džobu dārzā mazliet noviksēt? - misters Vellers ieminējās.
- Protams, ne, - misters Pikviks atbildēja.
- Vai mans nedrīkst izspert viņu pa vārtiem, ser? - misters Vellers tielējās.
- Nekādā ziņā, - viņa kungs atteica.
Pirmo reizi kopš stāšanās šai darbā misters Vellers uz brīdi izskatījās neapmierināts un nelaimīgs. Bet tūliņ viņa seja noskaidrojās, jo viltīgais misters Mazls, noslēpies aiz ielas durvīm un īstajā brīdī strauji izmeties ārā, ļoti izveicīgi nolidināja misteru Džinglu un viņa pavadoni lejā pa kāpnēm, tā ka tie iegāzās Amerikas agavju toveros apakšā.
- Izpildījis savu pienākumu, ser, - misters Pikviks teica misteram Napkinam, - es ar saviem draugiem no jums atvadīšos. Mēs pateicamies jums par parādīto viesmīlību, bet atļaujiet man mūsu visu vārdā pateikt, ka mēs to nebūtu pieņēmuši un nebūtu arī piekrituši tādai izejai no mūsu nesenā stāvokļa, ja mūs uz to neskubinājusi stipra pienākuma apziņa. Rīt mēs atgriežamies Londonā. Jūsu noslēpums pie mums ir drošībā.
Tā izsacījis savu protestu par to, kā ar viņiem no rīta bija apgājušies, misters Pikviks zemu paklanījās lēdijām un, neuzklausīdams visas ģimenes aicinājumu palikt, kopā ar saviem draugiem atstāja istabu.
- Paņemiet cepuri, Sem! - misters Pikviks sacīja.
- Tā ir lejā, ser, - Sems atteica un noskrēja to dabūt. Virtuvē nebija neviena, atskaitot glīto istabeni; un, tā kā Sema cepure bija nezin kur nogrūsta, viņam tā bija jāmeklē, un glītā istabene viņam rādīja uguni. Viņiem bija jāpārmeklē visa virtuve Glītā istabene, ļoti vēlēdamās cepuri atrast, nometās ceļos un apgrieza otrādi visus priekšmetus, kas atradās kaktā pie durvīm. Tas bija grūti pieejams kakts. Tur iekļūt varēja tikai tad, ja vispirms aizvēra durvis.
- Te tā ir, - glītā istabmeita teica. - Šī pati, vai ne?
- Ļaujiet man paskatīties! - Sems atbildēja.
Glītā istabene bija nolikusi sveci uz grīdas, un, tā kā gaismu tā deva ļoti vāju, arī Sems bija spiests nomesties uz ceļiem, lai varētu redzēt, var tā tiešām ir viņa cepure vai nav. Tas bija ļoti šaurs kakts, un tāpēc - tā nebija neviena cita kā tikai mājas cēlāja vaina - Sems un glītā istabene gribot negribot atradās ļoti tuvu kopā.
- Jā, tā pate, - Sems noteica. - Ardievu!
- Ardievu! - glītā istabene atbildēja.
- Ardievu! - Sems sacīja un, to teikdams, nometa cepuri, kas ar tādam pūlēm bija sameklēta.
- Cik jūs esat neveikls, - glītā istabene pārmeta. - Jūs to atkal pazaudēsit, ja neuzmanīsities.
Un tikai tādēļ, lai viņš to atkal nepazaudētu, viņa to uzlika tam galvā.
Vai nu tādēļ, ka glītas istabmeitas seja, kas bija pievērsta Semam, izskatījās vēl glītāka nekā citkārt, vai arī tādēļ, ka viņi nejauši atradās viens otram tik tuvu, tas nav zināms līdz šai dienai, - Sems viņu noskūpstīja.
- Jūs taču to nedarījāt tīšām, - glītā istabene ieminējās nosarkdama.
- Nē, nedarīju gan, - Sems atteica, - bet tagad darīšu. Un viņš to noskūpstīja vēlreiz.
- Sem! - misters Pikviks sauca, pārliecies pār margām.
- Nāku, ser,- Sems atbildēja, skriedams pa kāpnēm augšā,
- Cik ilgi jūs tur bijāt! - misters Pikviks sacīja.
- Tur kaut kas bija aiz durvīm, ser, un tas mums visu laiku neļāva durvis atvērt, - Sems atbildēja.
Un tas bija mistera Vellera pirmās mīlestības pirmais cēliens.
1 - Kājminamās dzirnavas - dēļu rats, pa kuru soļo cilvēks (vai zirgs), tādējādi griezdams riteņa asi mehāniskās enerģijas padevei. To lietoja katorgas darbos, uz ko arī grib norādīt Sems Vellers.
2 - ...kā sacīja karalis Ričards Trešais - Sems domā Šekspīra hronikas varoni. Ričarda nokautais karalis ir Henrijs IV, bet «bērni» - mirušā Eduarda IV dēli.
3 - Ņugeitas hronika - sešsējumu izdevums, kas satur ievērojamāko noziedznieku biogrāfijas, kuri bijuši ieslodzīti Ņugeitas cietumā kopš 1770. gada.
4 - Misters Persivels - angļu premjerministrs, kuru 1812. gadā parlamenta kuluāros noslepkavoja kāds ārprātīgais.
XXVI NODAĻA
Atmaskojis Džinglu un tādā kārtā sasniedzis sava ceļojuma galveno mērķi, misters Pikviks nolēma nekavējoties atgriezties Londonā, lai iepazītos ar pasākumiem, kādus šai laikā pret viņu veikuši misteri Dodsons un Fogs. Sekodams šim lēmumam ar visu sava rakstura enerģiju un noteiktību, viņš iekāpa pirmajā pasta karietē, kas nākamajā rītā pēc ievērojamajiem notikumiem, par kuriem plaši pastāstīts divās iepriekšējās nodaļās, atstāja Ipsviču, un, savu trīs draugu un mistera Semjuela Vellera pavadīts, tai pašā vakarā sveiks un vesels ieradās metropolē.
Šeit draugi uz īsu laiku izšķīrās. Misteri Tapmens, Vinkls un Snodgrass devās katrs uz savām mājām, lai pienācīgi sagatavotos priekšā stāvošajam apmeklējumam Dinglijdellā; bet misters Pikviks un Sems pagaidām apmetās ļoti labās, veclaicīgās un ērtās telpās, proti, «Džordža un Vanaga» tavernā un viesnīcā, Lomberdstrītas Džordžjardā.
Misters Pikviks bija paēdis, pabeidzis otro pinti sevišķi laba portvīna, apsedzis galvu ar zīda kabatas lakatiņu, uzlicis kājas uz kamīna režģiem un atlaidies atzveltnes krēslā, kad misters Vellers, ienākdams ar savu ceļa somu rokās, iztraucēja viņu no klusajām pārdomām.
- Sem, - misters Pikviks ieteicās.
- Ser? - misters Vellers atsaucās.
- Es nupat domāju, Sem, - misters Pikviks sacīja, - ka pie misis Bārdlas Gosvelstrītā esmu atstājis krietni daudz mantu, tās vajadzētu aizvākt, pirms es atkal atstāju pilsētu.
- Labi, ser, - misters Vellers atbildēja.
- Es tās pagaidām varētu aizsūtīt pie mistera Tapmena, Sem, - misters Pikviks turpināja, - bet, pirms mēs tās paņemam, nepieciešams tās pārlūkot un sakārtot. Es vēlētos, lai jūs aizietu uz Gosvelstrītu un to nokārtotu.
- Tūliņās, ser? - misters Vellers apjautājās.
- Tūliņ, - misters Pikviks atbildēja. - Bet pagaidiet, Sem, - piemetināja misters Pikviks, izvilkdams maku, - jāsamaksā īre. Termiņš ir tikai ziemassvētkos, bet labāk samaksājiet, lai tas būtu nokārtots. Manu īres līgumu var izbeigt ar uzteikumu vienu mēnesi iepriekš. Te tas ir - rakstisks uzteikums. Nododiet to un sakiet misis Bārdlai, ka viņa var dzīvokli izīrēt, kad vien patīk.
- Labi, ser, - misters Vellers atbildēja. - Vēl kas, ser?
- Vairāk nekā, Sem.
Misters Vellers, lēni gāja uz durvīm, it kā vēl kaut ko gaidīdams, lēni atvēra tās, lēni izgāja ārā un lēni bija tās gandrīz jau aizvēris, kad misters Pikviks iesaucās:
- Sem!
- Ser? - misters Vellers atsaucas, ātri ienākdams atpakaļ un aizvērdams durvis.
- Man nebūtu iebildumu, Sem, ja jūs mēģinātu izdibināt, kā misis Bārdla pret mani noskaņota un vai tiešām ir domājams, ka šī nekrietnā un nepamatotā sūdzība tiks novesta līdz galējībai. Es saku, man nav iebildumu, ka jūs to darāt, Sem, ja vien vēlaties, - misters Pikviks sacīja.
Sems viegli pamāja ar galvu, ka sapratis, un atstāja istabu. Misters Pikviks atkal apklāja galvu ar zīda kabatas lakatiņu un iekārtojās snaudai. Misters Vellers nekavējoties devās izpildīt savu uzdevumu.
Bija gandrīz deviņi, kad viņš sasniedza Gosvelstrītu. Mazajā ielas puses viesistabā dega pāris sveču, un uz logu aizkariem atēnojās pāris dāmu cepuru. Misis Bārdlai bija viesi.