Misters Vellers pieklauvēja pie durvīm, un pēc diezgan gara starpbrīža, ko ārā stāvošais pavadīja, svilpodams kādu motīvu, un iekšā esošie - pierunājot kādu stūrgalvīgu sveci, lai tā ļaujas aizdedzināties, uz priekšnama paklāja nodipēja mazu zābaciņu pāris un durvīs parādījās māsters Bārdls.
- Nu, mazais resgali, - Sems teica, - kā sviežas mammai?
- Viņai klājas labi, - māsters Bārdls atbildēja, - un man tāpat.
- Cik jauki! - Sems noteica. - Pateic viņai, brīnumbērniņ, ka es vēlas ar viņu runāt.
Tādējādi uzrunāts, māsters Bārdls nolika sveci uz trepju apakšējā pakāpiena un pazuda ar savu ziņojumu viesistabā.
Abas cepures, kas atēnojās uz aizkariem, kalpoja par galvassegām divām misis Bārdlas vistuvākajām draudzenēm, kuras nupat bija ieradušās, lai visā mierā izdzertu tasi tējas un iebaudītu vienkāršas siltas vakariņas, kas sastāvēja no pāris porcijām cūku kājiņu un apcepta siera. Siers jauki čurkstēja un brūninājās mazā holandiešu krāsniņā pie kamīna; un cūku kājiņas ļoti patīkami jutās mazā alvas kastrolītī, kas karājās uz āķa; un arī misis Bārdla un abas viņas draudzenes jutās ļoti labi, iegrimušas mierīgā, klusā sarunā par visiem saviem tuvākajiem draugiem un paziņām, kad māsters Bārdls, kas bija izgājis atvērt durvis, atgriezās un nodeva ziņojumu, ko viņam bija uzticējis misters Semjuels Vellers.
- Mistera Pikvika sulainis! - teica misis Bārdla nobālēdama.
- Dievs, apžēlojies! - misis Klapinsa izsaucās.
- Nu, to es nekad nebūtu ticējusi, ja pati nebūtu gadījusies te klāt! - misis Sendersa piemetināja.
Misis Klapinsa bija maza, kustīga, pēc izskata izdarīga sieviete, un misis Sendersa bija liela, resna persona ar platu seju; un šīs abas tad arī bija misis Bārdlas viešņas.
Misis Bārdlai šķita, ka tagad pieklātos uztraukties; un, tā kā neviena no trijām skaidri nezināja, vai pašreizējos apstākļos ar mistera Pikvika sulaini derētu sarunāties citādi kā vien ar Dodsona un Foga starpniecību, visas bija diezgan apjukušas. Šai nenoteiktajā stāvoklī tomēr bija skaidrs, ka pirmām kārtām jāiebuksnī zēns par to, ka viņš atradis pie durvīm misteru Velleru. Tāpēc māte viņu sabuksnīja, un viņš sāka melodiski brēkt.
- Vai tu nebūsi klusu... tu nerātnais puika! - misis Bārdla uzkliedza.
- Jā, neapbēdini savu nabaga māti! - misis Sendersa ieteicās.
- Viņai jau tāpat bez tevis ir diezgan bēdu, Tommij, - sacīja misis Klapinsa ar skumīgu līdzjūtību,
- Ak, neveicas nabadzītei! - misis Sendersa noteica.
Pēc visām šīm pamācošajām piezīmēm māsters Bārdls sāka kaukt vēl skaļāk.
- Nu, ko lai es daru? - misis Bārdla teica misis Klapinsai.
- Es domāju, jums vajadzētu viņu pieņemt, - misis Klapinsa atbildēja. - Bet katrā ziņā liecinieka klātbūtnē.
- Es domāju, ka divi liecinieki būtu vairāk pēc likuma, - teica misis Sendersa, kas, tāpat kā otra draudzene, vai plīsa aiz ziņkārības.
- Lai viņš labāk ienāk šeit, - misis Bārdla ieminējās.
- Protams, - misis Klapinsa attrauca, dedzīgi atbalstīdama šo domu. - Nāciet iekšā, jaunais cilvēk; un vispirms, lūdzu, aizveriet ielas durvis!
Misters Vellers nekavējoties paklausīja uzaicinājumam un, ienācis viesistabā, izteica savu vajadzību misis Bārdlai šādos vārdos:
- Ļoti žēl, kundze, ka jāsagādā jums personīgas neērtības, kā kramplauzis teica vecajai lēdijai, kad bij uzlics to uz uguns; bet, tā kā mēs ar savu priekšnieku tikai nupatās kā ir ieradušies pilsētā un tūliņās atkal dosies prom, gribot negribot vajdzēja jūs satikt.
- Saprotams, jaunais cilvēks nevar atbildēt par sava kunga grēkiem, - ieminējās misis Klapinsa, ko stipri iespaidoja mistera Vellera izskats un runas dāvanas.
- Zināms, ka ne, - piebalsoja misis Sendersa, kas, spriežot pēc domīgajiem skatieniem uz mazo skārda kastrolīti, domās aprēķināja, cik liela cūku kājiņu porcija iznāktu katram, ja Semu uzaicinātu palikt vakariņās.
- Tātad viss, kādēļ es šeitan ir ieradies, būtu, re, kas, - turpināja Sems, neievērodams šīs piezīmes. - Pirmkārt, nodot mana kunga uzteikumu. Te tas ir.
Otrkārt - samaksāt īri. Te tā ir. Treškārt, pateikt, ka visas viņa mantas ir jāsaliek kopā un jāatdod tam, ko mēs pēc tām atsūtīs. Ceturtkārt, ka jūs var izīrēt dzīvokli, kad vien jūs grib. Un tas ir viss.
- Lai arī kas ir noticis, - misis Bārdla sacīja, - es vienmēr esmu teikusi un vienmēr teikšu, ka visās lietās, izņemot vienu, misters Pikviks vienmēr ir izturējies kā īsts džentlmenis. Nauda, kas no viņa pienācās, arvien bija droša kā bankā.
To teikdama, misis Bārdla pielika kabatas lakatiņu pie acīm un izgāja no istabas, lai uzrakstītu kvīti.
Sems labi zināja, ka viņam tikai jāpaliek klusu un tad sievietes noteikti sāks raudāt, tāpēc viņš dziļā klusumā skatījās pārmaiņus uz skārda kastrolīti, cepto sieru, sienu un griestiem.
- Mīļā nabadzīte! - misis Klapinsa ieteicās.
- Ak, nabaga dvēselīte! - misis Sendersa atsaucās.
Sems neteica nekā. Viņš redzēja, ka tās tuvojās lietas būtībai.
- Es tiešām nevaru savaldīties, - misis Klapinsa sacīja, - kad domāju par šādu krāpšanu. Es negribu sacīt nekā nepatīkama jums, jauno cilvēk, bet jūsu kungs ir vecs nezvērs, un es vēlētos, kaut viņš būtu šeit, lai es viņam to varētu pateikt.
- Es ar gribētu, ka jūs varētu, - Sems atbildēja.
- Redzēt, cik briesmīgi viņa to ņem pie sirds, staigā kā murgos un ne par ko nepriecājas, atskaitot vienīgi gadījumus, kad aiz žēlsirdības atnāk draudzenes pie viņas pasēdēt un viņu iepriecināt, - misis Klapinsa turpināja, skatīdamās uz skārda kastrolīti un holandiešu krāsniņu, - tas ir satriecoši!
- Barbariski, - misis Sendersa apstiprināja.
- Un jūsu kungs, jauno cilvēk! Džentlmenis, kam ir nauda, kas pat nejustu izdevumus, kādus sagādātu sieva, vienkārši nejustu! - misis Klapinsa veicīgi trauca tālāk. - Nav taču ne mazākā attaisnojuma viņa rīcībai! Kāpēc viņš to neapprec?
- Jā, - Sems atsaucās, - tiesa gan, tas ir tas jautājums.
- Tik tiešām jautājums, - misis Klapinsa atcirta, - viņa tam pajautātu, ja viņai būtu mana dūša. Taču ir likums, kas aizstāv mūs, sievietes, kuras viņi padarītu par nožēlojamiem radījumiem, ja vien varētu; un to jūsu kungs, jauno cilvēk, sajutīs pie savas kabatas, pirms viņš būs kļuvis pusgadu vecāks.
Izteikusi šīs nomierinošās domas, misis Klapinsa saslējās un uzsmaidīja misis Sendersai, kas savukārt uzsmaidīja viņai.
«Lieta iet savu gaitu, par to nav šaubu,» Sems nodomāja, kad misis Bārdla atgriezās ar kvīti.
- Te ir kvīts, mister Veller, - misis Bārdla teica, - un te ir naudas atlikums, un es ceru, ka jūs iedzersit kādu lāsīti, lai sasildītos, kaut arī tikai vecās pazīšanās dēļ, mister Veller.
Sems te saskatīja labu izdevību un tūliņ piekrita. Misis Bārdla izņēma no maza sienas skapīša melnu pudeli un vīna glāzi un savās dziļajās dvēseles bēdās bija tik izklaidīga, ka, piepildījusi mistera Vellera glāzi, viņa izņēma vēl trīs vīna glāzes un arī tās piepildīja.
- Palūk, misis Bārdla, - misis Klapinsa ieteicās, - redziet, ko jūs esat izdarījusi!
- Nu, tas ir gan kaut kas! - izsaucās misis Sendersa.
- Ak, mana nabaga galviņa! - ar vārgu smaidu teica misis Bārdla.
Sems, protams, visu saprata, tāpēc tūliņ sacīja, ka pirms vakariņām viņš nekad nedzerot, ja vien kāda lēdija nedzerot kopā ar viņu. Sacēlās lieli smiekli, un misis Sendersa uzņēmās darīt viņam to patikšanu, tādēļ iedzēra mazu malciņu no savas glāzes. Tad Sems sacīja, ka jādzerot visām, un visas iedzēra pa mazam malciņam. Tad mazā misis Klapinsa ierosināja uzdzert tostu «Bārdlas panākumiem pret Pikviku»; tad visas lēdijas, atbildot šim tostam, iztukšoja savas glāzes un tūliņ kļuva ļoti runīgas.