Tas bija vīrs ar garu, vāju, klīrīgu seju, sarkanu degunu un klaburčūskas acīm - diezgan asām, bet katrā ziņā ļaunām. Viņam bija ļoti īsas bikses un melnas kokvilnas zeķes, kas, tāpat kā pārējais uzvalks, bija krietni noruzējušas. Viņa skatieni bija it kā sastērķelēti, bet viņa baltais kaklauts tāds nebija, un tā garie, saburzītie stūri ļoti nevīžīgi un neizskatīgi nokarājās pār cieši aizpogāto vesti. Pāris vecu, novalkātu biezu cimdu, cepure ar platām malām un izbalējis, zaļš lietussargs, kura audumam cauri dūrās daudz vaļu ūsu, it kā lai atsvērtu kāta galā trūkstošo rokturi, gulēja uz krēsla viņam blakus un, būdami ļoti kārtīgi un rūpīgi salikti, likās norādām, ka vīrs ar sarkano degunu, lai nu kas viņš bija, nekur nedomā steigties.
Par godu vīram ar sarkano degunu jāsaka, ka viņš būtu negudrs, ja lolotu šādu nodomu, jo, pēc visa spriežot, apskaužams būtu tas cilvēks, kas varētu cerēt, ka kaut kur citur viņu uzņems vēl labāk. Plēšu uzpūstā uguns spoži dega, un šo abēju pūliņu rezultātā katliņš jautri dziedāja. Uz galda bija sakārtota maza tējas servīze, kamīna priekšā uz paplātes klusi čurkstēja karstā sviestā grauzdētas maizītes, un sarkandegunis rosīgi darbojās ar garu misiņa grauzdējamo dakšiņu, pārvērzdams lielu maizes riecienu par šo patīkamo ēdmaņu. Viņam blakus stāvēja garojoša glāze ananasu groka ar šķēli citrona, un katru reizi, kad sarkandegunis pacēla maizes riecienu pie acīm, lai pārliecinātos, cik tālu tas ticis, viņš iedzēra pāris malciņu karstā ananasu groka un uzsmaidīja brangi resnajai lēdijai, kas uzpūta uguni.
Sems bija tik nogrimis šīs patīkamās ainas aplūkošanā, ka brangi resnās lēdijas pirmo jautājumu palaida garām pilnīgi neievērotu. Tikai tad, kad to atkārtoja jau trešo reizi un katru reizi spalgākā tonī, viņš apjēdza, ka izturas nepiedienīgi.
- Saimenieks mājā? - Sems vaicāja, atbildot uz šo jautājumu.
- Nē, nav, - misis Vellere atbildēja, jo šī brangi resnā lēdija nebija neviena cita kā nelaiķa mistera Klarka bijusī atraitne un vienīgā mantiniece. - Nē, nav, un es viņu arī negaidu.
- Viņš laikam šodien brauc? - Sems ieteicās.
- Varbūt brauc, varbūt nebrauc, - misis Vellere atcirta, apziezdama ar sviestu maizīti, ko vīrs ar sarkano degunu nupat bija beidzis grauzdēt. - Es to nezinu un, galvenais, arī negribu zināt. Lūdziet dieva svētību, mister Stigins!
Sarkandegunis izpildīja šo lūgumu un tūliņ ar milzīgu rijību ķērās pie maizītēm.
Sarkandeguņa izskats no pirmā acu uzmetiena lika Semam noģist, ka tas pats būs tas gana vietnieks, par kuru bija stāstījis viņa cienījamais tēvs. Tikko viņš redzēja to ēdam, visas šaubas šai jautājumā izgaisa un viņš tūliņ saprata, ka, ja grib apmesties tur, kur patlaban atrodas, viņam nekavējoties jānodrošina savs stāvoklis. Tāpēc viņš sāka darboties, pastiepdams roku pāri letes pusdurvīm, aukstasinīgi tās atbultēdams un mierīgi ieiedams iekšā.
- Kā sviežas, pamāt? - Sems teica.
- Tiešām, man liekas, tas ir kāds Vellers! - misis Vellere atsaucās, pievērsdama acis Semam un nerādīdama visai priecīgu seju.
- Es ar gandrīz tā domā, - nesamulsināmais Sems atsaucās, - un cer, ka šitas te cienīgtēvs mani atvainos, ja es teiks, ka es gribētu būt tas Vellers, kas jūs, pamāt, sauc par savējo.
Tas bija kompliments no diviem stobriem, jo lika noprast, ka misis Vellere ir ļoti patīkama sieviete un misters Stiginss izskatās kā garīga persona. Tam tūliņ bija redzams iespaids, un Sems nostiprināja savus panākumus, noskūpstīdams pamāti.
- Ejiet taču! - teica misis Vellere, viņu atgrūzdama.
- Kaunieties, jaunais cilvēk! - teica džentlmenis ar sarkano degunu.
- Neņemiet ļaunā, ser, neņemiet ļaunā, - Sems atbildēja, - jums ir pilnīgi taisnība; tā neklājas darīt, kad pamātes ir jaunas un smukas, - vai ne, ser?
- Tas viss ir nīcība, - misters Stiginss atteica.
- Ak, tā tas ir, - misis Vellere atbalsoja, sakārtodama savu aubīti.
Arī Sems tā domāja, tomēr cieta klusu.
Likās, ka gana vietnieks nekādā ziņā nav iepriecināts par Sema ierašanos, un, kad pirmā sajūsma par komplimentu bija pārgājusi, pat misis Vellere izskatījās tā, it kā varētu bez viņa iztikt, nejūtot ne mazākās neērtības. Taču te viņš nu bija, un, tā kā pieklājīgā kārtā durvis viņam nevarēja parādīt, visi trīs nosēdās dzert tēju.
- Un kā sviežas tēvam? - Sems apvaicājās.
Izdzirdusi šo jautājumu, misis Vellere pacēla rokas un pārgrieza acis, it kā šo tematu skart viņai būtu pārāk sāpīgi. Misters Stiginss ievaidējās.
- Kas šitam džentelmeņam kaiš? - Sems jautāja.
- Viņš ir satriekts, ka jūsu tēvs iet tādu ceļu, - misis Vellere atbildēja.
- Ak tā gan? - Sems noteica.
- Un ar pilnīgi pietiekošiem iemesliem, - cienīgi piemetināja misis Vellere.
Misters Stiginss paņēma jaunu maizīti un smagi novaidējās.
- Viņš ir briesmīgs grēcinieks, - misis Vellere turpināja.
- Ienaida vīrs! - misters Stiginss izsaucās.
Un viņš izkoda no maizes šķēles lielu, pusapaļu kumosu un atkal novaidējās.
Sems sajuta visai spēcīgu tieksmi dot cienīgtēvam misteram Stiginsam kādu iemeslu vaidēšanai, taču viņš apspieda šo vēlēšanos un tikai pajautāja:
- Ko ta nu vecais tādu izdarījs?
- Tiešām izdarījis! - misis Vellere teica. - Ak, viņam ir cieta sirds. Vakaru pēc vakara šis lieliskais cilvēks - nerauciet pieri, mister Stigins, es vienmēr teikšu, ka jūs esat lielisks cilvēks, - nāk un sēž šeit veselām stundām, bet uz viņu tas neatstāj ne mazāko iespaidu.
- Nu, tas ir savādi, - Sems ieteicās, - uz mani tas atstātu gauži lielu iespaidu, ja es bijs viņa vietā; to es zin.
- Lieta tāda, mans jaunais draugs, - misters Stiginss svinīgi sacīja, - viņam ir nocietināta sirds. Ak mans jaunais draugs, kurš cits būtu varējis pretoties sešpadsmit mūsu visšķīstāko māsu lūgšanām un noraidīt viņu lūgumu ziedot mūsu cēlajai sabiedrībai, lai apgādātu nēģeru bērniņus Vestindijā ar flaneļa vestēm un morāliskiem kabatas lakatiņiem?
- Kas tas par morālisku kabatlakatiņu? - Sems vaicāja. - Es nekad nav tādu mēbeli redzējs.
- Tie, mans jaunais draugs, savieno iepriecinājumu ar pamācību, - misters Stiginss atbildēja. - Uz tiem ir iespiesti izmeklēti stāstiņi ar kokgriezumiem.
- Ā, es zin, - Sems atsaucās, - tie, kuri karājas veļas pārdotavās un kuriem virsū ir lūgumi pēc dāvanām un tamlīdzīgas lietas?
Misters Stiginss iesāka trešo riecienu un piekrītoši pamāja.
- Un tās lēdijas nevarē vis viņu pierunāt, ko? - Sems teica.
- Sēdēja un smēķēja savu pīpi, un teica, ka nēģeru bērniņi esot... kā viņš teica, kas esot nēģeru bērniņi? - misis Vellere sacīja.
- Mazi blēdēni, - atbildēja misters Stiginss ļoti aizskarts.
- Teica, ka nēģeru bērniņi esot mazi blēdēni, - misis Vellere atkārtoja.
Un abi novaidējās par vecā džentlmeņa zvērisko izturēšanos.
Varbūt atklātos vēl daudz līdzīga rakstura grēka darbu, bet, tā kā grauzdētā maize visa bija apēsta, tēja kļuvusi pavisam pliekana un Sems neizrādīja ne mazāko vēlēšanos iet projām, misters Stiginss pēkšņi atcerējās, ka viņam neatliekami jāsatiekas ar ganu, un tādēļ atvadījās.
Tikko bija novākti tējas piederumi un izslaucīts pavards, Londonas kariete pieveda misteru Velleru senioru pie durvīm, paša kājas ienesa viņu bufetes istabā, bet acis viņam parādīja dēlu.
- Ko, Semmijs! - tēvs izsaucās.
- Skat, vecais pagāns! - atsaucās dēls.