Un viņi sirsnīgi sadevās rokām.
- Dikti priecīgs tevi redzēt, Semmij, - vecākais misters Vellers sacīja, - bet tas, kā tu varēji tikt galā ar pamāti, tas man ir noslēpums. Es būtu gribējs, lai tu man uzraksti recepti, neko vairāk.
- Kuš! - Sems teica. - Viņa ir mājās, veco zēn.
- Viņa nevar sadzirdēt, - misters Vellers atbildēja, - pēc tējas viņa vienād iet lejā pāris stundu izlamāties; tāpēc mēs, Semmij, mierīgi ieslapināsim.
To teikdams, misters Vellers sajauca divas glāzes groka un izvilka pāri pīpju. Tēvs un dēls nosēdās viens otram pretī - Sems vienā pusē kamīnam krēslā ar augsto atzveltni, bet misters Vellers otrā pusē mīkstajā krēslā - un abi ar pienācīgo nopietnību sāka patīkami pakavēt sev laiku.
- Vai te kāds bij, Semmij? - misters Vellers seniors pēc ilgāka klusuma vienaldzīgi apjautājās.
Sems izteiksmīgi pamāja.
- Zellis ar sarkanu degunu? - misters Vellers vaicāja. Sems atkal pamāja.
- Jauks cilvēks, Semmij, - misters Vellers teica, spēcīgi pūzdams dūmus.
- Tā liekas, - Sems piezīmēja.
- Labs rēķinātājs, - misters Vellers papildināja.
- Ak tā? - Sems noteica.
- Aizņemas astoņpadsmit pensus pirmdienā un atnāk otrdien pēc šiliņa, lai būtu visa puskrona; ierodas atkal trešdien pēc otras puskronas, lai būtu visi pieci šiliņi, un tā tik turpina divkāršot, kamēr īsā laikā tiek līdz piecmārciņu zīmei, - gluži tāpat, Semmij, kā skolas rēķinu grāmatā par tām zirgu pakavu naglām.
Sems ar galvas mājienu lika saprast, ka atceras tēva pieminēto uzdevumu.
- Tātad tu nevarēji ziedot priekš flaneļa vestēm? - Sems ieminējās pēc starpbrīža, kas bija veltīts smēķēšanai.
- Zināms, ka ne, - misters Vellers atbildēja, - kāds nēģerēniem ārzemēs labums no flaneļa vestēm? Bet es tev kaut ko teiks, Semmij, - misters Vellers sacīja, pazeminādams balsi un pārliekdamies par kamīnu. - Es būtu devīgi ziedojs trako krekliem priekš dažiem cilvēkiem tepat mūsu zemē.
To sacījis, misters Vellers lēni pieņēma agrāko pozu un dziļdomīgi pamirkšķināja savam pirmdzimtajam.
- Tā tiešām rādās ērmīga iedoma - sūtīt mutautiņus cilvēkiem, kas nemaz nezin, kā tos lietot, - Sems piezīmēja.
- Viņi vienmēr taisa šitādas te blēdības, Semmij, - viņa tēvs atbildēja. - Pagājušo svētdien es gāju pa ceļu - un ko es ieraugu stāvam pie baznīcas durvīm ar zilu zupas šķīvi rokā? Tavu pamāti! Es nudie domā, ka šķīvī bij pāris sovrinu sīknaudā, Semmij, pa puspensam vien; un cilvēki, kā nāk ārā, tā met tik pensus iekšā, - tā vien bij jādomā, ka tādu smagumu neviens mirstīgs šķīvis nevarēs izturēt. Kā tu domā, priekš kā viss tas bij?
- Varbūt atkal tējas dzeršanai? - Sems minēja.
- Ne uz to pusi, - tēvs atbildēja. - Ganam, Semmij, ko samaksāt par ūdeni.
- Ganam, ko samaksāt par ūdeni? - Sems sacīja.
- Jā, - misters Vellers atbildēja, - parāds bij par trijiem ceturkšņiem, un gans nebij samaksājs ne fārtinga, kur nu... varbūt tādēļ, ka no ūdens viņam maz labuma, jo no tās tapas, Semmij, viņš dzer dikti reti; viņš zin vēl desmitreiz labākus trikus par šito. Lai nu bij kā būdams, bet samaksāts nebij, un viņi noslēdz šim ūdeni. Gans iet taisni uz baznīcu, uzdodas, ka šis esmot vajāts svētais, un saka, šis jau nu cerot, ka tam cilvēkam, kas noslēdzs ūdeni, sirds atmīkstināšoties un tas atgriezīšoties uz īstā ceļa, bet drīzāk gan šis domājot, ka tas jau pierakstīts uz varen karstu vietiņu. Tad sievieši sasauc sapulci, nodzied dziesmu, izvēlē tavu pamāti par priekšā sēdētāju, nolemj nākošā svētdienā rīkot kolekti - un visu to atdod ganam. Un, ja viņš, Semmij, no tām sievām nedabūja tik daudz, ar ko atpirkties no ūdensvada sabiedrības uz visu mūžu, - misters Vellers teica noslēgumā, - tad es ir olenders un tu ar, un tas tad ar viss.
Misters Vellers dažas minūtes klusēdams smēķēja un tad turpināja:
- Ļaunākais, manu zēn, ar šitiem ganiem ir tas, ka viņi vienādiņ sagroza galvas visām šenes jaunajām lēdijām. Dievs lai svētī viņu mazās sirsniņas, viņas jau domā, ka tā ir pareizi, un nekā labāka i nezin, bet viņas ir blēdības upuri, Semivel, blēdības upuri.
- Es domā gan, - Sems piekrita.
- Nekā citādi, - misters Vellers apliecināja, dziļdomīgi kratīdams galvu. - Un kas mani kaitina, Semivel, - redzēt, ka viņas tērē visu savu laiku un pūliņus, lai taisītu drēbes kaparkrāsas cilvēkiem, kam tās nemaz nav vajdzīgas, un neliekas ne zinis par miesas krāsas kristīgiem, kam tās ir vajdzīgas. Ja notiktos pēc mana prāta, Semivel, es dažu no tiem slinkajiem ganiem noliktu aiz smagas tačkas, lai dzenā tās cauru dienu uz priekšu un atpakaļ pa četrupadsmit collu platu dēli. Ja cits ne, tad tas viņiem izdzītu aušības.
Misters Vellers, ar uzsvaru ieteicis šo patīkamo līdzekli, pastiprinot vārdus ar dažādiem galvas mājieniem un acu mirkšķieniem, iztukšoja savu glāzi vienā vilcienā un ar iedzimtu cieņu izkratīja no pīpes pelnus.
Viņš vēl bija aizņemts ar šo operāciju, kad gaitenī atskanēja spalga balss.
- Tur jau nāk tava dārgā radiniece, Semmij, - misters Vellers noteica; un misis Vellere iedrāzās istabā.
- Ā, pārradies gan atpakaļ! - misis Vellere teica.
- Jā, mīļā, - misters Vellers atbildēja, no jauna piebāzdams pīpi.
- Vai misters Stiginss atnāca atpakaļ? - misis Vellere noprasīja.
- Nē, mīļā, neatnāca, - misters Vellers atbildēja, izveicīgi aizdedzinādams pīpi, turot pie tās galviņas no uguns ar knaiblēm paņemtu sarkanu ogli. - Un zini ko, mīļā, gan jau es kaut kā pārdzīvos, ja viņš ar nepavisam vairs neatnāk.
- Uh, tu nožēlojamais! - misis Vellere teica.
- Paldiesiņ, sirsniņ! - misters Vellers atteica.
- Nu, nu, tēv, - Sems teica, - nesāc nu svešinieku priekšā runāt mīļus vārdiņus. Re, kur nāk tas cienīgtēvs.
To dzirdot, misis Vellere steidzīgi noslaucīja nupat kā izspiestās asaras, bet misters Vellers sadrūmis ievilka savu krēslu stūrī aiz kamīna.
Misteru Stiginsu viegli bija pierunāt iedzert vēl glāzi karsta ananasu groka, vēl otru glāzi un trešo un tad stiprināties ar vieglām vakariņām, lai varētu sākt no jauna.
Viņš sēdēja tajā pašā pusē, kur misters Vellers seniors, un katru reizi, kad, sievai neredzot, to varēja izdarīt, šis džentlmenis izrādīja dēlam savās krūtīs paslēptās jūtas, pakratīdams dūri virs gana vietnieka galvas; tas viņa dēlam sagādāja neviltotu prieku un apmierinājumu, jo vairāk tādēļ, ka misters Stiginss turpināja mierīgi dzert karsto ananasu groku, it nemaz neapjauzdams, kas notiek.
Saruna notika gandrīz tikai starp misis Velleri un cienīgtēvu misteru Stiginsu, un tās galvenie temati bija gana tikumi, viņa ganāmpulka slavējamās īpašībās un visu pārējo smagie noziegumi un pārkāpumi; tie bija apcerējumi, kurus vecākais misters Vellers reizēm pārtrauca ar pusbalsī izteiktiem atgādinājumiem par kādu džentlmeni, vārdā Vokeru, un citiem līdzīga rakstura komentāriem.
Beidzot misters Stiginss, kā varēja spriest pēc dažām neapšaubāmām pazīmēm, ieņēmis tik daudz ananasu groka, cik viņā spēja ietilpt, paņēma cepuri un atvadījās, bet Semam tūliņ pēc tam tēvs ierādīja gultu. Cienījamais vecais džentlmenis dedzīgi spieda viņa roku un, likās, gribēja dēlam kaut ko sacīt, bet, kad viņam tuvojās misis Vellere, viņš savu nodomu atmeta un īsi novēlēja labu nakti.
Otrā dienā Sems bija laikus kājās un, steigšus pabrokastojis, gatavojās atgriezties Londonā. Tikko viņš bija izgājis no mājas, viņam priekšā nostājās tēvs.
- Ceļā, Semmij? - misters Vellers jautāja.
- Bez kavēšanās, - Sems atbildēja.