Vairākas mazas mājiņas, kas izkaisītas ceļa abās pusēs, norāda, ka tuvojas kāda pilsēta vai ciemats. Konduktora raga jautrās skaņas notrīc dzidrajā, vēsajā gaisā un pamodina veco džentlmeni karietē, kurš uzmanīgi nolaiž logu līdz pusei un, gaisu vērodams, uz mirklīti paskatās ārā, tad, rūpīgi aizvilkdams logu, paziņo otram iekšpusē sēdošajam, ka tūliņ mainīšot zirgus. Otrs iekšpusē sēdošais pamostas un nolemj nākošo snaudienu atlikt, līdz kariete dosies tālāk. Atkal braši atskan rags un satraucē sievu un bērnus ceļmalas mājiņā; tie skatās pa durvīm karietei pakaļ, līdz tā nogriežas ap stūri, un tad atkal satupjas ap liesmojošo pavardu un, gaidot tēva pārnākšanu, uzmet tam jaunu malkas šķilu, kamēr tēvs pats krietnu jūdzi no šejienes nupat kā bija draudzīgi samājies ar kučieri un pagriezies, lai ilgi noskatītos uz karieti, kas aiztraucas tālāk.
Un tagad rags spēlē jautru melodiju, karietei rībot pa kādas provinces pilsētiņas slikti bruģētajām ielām, un kučieris, attaisīdams sprādzi, kas satur kopā grožus, sagatavojas tos nomest, līdzko apstāsies. Misters Pikviks izslien galvu no mēteļa apkakles un ļoti ziņkārīgi paskatās apkārt; to ievērodams, kučieris paziņo pilsētiņas nosaukumu un pastāsta viņam, ka vakar bijusi tirgus diena. Abus šos jaunumus misters Pikviks pavēstī tālāk saviem ceļa biedriem; to dzirdēdami, arī viņi izbāž galvas no mēteļu apkaklēm un arī paskatās visapkārt. Misters Vinkls, kas sēž pašā malā, vienu kāju gaisā karinādams, gandrīz nogāžas uz ielas, kad kariete strauji cērtas ap aso stūri pie siera veikala un iegriežas tirgus laukumā, un, pirms misters Snodgrass, kas sēž viņam blakus, ir atguvies no pārbīļa, viņi pietur pie viesnīcas, kur jau gaida segām apklāti jaunās maiņas zirgi. Kučieris nomet grožus un nokāpj pats, un arī pārējie ārpusē braucošie nolec lejā, atskaitot tos, kas pārāk nepaļaujas uz savām spējām atkal tikt augšā. Tie paliek savās vietās un dauza kājas pret karieti, lai sasildītos, pavērsuši ilgu pilnās acis un sarkanos degunus pret spožo kamīna uguni bufetes istabā un aslapes zariem ar sarkanām ogām, kuri rotā logu.
Bet konduktors pa to laiku jau nodevis labības tirgotāja veikalā papīrā ietīto sainīti, ko izņēmis no mazās somiņas, kas ādas siksnā uzkārta tam pār plecu, un pārbaudījis, ka zirgi tiek rūpīgi iejūgti, un nometis uz bruģa seglus, kas uz karietes jumta atvesti no Londonas, un piedalījies kučiera un zirgu puiša apspriedē par pelēko ķēvi, kas pagājušajā otrdienā savainojusi priekškāju, un abi ar misteru Velleru viņi jau novietojušies aizmugurē, un kučieris jau ir novietojies priekšā, un iekšpusē vecais džentlmenis, kas visu laiku turējis logu nolaistu par veselām divām collām, ir to atkal aizvilcis, un zirgu segas ir noņemtas un visi ir gatavi ceļam, atskaitot divus «resnos džentlmeņus», pēc kuriem kučieris apjautājas ar zināmu nepacietību. Tad kučieris un konduktors, un Sems Vellers, un misters Vinkls, un misters Snodgrass, un visi zirgu puiši, un ikviens no dīkdieņiem, kuru ir vairāk nekā visu pārējo kopā, sauc trūkstošos džentlmeņus, cik skaļi vien katrs var pabļaut. No sētas dzirdama tālīna atsaukšanās, un tad izskrien misters Pikviks ar misteru Tapmenu, abi pilnīgi bez elpas, jo viņi izdzēruši katrs pa glāzei alus un misteram Pikviķam pirksti aukstumā bijuši tik sastinguši, ka viņš veselas piecas minūtes meklējis sešpensu gabalu, ar ko samaksāt.
Kučieris brīdinot uzsauc: «Nu tad, džentelmeņi!» - konduktors to atkārto, vecais džentlmenis iekšpusē prāto, cik dīvaini tas esot, ka dažiem cilvēkiem katrā ziņā jākāpjot lejā, lai gan viņi zinot, ka nepietiks laika; misters Pikviks uztraušas augšā pa vienu pusi, misters Tapmens pa otru; misters Vinkls iesaucas: «Viss kārtībā!» - un viņi dodas ceļā. Šalles tiek savilktas ciešāk, mēteļu apkakles atkal paceltas, bruģis izbeidzas, mājas pazūd, un viņi atkal traucas pa plašu ceļu, kur svaigs, dzidrs gaiss dvesmo sejās un ielīksmo viņu sirdis.
Tā misters Pikviks un viņa draugi ar «Magltonas telegrāfa» ceļoja uz Dinglijdellu, un trijos pēc pusdienas viņi visi sveiki un veseli, jautri un priecīgi stāvēja uz «Zilā Lauvas» kāpnēm, pa ceļam iedzēruši pietiekami daudz alus un degvīna, lai varētu spītēt salam, kas bija iekalis zemi dzelzs važās un saaudis skaistas mežģīnes kokiem un dzīvžogiem. Misters Pikviks bija ļoti aizņemts, skaitot austeru muciņas un pārraugot mencas izkraušanu, kad sajuta, ka kāds viņu viegli parausta aiz mēteļa.
Paskatījies apkārt, viņš atklāja, ka persona, kas tādā veidā gribēja sev pievērst viņa uzmanību, ir mistera Vordla mīļotais pāžs, kas šī nemākslotā stāsta lasītājiem labāk pazīstams ar raksturīgo apzīmējumu «resnais puika».
- Ahā! - teica misters Pikviks.
- Ahā! - teica resnais puika.
To sacīdams, viņš skatījās gan uz mencu, gan austeru muciņām un priecīgi nokrekšķināja. Viņš bija vēl resnāks nekā agrāk.
- Nu, jūs izskatās diezgan rožains, mans jaunais draugs, - misters Vellers sacīja.
- Es gulēju bufetes istabā pie paša kamīna, - atbildēja resnais puika, kas pēc stundas snaudiena bija nokarsis sarkans kā jauns skurstenis. - Saimnieks atsūtīja mani ar ratiem, lai aizvestu uz mājām jūsu mantas. Viņš būtu atsūtījis jājamzirgus ar, bet viņš domāja, ka jūs labāk iesit kājām, jo diena ir auksta,
- Jā, jā, - steigšus attrauca misters Pikviks, jo viņš atcerējās, kā viņi gandrīz pa šo pašu vietu bija ceļojuši kādu iepriekšējo reizi. - Jā, mēs labāk iesim kājām. Ēi, Sem!
- Ser? - misters Vellers atsaucās.
- Palīdziet mistera Vordla kalpotājam salikt mantas ratos un brauciet kopā ar viņu!
Mēs tūliņ dosimies ceļā kājām.
Nodevis šo rīkojumu un norēķinājies ar kučieri, misters Pikviks ar saviem trim draugiem nogriezās uz takas, kas veda pār laukiem, un veicīgi aizgāja, atstādami misteru Velleru un resno puiku aci pret aci pirmo reizi mūžā. Sems ļoti pārsteigts noskatījās uz resno puiku, bet neteica ne vārda un sāka ātri kraut mantas ratos, kamēr resnais puika mierīgi stāvēja viņam blakus un, likās, domāja, ka ir ļoti interesanti noskatīties, kā misters Vellers strādā viens pats.
- Tā, - Sems noteica, iemezdams ratos pēdējo somu. - Darīts!
- Jā, - resnais puika atbildēja ļoti apmierināts, - darīts.
- Nu, jauno smagsvar, - Sems ieteicās, - jūs tiešām ir godalgojams eksemplārs!
- Pateikšan, - resnais puika atsacīja.
- Vai jums nav nekas uz sirds tāds, kas sagādā raizes? - Sems jautāja.
- Nekā tāda nezinu, - puika atbildēja.
- Uz jums paskatoties, man gandrīz likās, ka jūs cieš no nelaimīgas mīlestības pret kādu jaunu sievieti, - Sems teica.
Resnais puika pakratīja galvu.
- Skaisti, - Sems sacīja, - man prieks to dzirdēt. Vai jūs kādreiz iedzer ar?
- Ēst man patīk labāk, - puika atbildēja.
- Ā, - Sems sacīja, - to man vajadzēja pašam atģist, bet es domā, - vai jūs negribētu kādu lāsīti, kas sasilda? Bet, man liekas, jums ar visiem šitiem polsteriem nekad auksti nav bijis, vai ne?
- Reizēm ir gan, - puika atbildēja, - un patīk iedzert kādu lāsīti, ja tā ir laba.
- Ak tā gan, - Sems atteica. - Nu tad iesim!
Drīz viņi bija «Zilā Lauvas» bufetes istabā, un resnais puika izmeta glāzi degvīna, ne acis nepamirkšķinādams. Šis varoņdarbs viņu stipri pacēla mistera Vellera acīs.
Misters Vellers savukārt izdarīja to pašu, un viņi iesēdās ratos.
- Vai jūs protat braukt? - resnais puika noprasīja.
- Tā gandrīz būtu jādomā, - Sems atbildēja.