«Ak kapu, ko?» rūķis atsaucās. «Kurš rok kapus tādā laikā, kad visi citi priecājas, un kuram to patīk darīt?»
Noslēpumainās balsis atkal atbildēja:
«Gebriēls Grabs! Gebriēls Grabs!»
«Es bīstos, ka mani draugi prasa pēc tevis, Gebriēl,» teica rūķis, izkārdams mēli vēl tālāk, - un tā bija tiešām apbrīnojami gara mēle. «Es bīstos, ka mani draugi prasa pēc tevis, Gebriēl,» rūķis neatlaidās.
«Atļaujiet, ser,» šausmu pārņemtais kapracis teica, «man liekas, ka viņi nevar pēc manis prasīt; viņi mani nepazīst, ser; es nedomāju, ser, ka šie džentlmeņi mani būtu kādreiz redzējuši.»
«O jā, ir gan redzējuši,» rūķis atbildēja, «mēs pazīstam šo vīru ar īgno seju un drūmo skatienu, kurš šovakar nāca pa ielu, ļauni skatījās uz bērniem un ciešāk sažņaudza saujā savas kaprača lāpstas kātu. Mēs pazīstam šo vīru ar skaudīgo un ļauno sirdi, kurš sita zēnam tādēļ, ka šis zēns varēja priecāties, bet viņš nevarēja. Mēs viņu pazīstam, mēs viņu pazīstam.»
Rūķis skaļi un griezīgi iesmējās, un atbalss šos smieklus atkārtoja divdesmit reižu skaļāk. Izmetis kājas gaisā, viņš nostājās uz galvas vai, pareizāk sakot, savas cukurgalvai līdzīgās cepures paša gala uz kapakmens šaurās malas, tad ārkārtīgi veikli pārmeta kūleni un nosēdās tieši pie ķestera kājām tādā pozā, kādā parasti drēbnieki sēž uz galda.
«Es... es... bīstos, ka man jūs vajadzēs atstāt, ser,» ķesteris ieminējās, pūlēdamies pakustēties.
«Mūs atstāt!» rūķis teica. «Gebriēls Grabs grib mūs atstāt. Ho, ho, ho!»
Kad rūķis iesmējās, ķesteris redzēja, ka aiz baznīcas logiem uz mirkli atspīd apžilbinoša gaisma, it kā visa ēka būtu aizdegusies; tad gaisma izdzisa, ērģeles sāka spēlēt jautru melodiju, un veseli bari rūķu, pilnīgi līdzīgi pirmajam, piepildīja kapsētu un sāka lēkāt kukuriņus pār kapakmeņiem, ne uz brīdi neapstādamies, lai atvilktu elpu, bet ar apbrīnojamu veiklību cits pēc cita mezdamies pāri pašiem visaugstākajiem akmeņiem. Pirmais rūķis bija visapbrīnojamākais lēcējs, no pārējiem neviens viņam netika ne tuvu; pat savās ārkārtīgajās izbailēs ķesteris ievēroja, ka pirmā rūķa draugi apmierinājās ar lēcieniem pār parasta izmēra kapakmeņiem, kamēr pirmais lēca pār ģimeņu kapličām un visiem dzelzs žogiem tik viegli, it kā tie būtu ceļa stabiņi.
Beidzot spēle sasniedza savu kulminācijas punktu; ērģeles spēlēja arvien straujāk, un rūķi lēkāja arvien žiglāk, sagriezdamies kā spirāles, kūleņodami pa zemi un lidodami pār kapakmeņiem gluži kā kājbumbas. Ķesterim, redzot šīs ātrās kustības, sāka griezties galva, kājas tam ļodzījās, kad gari lidinājās tam gar acīm, līdz rūķu karalis, pēkšņi mezdamies uz ķesteri, sagrāba to aiz apkakles, un abi kopā nogrima pazemē.
Kad Gebriēls Grabs bija atkal atguvis elpu, kas viņam ātrajā kritienā uz brīdi bija aizrāvusies, viņš ieraudzīja, ka atrodas tādā kā lielā alā un visapkārt drūzmējas pretīgu un īgnu rūķu bari. Telpas vidū uz augsta sēdekļa sēdēja viņa draugs no kapsētas, un pats Gebriēls Grabs stāvēja cieši tam blakus, nespēdams pakustēties.
«Auksts šonakt,» rūķu karalis teica, «ļoti auksts. Pasniedziet glāzi silta dzeramā!»
Pēc viņa pavēles pusducis kalpojošu rūķu, kam no sejas nekad nenozuda smaids, kādēļ Gebriēls Grabs domāja, kā tie esot galminieki, ātri pazuda un tūliņ atgriezās ar kausu šķidras uguns, ko pasniedza karalim.
«Ā!» teica rūķis, kam vaigi un rīkle kļuva caurspīdīgi, kad viņš norija liesmu.
«Tas tiešām sasilda! Atnesiet tādu pašu kausu misteram Grabam.»
Velti nelaimīgais ķesteris apgalvoja, ka naktī neesot paradis dzert nekā silta; viens no rūķiem viņu saturēja, bet otrs ielēja viņam rīklē liesmojošo šķidrumu. Visi sapulcējušies spiedza aiz smiekliem, kad viņš klepoja un rīstījās, un slaucīja asaras, kas bagātīgi plūda no acīm pēc degošā dzēriena iebaudīšanas.
«Un tagad,» teica karalis, fantastiskā kārtā iedurdams ar savas cukurgalvai līdzīgās cepures smaili ķestera acī un tā sagādādams viņam ārkārtīgas sāpes, «un tagad parādiet šim nožēlojamajam un drūmajam cilvēkam dažas bildes no mūsu lielajiem krājumiem!»
Kad rūķis izteica šos vārdus, biezs mākonis, kas aizsedza alas attālāko galu, pamazām izgaisa un it kā no liela attāluma parādījās maza, trūcīgi iekārtota, bet kārtīga un tīra istabiņa. Bariņš mazu bērnu pulcējās ap spožu uguni, ķerdamies mātei svārkos un lēkādami ap viņas krēslu. Māte šad tad piecēlās un, atvilkusi loga aizkarus, skatījās ārā, it kā kādu gaidīdama. Vienkāršas vakariņas jau bija uzliktas uz galda, un pie uguns novietots atzveltnes krēsls. Pie durvīm bija dzirdams klauvējiens, māte tās atvēra, un bērni saspiedās ap viņu, priekā sizdami plaukstiņas, kad ienāca viņu tēvs.
Viņš bija izmircis un noguris un kratīja no drēbēm sniegu, bet bērni saskrēja ap viņu un, dedzīgā rosībā paķēruši viņa mēteli, cepuri, spieķi un cimdus, iznesa tos no istabas. Kad tēvs nosēdās uguns priekšā pie vakariņām, bērni rāpās viņam uz ceļiem, bet māte sēdēja blakus, un visi likās apmierināti un laimīgi.
Bet gandrīz nemanāmi aina pārmainījās. Skatuve tagad rādīja mazu guļamistabiņu, kur uz miršanas gultas gulēja pats skaistākais un mazākais bērniņš; viņa vaigu rozes bija novītušas, acu spožums izdzisis, un, tikko ķesteris paskatījās uz viņu ar līdzjūtību, kādu agrāk nekad nebija pazinis, bērniņš nomira. Pārējie brālīši un māsiņas pulcējās ap mazo gultiņu un tvēra tā smalko rociņu, tagad tik aukstu un smagu, bet, tai pieskārusies, atrāvās atpakaļ un ar šausmām skatījās bērnišķīgajā sejiņā, jo, lai gan tā bija mierīga un rāma un skaistais bērniņš šķita mierīgi guļam, tie redzēja, ka viņš ir miris, un zināja, ka tagad viņš ir eņģelis, kas no skaidrām un laimīgām debesīm skatās uz tiem un svētī tos.
Ainu atkal aizklāja viegls mākonis, un tā atkal pārmainījās. Tēvs un māte tagad bija veci un nespēcīgi, un no bērniem bija palikusi mazāk nekā puse, taču visu sejas pauda apmierinājumu un prieku, un tas staroja no visu acīm, kad viņi, sēdēdami pie pavarda, stāstīja un klausījās vecus nostāstus par senām un pagājušām dienām.
Mierīgi un klusi tēvs aizgāja kapā, un drīz pēc tam uz atdusas un miera vietu viņam sekoja tā, kas ar viņu bija dalījusi visas rūpes un raizes. Tie nedaudzie, kas viņus pārdzīvoja, nometās ceļos pie viņu kapa un asarām slacīja zaļās velēnas, kas viņus apklāja; tad piecēlās un aizgāja, noskumuši un bēdīgi, tomēr bez rūgtām žēlabām vai izmisuma vaimanām, jo zināja, ka kādu dienu atkal satiksies, un no jauna viņi atgriezās pie ikdienas darba un no jauna bija apmierināti un priecīgi. Ainu apklāja mākonis un paslēpa to no ķestera skatiena.
«Ko tu doma par to?» teica rūķis, piegriezdams Gebriēlam Grabam savu plato seju.
Gebriēls nomurmināja kaut ko tādu, ka tas esot ļoti jauki, un izskatījās diezgan nokaunējies, kad rūķis pievērsa viņam savas ugunīgās acis.
« Tu esi nožēlojams cilvēks!» rūķis teica nicinājuma pilnā balsī. «Tu!»
Likās, ka viņš gribēja vēl ko piemetināt, bet balss viņam sašutumā aizrāvās, tāpēc viņš pacēla vienu no savām ļoti lokanajām kājām un, mazliet pavicinājis to sev virs galvas, lai labāk notēmētu, deva Gebriēlam Grabam kārtīgu spērienu; tūliņ pēc tam visi kalpojošie rūķi saskrēja ap nelaimīgo ķesteri un spārdīja viņu bez žēlastības, sekodami visu pasaules galminieku stingrajam un nemainīgajam paradumam spārdīt to, ko karalis spārda, un apkampt to, ko karalis apkampj.