«Parādiet viņam vēl kaut ko!» rūķu karalis sacīja. Pēc šiem vārdiem mākonis atkal izgaisa un skatienam atklājās krāšņa un skaista ainava - tieši tāda pati ir redzama vēl šodien pusjūdzi no vecās klostera pilsētas. Saule spīdēja pie skaidrajām, zilajām debesīm, ūdens dzirkstīja zem tās stariem, un tās dzīvinošajā iespaidā koki izskatījās zaļāki un puķes košākas. Ūdens plūda, maigi burbuļodams, koki šalca vieglajā vējā, kas vēdīja lapotnēs; putni dziedāja zaros, un cīrulis augstu gaisā trallināja slavu rītam.
Jā, tas bija rīts, mirdzošais, smaržīgais vasaras rīts; vissīkākā lapiņa, vissmalkākais zāles stiebriņš bija pilns dzīvības. Skudra devās savos dienas darbos, tauriņš plivinājās un sildījās saules staros; kukaiņu miriādes izpleta caurspīdīgos spārniņus un izbaudīja savu īso, bet laimīgo dzīvi. Viss bija krāšņs un mirdzošs un pacilāja cilvēka garu.
«Tu esi nožēlojams cilvēks!» rūķu karalis sacīja vēl nicīgākā balsī.
Un rūķu karalis atkal pavicināja kāju, tā atkal krita uz ķestera pleciem, un kalpojošie rūķi atkal atdarināja sava vadoņa piemēru.
Mākonis daudz reižu izgaisa un atkal parādījās, un Gebriēls Grabs daudz ko mācījās, jo, lai gan viņa pleci ļoti sāpēja no daudzajiem rūķu kāju spērieniem, viņš skatījās ar neatslābstošu interesi. Viņš redzēja, ka cilvēki, kas smagi strādāja un visu mūžu grūtā darbā pelnīja savu trūcīgo iztiku, tomēr bija priecīgi un laimīgi un ka visnemācītākajam cilvēkam dabas skaistais vaigs bija nekad neizsīkstošs prieka avots.
Viņš redzēja, ka tie, kuri bija smalkjūtīgi un ar maigumu audzināti, nezaudēja možumu trūkumā un pārspēja ciešanas, kas būtu satriekušas daudzus spēcīgākus cilvēkus, tādēļ ka viņu pašu sirdīs bija laimes, apmierinājuma un miera avoti. Viņš redzēja, ka sievietes, vismaigākās un vistrauslākās no visām dieva radībām, visbiežāk pārspēja bēdas, neveiksmes un nelaimes, un viņš redzēja, ka tas notiek tādēļ, ka viņu pašu sirdīs mājoja neizsmeļama mīlestība un gatavība ziedoties. Un, galvenais, viņš redzēja, ka viņam līdzīgi cilvēki, kas ņurdēja, redzot citus jautrus un priecīgus, ir visnegantākās nezāles skaistajā pasaulē; un, nostādot visu to, kas pasaulē labs, pret ļauno, viņš nokļuva pie atziņas, ka galu galā šī ir ļoti pieklājīga un cienījama pasaule.
Tikko viņš bija to atskārtis, mākonis, kas aizklāja pēdējo ainu, šķita apņemam viņa jutekļus un ieaijājam viņu miegā. Rūķi cits pēc cita pazuda, un, kad pēdējais bija pazudis, viņš iemiga. Bija uzaususi diena, kad Gebriēls Grabs pamodās un redzēja, ka visā garumā guļ kapsētā uz plakanā kapakmens ar tukšu pudeli blakus, viņa svārki, lāpsta un lukturis gulēja zemē un pagājušās nakts salā bija nosarmojuši balti. Akmens, uz kura viņš bija redzējis sēžam rūķi, stāvēja viņa priekšā taisns kā bulta, un turpat netālu atradās kapa bedre, ko pagājušajā naktī racis. Sākumā viņam uzmācās šaubas, vai viņa piedzīvojumi bijuši reāli, bet, kad viņš gribēja piecelties, asas sāpes plecos liecināja, ka rūķu spērieni nekādā ziņā nav iedomas. Viņam atkal uzmācās šaubas, kad viņš neredzēja nekādu pēdu sniegā, kur rūķi bija lēkājuši pāri kapakmeņiem, bet šo apstākli viņš drīz vien izskaidroja tā, ka, būdami gari, tie nevarēja atstāt nekādas redzamas pēdas. Tā nu Gebriēls Grabs kā varēdams piecēlās kājās, jo mugura viņam ļoti sāpēja, un, notraucis no svārkiem sarmu, uzvilka tos mugurā un pagrieza seju pret pilsētu.
Bet viņš tagad bija kļuvis cits cilvēks un nevarēja pat iedomāties par atgriešanos vietā, kur viņa grēku nožēlošanu izsmies un neticēs tam, ka viņš labojies. Dažus mirkļus viņš šaubījās, tad pagriezās, lai ietu, kur acis rāda, un meklētu iztiku kaut kur citur.
Lukturi, lāpstu un klūdziņām appīto pudeli tai pašā dienā atrada kapsētā. Sākumā par ķestera likteni izteica ļoti daudz minējumu, bet drīz vien nosprieda, ka viņu aiznesuši rūķi, un netrūka arī ļoti ticamu liecinieku, kas bija skaidri redzējuši, kā viņš lidojis pa gaisu uz bēra, vienacaina zirga ar lauvas pakaļu un lāča asti. Pēdīgi tam visam nešaubīgi noticēja, un jaunais ķesteris par niecīgu atlīdzību mēdza ziņkārīgajiem rādīt prāvu gabalu no baznīcas vēja rādītāja, ko nejauši nolauzis minētais zirgs savā lidojumā un ko viņš pats pēc pāris gadiem atradis kapsētā.
Par nelaimi, šo stāstu ticamībai mazliet kaitēja tas, ka pēc kādiem desmit gadiem negaidot atkal parādījās pats Gebriēls Grabs, vecs. noskrandis, slims ar reimatismu, bet apmierināts. Viņš izstāstīja savu stāstu garīdzniekam un mēram, un ar laiku to sāka uzskatīt par vēsturisku faktu, un par tādu to uzskata līdz pat šai dienai. Tie, kas bija noticējuši stāstam par vēja rādītāju, vienu reizi pievīlušies, otru reizi vairs negribēja tik viegli iekrist, tādēļ viņi rādīja, cik vien iespējams, gudru izskatu, raustīja plecus, lika pirkstus pie pieres un runāja kaut ko par to, ka Gebriēls Grabs esot izdzēris visu džinu un tad uz plakanā kapakmens aizmidzis; un to, ko viņš it kā redzējis rūķa alā, centās izskaidrot, teikdami, ka viņš esot redzējis pasauli un kļuvis gudrāks. Bet šīs domas, kas nu nekādā ziņā nav bijušas populāras pat tolaik, pamazām izzuda, un, - lai būtu kā būdams, - tā kā Gebriēls Grabs mocījās ar reimatismu līdz pat mūža galam, tad vismaz vienu šis stāsts mums māca, un proti, - ja kāds cilvēks ir saīdzis un viens pats dzer ziemassvētku vakarā, viņš var būt drošs, ka no tā viņam nekāda labuma nebūs, kaut arī viņš nebūtu skatījis ne pusi no tā, ko gari rādīja Gebriēlam Grabam rūķu alā.
XXX NODAĻA
- Nu, Sem, - teica misters Pikviks, kad ziemassvētku rītā iemīļotais sulainis ienāca viņa guļamistabā ar karstu ūdeni, - vai vēl arvien salst?
- Ūdens mutes bļodā klāts ar ledu, ser, - Sems atbildēja.
- Bargs laiks, Sem, - misters Pikviks piezīmēja.
- Jauks laiciņš priekš tādiem, kas labi ietinušies, kā pats sev sacīja ledus lācis, vingrinādamies slidošanā, - misters Vellers atbildēja.
- Es būšu lejā pēc ceturtdaļstundas, Sem, - misters Pikviks teica, atraisīdams savu naktscepuri.
- Labi, ser, - Sems atbildēja. - Tur lejā ir pārs «kaulzāģeru».
- Kas tur ir? - iesaucās misters Pikviks, paceldamies gultā sēdus.
- Pārs kaulzāģeru, - Sems atkārtoja.
- Kas ir kaulzāģeris? - misters Pikviks jautāja, labi nezinādams, vai tas ir kāds dzīvnieks vai kaut kas ēdams.
- Kā? Jūs nezin, kas ir kaulzāģers? - misters Vellers izbrīnījās. - Es bij domājs - katram zināms, ka kaulzāģers ir dakters.
- Ak tā, dakteris, - misters Pikviks teica pasmaidīdams.
- Taisni tā, ser, - Sems atbildēja, - tie tur apakšā gan nav ritīgi norūdīti kaulzāģeri, tie vēl tik mācās.
- Citiem vārdiem, tie ir medicīnas studenti, vai ne? - misters Pikviks sacīja.
Sems Vellers apstiprinoši pamāja.
- Par to man prieks, - misters Pikviks sacīja, sparīgi nomezdams savu naktscepuri uz segas. - Tie ir jauki puiši, ļoti jauki puiši, kuru prāts ir nobriedis vērojumos un pārdomās un gaume izsmalcināta lasot un studējot. Es par to ļoti priecājos.
- Viņi pīpē cigārus pie virtuves pavarda, - Sems teica.
- Ā! - misters Pikviks attrauca, berzēdams rokas. - Braši, dzīvesprieka pārpilni puiši. Tieši tas man patīk.
- Un viens no tiem, - Sems turpināja, neievērodams sava kunga vārdus, - viens no tiem ir salics kājas uz galda un dzer tīru degvīnu, kamēr otrais - tas ar brillēm, iespieds starp ceļiem austeru muciņu, strādā kā tvaikmašiņš un, tiklīdz kādu apēds, sviež ar čaulām tam jaunajam snaužam, kas sēd aizmidzs kaktā aiz kamīna.