- Ģēnija ekstravagances, Sem, - misters Pikviks sacīja. - Jūs varat iet.
Sems arī aizgāja, un misters Pikviks pēc ceturtdaļstundas ieradās lejā pie brokastgalda.
- Te viņš beidzot ir, - vecais Vordls izsaucās. - Pikvik, šis ir mis Ellenas brālis misters Bendžemins Ellens - mēs viņu saucam par Benu, un tā arī jūs viņu varat saukt, ja vēlaties. Šis džentlmenis ir viņa labākais draugs misters...
- Misters Bobs Soijers, - teica misters Bendžemins Ellens, un pēc tam misters Bobs Soijers un misters Bendžemins Ellens reizē iesmējās.
Misters Pikviks paklanījās pret Bobu Soijeru, un misters Bobs Soijers paklanījās pret misteru Pikviku. Tad Bobs un tā labākais draugs ar lielāko centību ķērās pie ēdieniem, kas atradās viņiem priekšā, un misteram Pikvikam bija izdevība viņus abus apskatīt.
Misters Bendžemins Ellens bija parupjš, drukns, spēcīgi noaudzis jauneklis ar melniem, pārāk īsiem matiem un bālu, pārāk garu seju. Viņš bija izrotājies ar brillēm un valkāja baltu kaklautu. Zem viņa melnajiem vienrindas svārkiem, kas bija aizpogāti līdz pat zodam, bija redzams parastais skaits piparu un sāls krāsas biksēs ietērptu kāju, kas nobeidzās ar pāri slikti nospodrinātu zābaku. Lai gan viņa svārku piedurknes bija īsas, no krekla aprocēm nebija redzamas ne zīmes, un, kaut gan kakls bija pietiekoši garš, lai uz tā atrastos vieta apkaklītei, to tomēr negreznoja nekas šim apģērba gabalam līdzīgs. Visā visumā viņam bija diezgan noplucis izskats, un ap viņu izplatījās stipru Kubas cigāru aromāts.
Misters Bobs Soijers bija ģērbies rupja, zila auduma svārkos, tie nebija ne mētelis, ne īsti svārki, bet kaut kas vidējs starp abiem. Viņam piemita tas nevīžīgais švītīgums un uzpūtīgā izturēšanās, kas raksturīga jauniem džentlmeņiem, kuri dienu ielās smēķē, bet nakti pa tām kliedz un bļaustās, sauc krodziņu apkalpotājus kristāmvārdos un veic vēl citus tikpat asprātīgus darbus un izdarības. Viņš valkāja rūtainas bikses un platu rupja auduma divrindu vesti un, izejot no mājas, ņēma līdzi resnu spieķi ar lielu bumbu galā. Viņš neatzina cimdus un visā visumā izskatījās kā nodzēries Robinsons Krūzo.
Tādi bija abi cienījamie džentlmeņi, ar kuriem misteru Pikviku iepazīstināja ziemassvētku rītā pie brokastgalda.
- Lielisks rīts, džentlmeņi, - misters Pikviks teica.
Misters Bobs Soijers par atbildi viegli pamāja un lūdza misteru Bendžeminu Ellenu pasniegt sinepes.
- Vai jūs, džentlmeņi, šorīt esat tālu nākuši? - misters Pikviks apjautājās.
- No «Zilā Lauvas» Magltonā, - īsi atbildēja misters Ellens.
- Jums būtu vajadzējis vakar būt mūsu sabiedrībā, - misters Pikviks teica.
- Būtu gan vajadzējis, - Bobs Soijers atbildēja, - bet degvīns bija pārāk labs, lai to tik ātri varētu atstāt, vai ne, Ben?
- Protams, - misters Bendžemins Ellens atsaucās, - un arī cigāri nebija slikti, tāpat cūkas kotletes. Vai nav tiesa, Bob?
- Noteikti, - Bobs teica.
Un abi sirdsdraugi atjaunoja uzbrukumu brokastīm jo drosmīgāk, it kā atmiņas par vakardienas maltīti dotu ēdienam vēl labāku garšu.
- Sukā, Bob! - teica misters Ellens, uzmudinādams savu draugu.
- To es daru, - Bobs Soijers atbildēja.
Jāsaka patiesība - to viņš patiešām arī darīja.
- Nekas tā neveicina ēstgribu kā līķa sekcija, - misters Bobs Soijers ieminējās, aplūkodams galdu.
Misters Pikviks viegli noskurinājās.
- Starp citu, Bob, - misters Ellens sacīja, - vai tu to kāju jau pabeidzi?
- Gandrīz, - Soijers atbildēja un runādams paņēma pusi vistas. - Bērnam tā ir neparasti muskuļaina kāja.
- Ak tā? - nevērīgi apjautājās misters Ellens.
- Jā gan, - Bobs Soijers atteica ar pilnu muti.
- Es tur pie mums parakstījos uz roku, - misters Ellens teica. - Mēs gribam kopīgi iegādāties vienu līķi, un saraksts jau ir gandrīz pilns, tikai mēs nevaram dabūt nevienu, kam vajadzētu galvu. To tu varētu ņemt.
- Nē, - Bobs Soijers atbildēja, - tik dārgu prieku es nevaru atļauties.
- Blēņas, - Ellens attrauca.
- Tiešām nevaru, - Bobs Soijers atbildēja. - Par smadzenēm es vēl neko neteiktu, bet par visu galvu es nevaru samaksāt.
- Klusāk, klusāk, lūdzu džentlmeņi! - misters Pikviks izsaucās, - Es dzirdu lēdijas.
Misteram Pikvikam runājot, lēdijas, ko galanti pavadīja misteri Snodgrass, Vinkls un Tapmens, atgriezās no agrās pastaigas.
- Skat, Bens! - teica Arabella balsī, kas izteica drīzāk pārsteigumu nekā prieku par satikšanos ar brāli.
- Ierados, lai aizvestu tevi rīt uz māju, - Bendžemins atbildēja.
Misters Vinkls nobālēja.
- Vai tu Bobu Soijeru neredzi, Arabella? - misters Bendžemins Ellens mazliet pārmetoši jautāja.
Arabella, ievērojusi Boba Soijera klātbūtni, graciozi pastiepa roku, Mistera Vinkla sirdi pārņēma naida trīsas, kad Bobs Soijers pasniegto roku spēcīgi paspieda.
- Ben, dārgais, - Arabella teica nosarkdama, - vai, - vai... tu esi iepazīstināts ar misteru Vinklu?
- Neesmu, bet būšu ļoti priecīgs iepazīties, Arabella, - cienīgi atbildēja viņas brālis.
Tad misters Ellens stīvi paklanījās pret misteru Vinklu, bet misters Vinkls un misters Bobs Soijers viens uz otru pašķielēja greizi un neuzticīgi.
Abu jauno viesu ierašanās, kas nepatīkami iztraucēja misteru Vinklu un jauno lēdiju zābaciņos ar kažokādas apmali, laikam gan būtu ļoti nevēlamā kārtā sabojājusi viesu jautro garastāvokli, ja vien mistera Pikvika dzīvesprieks un saimnieka labsirdība nebūtu pakalpojuši vispārības labklājībai. Misters Vinkls pamazām ieguva mistera Bendžemina Ellena labvēlību un pat iesāka draudzīgu sarunu ar misteru Bobu Soijeru, kas, degvīna, brokastu un sarunu uzmundrināts, pamazām nonāca ļoti jautrā garastāvoklī un līksmi atstāstīja patīkamu notikumu par to, kā kādam džentlmenim operēts augonis galvā; to viņš par labu pamācību visiem klātesošajiem ilustrēja ar austeru naža un maizes klaipa palīdzību. Tad visi devās uz baznīcu, kur misters Bendžemins Ellens cieši iemiga, bet misters Bobs Soijers novērsa savas domas no pasaulīgām lietām, baznīcas solā mākslīgi iegriezdams savu vārdu ar resniem, collas četras gariem burtiem.
- Nu, - Vordls ieteicās pēc kārtīgām pabrokastīm ar patīkamām stipralus un ķiršu degvīna piedevām, - kā jums patiktos, ja mēs kādu stundiņu pavadītu uz ledus? Laika mums pietiks.
- Vareni, - teica misters Bendžemins Ellens.
- Lieliski! - iesaucās misters Bobs Soijers.
- Jūs, Vinkl, protams, slidojat? - teica Vordls.
- J-jā; jā gan, - atbildēja misters Vinkls, - bet es... es... diezgan ilgi neesmu ar to nodarbojies.
- Ak, lūdzu, paslidojiet gan! - teica Arabella. - Man tā patīk noskatīties!
- Ak,tas izskatās tik graciozi! - otra jaunā lēdija teica.
Trešā jaunā lēdija sacīja, ka tas esot eleganti, un kāda ceturtā izteica domas, ka slidotājs «līdzinoties gulbim».
- Es to, nudien, darītu ar lielāko prieku, - misters Vinkls atteica nosarkdams, - bet man nav slidu.
Šo iebildumu nekavējoties noraidīja. Trandlam bija divi pāri, un resnais puika paziņoja, ka lejā esot vēl pusducis. Misters Vinkls apgalvoja, ka viņš par to ļoti priecājoties, taču izskatījās ļoti noraizējies.
Vecais Vordls viņus aizveda pie diezgan liela ledus lauka; un, kad resnais puika un misters Vellers a r lāpstām un slotām bija notīrījuši naktī uzkritušo sniegu, misters Bobs Soijers pielika slidas ar tādu izveicību, kas misteram Vinklam šķita tiešām apbrīnojama, un veidoja a r kreiso kāju apļus un uzvilka astoņniekus, un, ne reizes neapstādamies atvilkt elpu, uzrakstīja uz ledus vēl daudz citu skaistu un apbrīnojamu rakstu, kas ārkārtīgi iepriecināja misteru Pikviku, misteru Tapmenu un lēdijas.