Sajūsma sasniedza augstāko pakāpi, kad vecais Vordls un Bendžemins Ellens, tam pašam minētajam Bobam Soijeram piepalīdzot, izpildīja dažas mistiskas izdarības, kuras tie nosauca par skotu deju.
Pa to laiku misters Vinkls, kam seja un rokas bija zilas nosalušas, bija iegriezis skrūves savu kurpju zolēs un pielicis slidas ar priekšgalu atpakaļ, bet saites sasējis ļoti komplicētā un sarežģītā veidā. Viņam palīdzēja misters Snodgrass, kas no slidām saprata vēl mazāk nekā indietis. Tomēr beidzot ar mistera Vellera palīdzību nelaimīgās slidas stingri pieskrūvēja un piesprādzēja, bet misteru Vinklu piecēla kājās.
- Nu, ser! - Sems uzsauca uzmundrinošā balsī. - Laiž nu vaļā un parāda viņiem, kā to dara!
- Pagaidiet, Sem, pagaidiet! - misters Vinkls attrauca, stipri trīcēdams un turēdamies pie Sema rokām kā slīcējs. - Cik šeit slidens, Sem!
- Uz ledus, ser, tas tā mēdz būt, - misters Vellers atbildēja. - Saturas, ser!
Mistera Vellera pēdējā piezīme attiecās uz mistera Vinkla šai brīdī izrādīto neatturamo vēlēšanos izsviest kājas gaisā un triekt pakausi pret ledu.
- Tās... tās... ir ļoti neveiklas slidas, vai ne, Sem? - misters Vinkls jautāja grīļodamies.
- Bīstos, ser, ka uz tām stāv neveikls džentelmens, - atbildēja Sems.
- Nu, Vinkl! - misters Pikviks sauca, nemaz nenojauzdams, ka kaut kas nav kārtībā. - Nāciet, lēdijas nepacietīgi gaida!
- Jā, jā, - atbildēja misters Vinkls, smaidīdams ar nobālušu seju. - Es nāku.
- Tūlīt sāksies, - Sems teica, pūlēdamies atbrīvoties. - Nu, ser, sāk nu!
- Pagaidiet brīdi, Sem! - misters Vinkls elsa, ļoti mīlīgi turēdamies pie mistera Vellera. - Es atcerējos, ka man mājās ir pāris uzvalku, kas man nav vajadzīgi. Tos jūs varat dabūt, Sem.
- Pateikšan, ser, - misters Vellers atbildēja.
- Neķerieties pie cepures, Sem! - misters Vinkls steidzīgi attrauca. - Tāpēc jums nav jāatlaiž rokas. Es jums šorīt gribēju dāvināt piecus šiliņus ziemassvētkiem. Es jums tos iedošu pēc pusdienas.
- Jūs ir ļoti laipns, ser, - misters Vellers atbildēja.
- Tikai pieturiet mani sākumā, Sem. Labi, vai jā? - misters Vinkls sacīja. - Tā... tā būs labi. Es drīz iemācīšos, Sem. Ne pārāk ātri, Sem, ne pārāk ātri!
Misters Vinkls, saliecies gandrīz divkāršus, ar mistera Vellera palīdzību slīdēja pa ledu ļoti īpatnējā veidā, kas nemaz neatgādināja gulbja peldēšanu. Pēkšņi misters Pikviks, nekā ļauna nedomādams, no pretējā krasta iesaucās:
- Sem!
- Ser? - misters Vellers atsaucās.
- Šurp! Jūs man esat vajadzīgs.
- Laiž mani vaļā, ser! - Sems teica. - Vai jūs nedzird, ka priekšnieks sauc? Laiž mani vaļā!
Ar spēcīgu rāvienu misters Vellers atbrīvojās no izmisušā pikvikieša apkampiena un, tā rīkodamies, deva nelaimīgā mistera Vinkla slidojumam ievērojamu sparu. Ar precizitāti, kādu nevarētu nodrošināt nekāda iedzimta izveicība vai vingrināšanās, šis nelaimīgais džentlmenis ātri ielidoja dejotāju grupas vidū tieši tajā brīdī, kad misters Bobs Soijers izpildīja nesalīdzināmi skaistu figūru. Misters Vinkls spēcīgi atsitās pret viņu, un abi ar skaļu blīkšķi smagi nogāzās gar zemi. Misters Pikviks skrēja uz notikuma vietu. Bobs Soijers bija piecēlies kājās, bet misters Vinkls bija pārāk gudrs, lai mēģinātu darīt ko tamlīdzīgu ar slidām pie kājām. Viņš sēdēja uz ledus un krampjaini mēģināja smaidīt, bet visos sejas vaibstos bija lasāmas ciešanas.
- Vai jūs sasitāties? - ļoti uztraucies jautāja misters Bendžemins Ellens.
- Ne visai, - misters Vinkls teica, spēcīgi berzēdams muguru.
- Atļaujiet jums nolaist asinis! - dedzīgi piedāvājās misters Bendžemins.
- Nē, pateicos, - steidzīgi atsaucās misters Vinkls.
- Es tiešām domāju, ka tā būtu labāk, - Ellens uzstāja.
- Pateicos, - misters Vinkls atbildēja, - es to gan nevēlētos.
- Kā jūs domājat, mister Pikvik? - Bobs Soijers jautāja.
Misters Pikviks bija uztraucies un sašutis. Viņš pieaicināja misteru Velleru un stingrā balsī teica:
- Noņemiet viņam slidas!
- Nē, es taču tikko kā iesāku, - misters Vinkls protestēja.
- Noņemiet viņam slidas! - stingri atkārtoja misters Pikviks.
Šai pavēlei nevarēja pretoties. Misters Vinkls klusēdams atļāva Semam to izpildīt.
- Pieceliet viņu kājās! - teica misters Pikviks.
Sems palīdzēja misteram Vinklam piecelties.
Misters Pikviks atgāja dažus soļus no klātesošajiem, pieaicinādams draugu sev klāt, cieši viņu uzlūkoja un klusi, bet skaidri un izteiksmīgi izsacīja šos ievērojamos vārdus:
- Jūs esat lielībnieks, ser.
- Kas? - misters Vinkls teica saraudamies.
- Lielībnieks, ser. Ja jūs gribat, es izteikšos skaidrāk. Mānītājs, ser.
Izteicis šos vārdus, misters Pikviks lēni apgriezās uz papēža un atkal piegāja pie saviem draugiem.
Kamēr misters Pikviks izkratīja sirdi, kā tikko attēlots, misters Vellers un resnais puika, kopīgiem spēkiem attīrījuši slidināšanās celiņu, izdarīja uz tā meistarīgus un žilbinošus vingrinājumus. Sevišķi izcēlās Sems Vellers ar skaisto slidināšanās veidu, ko parasti sauc par klaudzināšanu pie kurpnieka durvīm un ko izdara, slidinoties pa ledu a r vienu kāju un ar otru palaikam piesitot pie ledus tā, kā parasti klaudzina divpensu pastnieki. Celiņš bija gluds un garš, un misteram Pikvikam, kam, mierīgi stāvot, bija ļoti auksti, noskatoties radās skaudība.
- Rādās, kā tā var jauki sasildīties, vai ne? - viņš jautāja Vordlam, kad šis džentlmenis bija palicis pilnīgi bez elpas, ar kājām kā diviem cirkuļiem nenogurstoši zīmēdams uz ledus sarežģītas figūras.
- O, tas tiešām sasilda! - Vordls atbildēja. - Vai jūs slidināties?
- Kad biju vēl zēns, es bieži slidinājos pa grāvjiem, - misters Pikviks atbildēja.
- Pamēģiniet tagad, - Vordls ieteica.
- Ak, lūdzu, mister Pikvik! - sauca visas lēdijas.
- Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu jūs kaut kādā veidā izklaidēt, atbildēja misters Pikviks, - bet tādas lietas es neesmu darījis jau trīsdesmit gadu.
- Ūja! Kas par blēņām! - Vordls atteica, noraudams savas slidas ar sparu, kas vienmēr bija raksturīgs viņa rīcībai. - Es jums iešu biedros. Nāciet!
Un omulīgais večuks aizslidinājās pa celiņu ar tādu ātrumu, kas gandrīz līdzinājās mistera Vellera ātrumam un pilnīgi atstāja kaunā resno puiku.
Misters Pikviks kavējās, pārdomāja, novilka cimdus un ielika tos cepurē, izdarīja divus trīs īsus ieskrējienus un tikpat daudz reižu apstājās, beidzot vēlreiz ieskrējās un, iepletis kājas viena un ceturtdaļjarda attālumā, lēni un svinīgi aizslīdēja pa celiņu, visiem skatītājiem sajūsmā kliedzot.
- Lai rūc tā būda, ser! - Sems uzsauca.
Atkal aizslidinājās Vordls un tad misters Pikviks, un tad Sems, un tad misters Vinkls, un tad misters Bobs Soijers, un tad resnais puika, un tad misters Snodgrass, sekodami cits citam cieši uz pēdām un traukdamies cits citam pakaļ tik dedzīgi, it kā visas viņu turpmākās dzīves izredzes būtu atkarīgas no tagadējās izveicības.
Bija ārkārtīgi interesanti vērot, kā misters Pikviks izpildīja savu lomu šajā ceremonijā; vērot mokpilnās bažas, ar kādām viņš noskatījās uz sev sekojošo cilvēku, kas viņam tuvojās tik ātri, ka draudēja uzskriet virsū; redzēt, kā viņš pamazām samazina sākumā ar tādu piepūli uzņemto ātrumu un lēnām pagriežas uz celiņa ar seju pret vietu, no kuras sācis slīdēt; uzlūkot jautro smaidu, kas rotāja viņa seju, kad viņš bija beidzis distanci, un dedzību, ar kādu viņš pēc tam apgriezās un skrēja pakaļ iepriekšējam slidotājam, melnajām getrām jautri tipinot pa sniegu un acīm dzīvespriecīgi un jautri mirdzot aiz brillēm. Un, kad viņu notrieca no kājām (kas caurmērā notika katrā trešajā gājienā), bija līdz neiespējamībai iepriecinoši redzēt, kā viņš, sejai kvēlojot, uzlasa cepuri, cimdus un kabatas lakatiņu un pilns dedzības un sajūsmas, ko nekas nespēja mazināt, ieņem savu vietu rindā.