Misters Džeksons vairākas reizes ar rādītāja pirkstu piesita sev pie deguna kreisās puses, ar to norādīdams, ka nav šeit ieradies tāpēc, lai atklātu cietuma nama noslēpumus, un jokodams atbildēja:
- Nezinu, nemāku teikt.
- Kāda cita iemesla dēļ, ser, - misters Pikviks turpināja - viņiem izsniegtas šīs pavēstes, ja ne tādēļ?
- Ļoti labas lamatas, mister Pikvik, - Džeksons atbildēja, lēni šūpodams galvu, - bet nekas neiznāks. Varat jau pamēģināt, bet no manis maz ko izdabūsit.
Misters Džeksons vēlreiz uzsmaidīja klātesošajiem un, pielicis kreisās rokas īkšķi pie degungala, ar labo roku pagrieza iedomātas kafijas dzirnaviņas, tādā kārtā izpildīdams to ļoti graciozo pantomīmu (toreiz ļoti iecienītu, bet tagad nelaimīgā kārtā gandrīz aizmirstu), kas nozīmē tik daudz: «Mani nepaķersi.»
- Nē, nē, mister Pikvik, - Džeksons teica noslēgumā, - Perkera ļaudīm jāuzmin, kāpēc mēs esam izsnieguši šīs pavēstes. Ja viņi to nevar, viņiem jāpagaida līdz tiesai, un tad tie to uzzinās.
Misters Pikviks veltīja nelūgtajam viesim skatienu, kas izteica ārkārtīgu pretīgumu, un viņš laikam būtu izgāzis dažus briesmīgus lādējumus pār misteru Dodsona un Foga galvām, ja viņu nebūtu aizkavējusi Sema ienākšana.
- Semjuels Vellers? - misters Džeksons apjautājās.
- Tie ir tie patiesākie vārdi, kādus jūs ir izrunājs kopš daudziem gadiem, - ļoti mierīgi atbildēja Sems.
- Šeit jums pavēste, mister Veller, - Džeksons sacīja.
- Ko tas nozīmē pa angliski? - Sems vaicāja.
- Šeit ir oriģināls, - Džeksons turpināja, izvairīdamies atbildēt uz jautājumu.
- Kurš? - Sems teica.
- Šis, - Džeksons atbildēja, pavicinādams pergamentu.
- Ak tas ir tas orģināls? - Sems noteica. - Nu, es ir ļoti priecīgs, ka es ir redzējs to oriģinālu, jo tas ir iepriecinošs skats un ļoti atvieglo dvēseli.
- Un šeit būs šiliņš, - Džeksons turpināja, - tas ir no Dodsona un Foga.
- Un tas ir gaužām jauki no.Dodsona un Foga, kas tak mani tik maz pazīst, tomēr pasniedz dāvanu, - Sems atsaucās. - Es to, ser, uzskata par ļoti lielu laipnību, un tas viņiem dara daudz goda, ka viņi prot algot tikumu, kur vien sastapdami. Un bez tam - tas dikti grābj aiz sirds.
To sacīdams, misters Vellers mazliet paberzēja labās acs plakstiņu ar svārku piedurkni - pēc vispār atzītā aktieru parauga, kuri attēlo patētiskas ģimenes scēnas.
Misters Džeksons likās diezgan apmulsis par Sema izturēšanos, bet, tā kā pavēstes viņš bija izsniedzis un vairāk viņam nebija ko teikt, viņš izlikās, ka uzvelk vienīgo cimdu, ko izskata pēc parasti nesa rokā, un atgriezās kantorī paziņot par padarīto.
Misters Pikviks tonakt gulēja slikti. Viņa atmiņas par misis Bārdlas sūdzību bija ļoti nepatīkamā kārtā atsvaidzinātas. Otrā rītā viņš laikus pabrokastoja un, likdams Semam sevi pavadīt, devās uz Greizinna skvēru.
- Sem, - apkārt paskatīdamies, teica misters Pikviks, kad viņi bija nonākuši Čīpsaidas galā.
- Ser? - Sems atsaucās, pienākdams pie sava kunga.
- Uz kuru pusi?
- Pa Ņugeitstrītu.
Misters Pikviks nenogriezās vis tūlīt, bet dažas sekundes ar tukšu skatienu vērās Sema sejā un izdvesa dziļu nopūtu.
- Kas par lietu, ser? - Sems jautāja.
- Šī prāva, Sem, - misters Pikviks teica, - kā sagaidāms, tiks iztiesāta nākošā mēneša četrpadsmitajā datumā.
- Tā. ir zīmīga sagadīšanās, ser, - Sems atbildēja.
- Kāpēc zīmīga, Sem? - misters Pikviks apvaicājās.
- Valentīna diena, ser, - Sems paskaidroja. - Jāndie laba diena, lai tiesātu par laulības solījuma laušanu.
Mistera Vellera smaids nelika jautri iemirdzēties viņa kunga sejai. Misters Pikviks spēji pagriezās un turpināja ceļu klusēdams.
Tā viņi gāja kādu gabalu - misters Pikviks, dziļās pārdomās nogrimis, tipināja pa priekšu, un Sems, kura seja pauda apskaužamu un nepiespiestu nevērību pret visu un visiem, viņam sekoja. Tad Sems, kas vienmēr centās dalīties ar savu kungu visās savās gudrībās, paātrināja gaitu, līdz nonāca misteram Pikvikam cieši pie papēžiem, un, norādīdams uz māju, kam viņi gāja garām, teica:
- Tā te ir ļoti jauka gaļas pārdotava, ser.
- Jā, tā liekas, - misters Pikviks atteica.
- Slavena desu fabrika, - Sems turpināja.
- Tiešām? - misters Pikviks piezīmēja.
- Tiešām! - Sems atkārtoja, mazliet saskaities. - Man rādās gan. Lai dievs svētī jūsu nevainīgās actiņas, ser! Te tak četri gadi atpakaļ noslēpumainā kārtā pazuda kāds cienījams tirgotājs.
- Jūs taču, Sem, negribat sacīt, ka viņu noslepkavoja, - misters Pikviks atsaucās, steigšus atskatīdamies.
- Nē, ser, to es nesaka, - misters Vellers atbildēja, - kaut jel tā bijs, - bet lieta bij daudz ļaunāka. Viņš, ser, bij šitā veikala īpašnieks un desu gatavošanai izgudroja patentētu tvaika mašiņu, kas darbojās bez pārtraukuma. Šitais mašiņš aprītu bruģa akmeni, ja to tam pieliktu par tuvu, un samaltu to desās tik viegli, it kā tas bijs kusls bērniņš. Ar šito mašiņu viņš ļoti lepojās, un tas jau ar ir pilnīgi dabīgi. Viņš bieži mēdza stāvēt pagrabā un skatījās, ka šis strādā pilnā sparā, līdz aiz priekiem sametās gluži melankālisks. Šitais vīrs, ser, būtu bijs dikti laimīgs ar tādu mašiņu un vēl abiem jaukajiem bērniņiem piedevām, ja vien sieva tam nebijse visnegantākā ragana. Viņa vienādiņ staigāja tam pakaļ un dīca ausīs, līdz beigās viņš to vaira nevarē izturēt. «Es tev kaut ko teiks, dārgā,» viņš kādu dienu saka, «ja tu tādā veidā turpinās uzjautrināties,» viņš saka, «lai mani velns parauj, ja es neaizbrauc uz Ameriku, un tas ir viss.» - «Tu esi nelietīgs sliņķis,» viņa saka, «un es amerikāņiem novēl piedzīvot no tevs daudz prieka.» Pēc tam viņa lamā to vienā lamāšanā vēl pusstundu, tad ieskrien mazajā istabiņā aiz veikala, sāk spiegt, saka, ka šis viņu iedzīšot kapā, un viņai uznāk lēkme, kas ilgst savas krietnas trīs stundas, - nu, viena no tām lēkmēm, kur to vien dara kā ķērc un spārdās. Nu, un otrā rītā vīrs bij pazuds. Viņš nekā nebij' paņems no kases, nebij pat mēteli uzvilcs, tātad bij pilnīgi skaidrs, ka uz Ameriku nebij vis aizbraucs. Nepārradās i nākošā dienā, nepārradās i nākošā nedēļā. Misis lika iespiest sludinājumus, kur bij teikts, ka, ja šis atgriezīsies, šim viss tikšot piedots. (Tas bij ļoti augstsirdīgi, ņemot vērā to, ka viņš tak vispār nekā nebij izdarījs.) Pārmeklēja visus kanālus, un vēl veselus divus mēnešus pēc tam, tikko kā atrada kādu līķi, to bez liekām runām tūliņ stiepa prom uz desu veikalu. Tomēr neviens no tiem nederēja, tāpēc nosprieda, ka viņš būšot aizbēdzs, un sieva turpināja tirgoties. Kādā sestdienas vakarā veikalā varen uztraukts ienāk mazs, tievs, vecs džentelmens un saka: «Vai jūs būtu šitā veikala saimeniece?» - «Jā, es tā ir,» viņa saka. «Labi, madam,» viņš saka, «tad es tik ir ienācs pateikt, ka es un mana ģimene negribam aizrīties gluži par neko.
Un vēl vairāk, madam,» viņš saka, «jūs atļaus man piebilst, ka, reiz jūs desu taisīšanai nelieto labākas šķiras gaļu, tad, man šķiet, jūs piekritīs, ka vēršgaļa ir gandrīz tikpat lēta kā pogas.» - «Pogas, ser!» viņa saka. «Pogas, madam,» saka mazais, vecais džentelmens, attin papīra gabaliņu un parāda divdesmit vai trīsdesmit gabalus pogu.
«Laba gan piedeva, madam, pie desām ir bikšu pogas.» - «Tās ir mana vīra pogas,» saka atraitne un sāk ģībt. «Ko!» iespiedzas mazais, vecais džentelmens gluži bāls.
«Nu es saprot,» saka atraitne, «prāta aptumšošanas brīdī viņš sevi pārvērts desās!» Un tā tas ar bij, ser, - misters Vellers piebilda, cieši skatīdamies mistera Pikvika šausmu pilnajā sejā, - vai ar varbūtās viņu ierāva mašiņā nejauši. Bet, lai tas būtu bijs kā būdams, vecais, mazais džentelmens, kam visu mūžu desas bija ārkārtīgi gaumējšas, izskrē no veikala kā traks, un no tā laika par viņu nekas vairs nav dzirdēts.