- Protams, ne, - misters Bendžemins Ellens teica.
- Ļoti labi, ser, - misis Redla atbildēja ar augstprātīgu pieklājību. - Tādā gadījumā, ser, jūs varbūt apmierināsities ar to, ka laužat rokas un kājas nabaga ļautiņiem slimnīcās, bet šeit, ser, turiet muti, citādi, ser, te var atrasties daži cilvēki, kas jūs piespiedīs to darīt.
- Jūs gan esat nesaprātīga sieviete, - misters Bendžemins Ellens iebilda.
- Lūdzu piedošanu, jaunais cilvēk, - svīzdama aukstus dusmu sviedrus, teica misis Redla, - vai jūs, ser, nebūtu tik labs un vēlreiz mani tā nenosauktu?
- Es, kundze, šo vārdu nelietoju apvainojošā nozīmē, - atbildēja misters Bendžemins Ellens, sākdams gandrīz vai bažīties pats par savu drošību.
- Lūdzu piedošanu, jaunais cilvēk, - vēl skaļāk un pavēlošāk prasīja misis Redla, - bet ko jūs saucat par sievieti? Vai jūs to uz mani zīmējāt, ser?
- Dievs, stāvi man klāt! - misters Bendžemins Ellens izsaucās.
- Es jums prasu, ser: vai jūs to vārdu uz mani zīmējāt? - ārkārtīgā niknumā pārtrauca viņu misis Redla un atgrūda durvis līdz galam vaļā.
- Nuja, protams, - misters Bendžemins Ellens atbildēja.
- Jā, protams, - misis Redla teica, pamazām atkāpdamas uz durvju pusi un paceldama balsi līdz pēdējai iespējai speciāli mistera Redla dēļ, kas atradās virtuvē.
- Jā, protams, jūs to darījāt, un katrs zina, kā mani var droši apvainot manas pašas mājā, kamēr mans vīrs apakšā sēž snauzdams un neliekas par mani zinis vairāk kā par suni uz ielas. Kā viņam nav kauna pašam no sevis (misis Redla iešņukstējās) - pieļaut, ka ar viņa sievu tā apietas jaunu neliešu banda, kuri griež un graiza dzīvu cilvēku miesas, kuri apkauno visu dzīvokli (atkal šņuksti)! Viņš pieļauj, ka viņa sievu apvaino visādā veidā - šis zemiskais, bailīgais, nožēlojamais gļēvulis, kam bailes nākt augšā un stāties pretī šiem dauzoņām. Viņam ir bail... viņam ir bail nākt!
Misis Redla apklusa, lai paklausītos, vai atkārtotās nievas nav pamodinājušas viņas labāko pusi, bet, manīdama, ka tas nav izdevies, turpināja kāpt pa trepēm lejā, visu laiku šņukstēdama. Kad pie ielas durvīm atskanēja skaļa klauvēšana, viņai uznāca histēriska raudu lēkme, ko pavadīja izmisuma pilni vaidi. Tas turpinājās, kamēr klauvēšana bija atkārtojusies sešas reizes, un tad viņa nevaldāmās mokās apgāza visus lietussargus un nozuda dibenistabā, ar briesmīgu blīkšķi aizcirzdama durvis.
- Vai šeit dzīvo misters Soijers? - misters Pikviks jautāja kad durvis atvērās.
- Jā, - meitene teica, -. otrā stāvā. Kad jūs uzkāpsit pa trepēm, durvis būs tieši pretī.
Izteikusi šos norādījumus, meitene, kas bija audzināta pie Sautvorkas iedzimtajiem, ar sveci rokā nokāpa virtuvē, būdama pilnīgi pārliecināta, ka izdarījusi visu, ko no viņas šajos apstākļos varētu prasīt.
Misters Snodgrass, kas ienāca pēdējais, pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem aiztaisīja durvis ar ķēdi, un draugi klupdami uzkāpa pa kāpnēm, kur viņus sagaidīja misters Bobs Soijers, kam bija bailes kāpt lejā, lai viņam neuzbruktu misis Redla.
- Kā jums klājas? - teica apmulsušais students. - Priecājos jūs redzēt... uzmaniet glāzes!
Šis brīdinājums attiecās uz misteru Pikviku, kas bija ielicis cepuri paplātē.
- Ak kungs! - misters Pikviks izsaucās. - Lūdzu piedošanu.
- Nekas, nekas, - teica Bobs Soijers. - Es šeit dzīvoju diezgan ierobežotās telpās, bet, nākot ciemos pie jauna vecpuiša, uz to jābūt gatavam. Nāciet iekšā! Šo džentlmeni jūs jau esat redzējuši, man šķiet?
Misters Pikviks sniedza roku misteram Bendžeminam Ellenam, un viņa draugi sekoja tā piemēram. Tikko viņi bija apsēdušies, pie durvīm atkal atskanēja klauvēšana.
- Ceru, ka tas ir Džeks Hopkinss, - misters Bobs Soijers sacīja. - Kuš... Jā, tā ir.
Nāc augšā, Džek, nāc augšā!
Kāpnēs atskanēja smagi soļi, un parādījās Džeks Hopkinss. Viņš valkāja melnu samta vesti ar spožām pogām un zili strīpainu kreklu ar baltu pieliekamo apkaklīti.
- Tu nāc vēlu, Džek, - misters Bendžemins Ellens pārmeta.
- Aizkavējos Bartolomjū slimnīcā, - Hopkinss atbildēja.
- Vai ir kas jauns?
- Nē, nekā sevišķa. Diezgan interesants pacients nelaimes gadījumu palātā.
- Kas tad tur bijis, ser? - misters Pikviks apjautājās.
- Tikai kāds vīrs, kas izkritis no ceturtā stāva loga, bet ļoti lielisks gadījums, tiešām ļoti lielisks gadījums.
- Vai jūs gribat sacīt, ka pacientam ir lieliskas izredzes izveseļoties? - misters Pikviks jautāja.
- Nē, - bezrūpīgi atbildēja Hopkinss. - Nē, es drīzāk teiktu, ka viņš neizveseļosies.
Taču rīt notiks spīdoša operācija. Ja Slešers operēs, būs lielisks skats.
- Vai jūs uzskatāt misteru Slešeru par labu ķirurgu? - misters Pikviks painteresējās.
- Par labāko pasaulē, - Hopkinss atbildēja. - Pagājušo nedēļu viņš kādam zēnam amputēja kāju, - zēns pa to laiku apēda piecus ābolus un ingvera cepumu, - un tieši divas minūtes pēc tam, kad viss jau bija beidzies, zēns teica, ka viņš tur negulēšot par apsmieklu un ka viņš pateikšot mātei, ja šie tūlīt nesākšot.
- Ak kungs! - misters Pikviks pārsteigts sacīja.
- Tas vēl nav galīgi nekas, - teica Džeks Hopkinss. - Vai ne, Bob?
- Gluži nekas, - misters Bobs Soijers atbildēja.
- Starp citu, Bob, - teica misters Hopkinss, gandrīz nemanāmi paskatījies uz mistera Pikvika uzmanības pilno seju. - Vakar vakarā mums bija interesants nelaimes gadījums. Ieveda kādu bērnu, kas bija norijis krelles.
- Ko norijis, ser? - misters Pikviks viņu pārtrauca.
- Krelles, - atbildēja Džeks Hopkinss. - Jūs saprotat, ne jau visas uzreiz. Tas būtu par daudz - to pat jūs nevarētu izdarīt, kur nu vēl bērns. Tā ja, mister Pikvik. Ha, ha! - misters Hopkinss, kā šķita, bija ļoti uzjautrināts pats par savu joku un turpināja. - Nē, tā lieta bija tāda. Šī bērna vecāki ir nabadzīgi cilvēki un dzīvo kādā šķērsieliņā.
Vecākā māsa nopirka krelles - parastas krelles, savērtas no prāvām, melnām koka bumbiņām. Bērnam ļoti patika rotaļlietas, un viņš krelles nočiepa. Viņš tās paslēpa, rotaļājās ar tām, pārgrieza aukliņu un norija vienu bumbiņu. Viņam likās, ka tas ir lielisks joks, tāpēc viņš otrā dienā atkal ņēma un norija vēl vienu bumbiņu.
- Lai dievs pasargā! - teica misters Pikviks. - Cik tas ir šausmīgi! Lūdzu piedošanu, ser! Stāstiet tālāk.
- Nākošajā dienā bērns norija divas bumbiņas, dienu vēlāk pacienāja sevi ar trim un tā turpināja, līdz nedēļas laikā bija ticis galā ar visām krellēm - kopskaitā divdesmit piecām bumbiņām. Viņa māsa, strādīga meitene, kas reti sev atļāvās kādu greznuma lietiņu, par pazudušajām krellēm vai acis izraudāja. Viņa tās meklēja visās malās, bet man nav nemaz jāsaka, ka nekā neatrada. Dažas dienas vēlāk ģimene sēdēja pie pusdienu galda, kurā bija cepts jēra plecis ar kartupeļiem. Bērns, kas nebija izsalcis, istabā rotaļājās. Pēkšņi atskanēja velnišķīgs troksnis, it kā plosītos neliels krusas negaiss. «Tā nedari, zēn,» teica tēvs. «Es nekā nedaru,» teica bērns. «Nu, labi, tikai vairāk tā nedari,» teica tēvs. Pēc īsa klusuma brīža troksnis sākās atkal un bija vēl stiprāks nekā pirmo reizi. «Ja tu, zēn, neklausīsi, ko es tev saku,» teica tēvs, «tu nepaspēsi ne iepīkstēties, kad būsi jau gultā.» Lai piespiestu bērnu paklausīt, viņš to krietni sapurināja, un nu atskanēja tāda grabēšana, kādu vēl neviens nebija dzirdējis.
«Ak, sasodīts, tas taču viņam iekšā!» teica tēvs. «Viņam ir krups, tikai neīstā vietā!» -