«Nē, nav vis, tēt,» saka bērns, sākdams raudāt, «tās ir krelles, es tās noriju, tēt.» Tēvs paķēra bērnu un skrēja uz slimnīcu, un krelles zēna vēderā no kratīšanās visu laiku grabēja. Cilvēki skatījās augšup gaisā un lejup pagrabos, lai redzētu, no kurienes nāk šī neparastā skaņa. Patlaban viņš atrodas slimnīcā, - Džeks Hopkinss nobeidza, - un staigādams saceļ tik velnišķīgu troksni, ka viņš jāietin naktssarga svārkos, lai neuzmodinātu pacientus!
- Tas ir visdīvainākais gadījums, kādu es jebkad esmu dzirdējis, - misters Pikviks sacīja, izteiksmīgi uzsizdams dūri uz galda.
- Ak, tas vēl nav nekas, - Džeks Hopkinss atsaucās. - Vai ne, Bob?
- Zināms, ka ne, - misters Bobs Soijers atbildēja.
- Mūsu profesijā atgadās visdīvainākās lietas, to es jums, ser, varu apgalvot, -
Hopkinss teica.
- To es ļoti labi varu iedomāties, - misters Pikviks atsacīja.
Pie durvīm atkal atskanēja klauvēšana, un ieradās kāds jauneklis ar lielu galvu un melnu parūku, atvezdams sev līdzi jaunekli ar augstu, sastīvinātu apkaklīti, kurš izskatījās kā slims ar skorbutu.
Nākošais viesis bija džentlmenis, kura kreklu rotāja rožaini enkuri, un viņam cieši sekoja bāls jauneklis ar zeltītu pulksteņķēdi. Kad ieradās kāda švītīga persona ar tīru kreklu un audekla kurpēm, viesu sastāvs bija pilnīgs. Izvilka galdiņu ar zaļo tūka pārvalku, baltā krūzē ienesa pirmo punša porciju, un turpmākās trīs stundas tika veltītas acītei, rēķinot sešus pensus par divpadsmit spēles markām. Spēli tikai vienu reizi pārtrauca neliels strīds starp skorbutisko jaunekli un džentlmeni ar rožainajiem enkuriem. Strīda laika skorbutiskais jauneklis izteica dedzīgu vēlēšanos paraustīt aiz deguna džentlmeni ar cerības emblēmām. Atbildot uz to, pēdēji minētais džentlmenis izsacīja noteiktu nevēlēšanos pieņemt par velti jebkādus «pakalpojumus» kā no ķildīgā jaunā džentlmeņa ar skorbutisko seju, tā no jebkuras citas personas, kuras plecus rotā galva.
Kad bija pasludināta pēdējā acīte un saskaitītas iegūtas un zaudētās spēles markas un sešpensi, pie kam iznākums visus apmierināja, misters Bobs Soijers pazvanīja, lai pasniedz vakariņas, un viesi saspiedās kaktos, gaidīdami, kamēr visu sagatavo.
Sagatavošanās neveicās tik ātri, kā to daži cilvēki varētu iedomāties. Vispirms vajadzēja pamodināt meiteni, kas bija aizmigusi ar seju uz virtuves galda. Tas prasīja zināmu laiku, un pat tad, kad viņa izdzirda zvanu un ieradās, pagāja vēl ceturtdaļa stundas neauglīgos mēģinājumos pamodināt viņā kaut vāju un nedrošu saprāta gaismiņu. Vīram, pie kura bija pasūtītas austeres, nebija pateikts, lai tās atver. Ar trulu nazi vai divzaru dakšiņu austeres atvērt ir ļoti grūti, un maz ko tādā veidā arī izdarīja.
Vēršgaļas bija ļoti maz un tāpat šķiņķa (tie nāca no vācieša desu veikala aiz stūra). Taču alvas kannā bija daudz portera, un liela piekrišana bija sieram, kam bija stipri asa garša. Tā visā visumā vakariņas varbūt bija gluži tikpat labas, cik labas tādas vakariņas parasti mēdz būt.
Pēc vakariņām uz galda nolika jaunu punša krūzi līdz ar cigāru paciņu un pāris pudelēm stiprāka dzēriena. Tad sekoja ļoti nepatīkama pauze, un šīs nepatīkamās pauzes iemesls bija starpgadījums, kas šādās vietās ir ļoti parasts, bet tomēr ļoti traucējošs.
Lieta tā, ka meitene mazgāja glāzes. Mājā tādas bija pavisam četras. Ar to mēs negribam izteikt pārmetumu misis Redlai, jo vēl nav bijušas mēbelētas istabas, kurās būtu diezgan glāžu. Saimnieces glāzes bija maziņas un no plāna stikla, bet no restorāna aizlienētas bija lieli, vēderaini trauki ar resnām, podagriskām kājām. Ar to vien būtu pieticis, lai viesus iepazīstinātu ar lietas patieso stāvokli, bet, ja kādam džentlmenim par šo lietu būtu varējušas rasties nepareizas domas, jaunā kalpone tādu iespēju novērsa, ar varu atņemdama katram viņa glāzi, pirms tas bija paspējis izdzert alu, un, neievērojot mistera Boba Soijera mājienus un iebildumus, visiem dzirdot, paskaidroja, ka tās tūliņ jānesot lejā un jāizmazgājot.
Tikai ļoti slikts vējš neatnes nevienam nekā laba. Švītīgais cilvēks audekla kurpēs, kurš pa visu spēles laiku bija nesekmīgi pūlējies pateikt kādu joku, redzēja izdevību un to izmantoja. Tikko pazuda glāzes, viņš iesāka garu stāstu par kādu lielu sabiedrisku darbinieku, kura vārdu tas bija aizmirsis. Šis sabiedriskais darbinieks esot ļoti asprātīgi atbildējis kādai citai izcilai un slavenai personai, kuras vārdu viņš tāpat nevarēja nosaukt. Viņš diezgan gari un ļoti sīki izrunājās par dažādiem blakus apstākļiem, kam bija kāds attāls sakars ar šo anekdoti, bet neparko pasaulē viņš tieši šobrīd nevarēja atcerēties, kāda šī atbilde bijusi, lai gan viņš anekdoti esot jau stāstījis desmit gadus, visur iemantodams lielu piekrišanu.
- Ak kungs, - teica švītīgais cilvēks audekla kurpēs, - tas ir gan savāds atgadījums.
- Man žēl, ka jūs esat aizmirsis, - Bobs Soijers sacīja, nepacietīgi skatīdamies uz durvīm, jo viņam likās, ka viņš dzirdētu glāžu šķindēšanu. - Ļoti žēl.
- Man arī, - švītīgais cilvēks atbildēja, - jo es zinu, ka tas visiem ļoti patiktu. Nu nekas, es ceru, ka pēc kādas pusstundas es atcerēšos.
Kad švītīgais cilvēks bija ticis tik tālu, glāzes atgriezās, un misters Bobs Soijers, kas visu laiku bija ļoti uzmanīgi klausījies, teica, ka viņam ļoti gribētos noklausīties beigas, jo, spriežot pēc dzirdētā, tas esot vislabākais stāsts.
Ieraudzījis glāzes, Bobs Soijers pirmo reizi pēc sarunas ar saimnieci zināmā mērā atguva garīgo līdzsvaru. Viņa seja atplauka, un viņš sāka justies tīri omulīgi.
- Un tagad, Betsij, - Bobs Soijers ļoti pieklājīgi teica un tai pašā laikā izdalīja mazo, nesaderīgo glāžu pulciņu, ko meitene bija nolikusi galda vidū, - un tagad, Betsij, karsto ūdeni! Esi laba meitene un taisi žigli!
- Karstu ūdeni jūs nevarat dabūt, - Betsija atbildēja.
- Nevaram dabūt! - misters Bobs Soijers iesaucās.
- Nē, - meitene atteica un pakratīja galvu, tā izsacīdama noteiktāku noliegumu, nekā to varētu izteikt visbagātākā valoda. - Misis Redla teica, ka jūs nekādu karstu ūdeni nedabūsit.
Pārsteigums, kas atspoguļojas viesu sejās, deva saimniekam jaunu drosmi.
- Tūlīt atnesiet karstu ūdeni... tūlīt! - misters Bobs Soijers teica ar izmisuma stingrību.
- Nē, to es nevaru, - meitene atbildēja, - misis Redla pirms gulētiešanas izdzēsa pavardā uguni un ieslēdza katliņu.
- Ak, tas nekas, tas nekas. Lūdzu, neuztraucieties par tādiem sīkumiem! - misters Pikviks sacīja, vērodams sabangotās jūtas, kas atspoguļojās Boba Soijera sejā. - Iztiksim tikpat labi ar aukstu ūdeni.
- Jā, lieliski, - Bendžemins Ellens izsaucās.
- Manai saimniecei reizēm uznāk vieglas gara aptumšošanās lēkmes, - ar vārgu smaidu piezīmēja Bobs Soijers. - Es bīstos, ka man vajadzēs viņu brīdināt.
- Nē, kādēļ? - Bens Ellens ieteicās.
- Bīstos, ka vajadzēs gan, - ar varonīgu stingrību atkārtoja Bobs. - Es samaksāšu to, ko esmu viņai parādā, un rīt no rīta viņu brīdināšu.
Nabadziņš! Cik karsti viņš vēlējās, kaut varētu to izdarīt!
Mistera Boba Soijera aizkustinošie mēģinājumi atgūties no šī pēdējā trieciena atstāja uz viesiem nomācošu iespaidu. Lielākā daļa, lai uzlabotu garastāvokli, ar sevišķu sirsnību ķērās pie aukstā groka, kura pirmais jūtamais iespaids izpaudās naidīgās darbības atjaunošanā starp skorbutisko jaunekli un džentlmeni kreklā. Kādu laiku karojošās puses izteica savu savstarpējo nicināšanu, dažādos veidos raucot pieri un šņācot, līdz beidzot skorbutiskais jauneklis sajuta, ka par šo lietu nepieciešams izteikties skaidrāk, un tad notika šāda izskaidrošanās.