2 - «Biskajas līcis» un «Vardulēns» faktiski ir viena dziesmiņa, kuras mūziku sacerējis Dž. Dēvijs. Tā ir senlaiku balāde, pazīstama jau XVII gadsimtā sākās ar vārdiem: «Varde gribēja precēties», un tās motīvs laika gaitā dažādu mainījies.
XXXIII NODAĻA
Trīspadsmitajā februārī - šī patiesā stāsta lasītāji zina tikpat labi kā mēs, ka tā bija pēdējā diena pirms misis Bārdlas sūdzības iztiesāšanas, - misters Semjuels Vellers visu rītu bija ļoti aizņemts. No deviņiem rītā līdz diviem pēc pusdienas viņš nepārtraukti ceļoja no «Džordža un Vanaga» uz mistera Perkera dzīvokli un atpakaļ.
Patiesībā nekas vairs nebija darāms, jo konsultācija bija jau notikusi un pieņemts galīgs lēmums, kā rīkoties, bet misters Pikviks, būdams ārkārtīgi uztraucies, pastāvīgi sūtīja savam advokātam mazas zīmītes, kas saturēja vienīgi jautājumu: «Dārgo Perker, vai viss iet labi?» Misters Perkers ikreiz atbildēja; «Dārgo Pikvik, iet tik labi, cik vien iespējams.» Kā jau mēs iepriekš norādījām, lieta bija tāda, ka vispār nebija kam iet ne labi, ne slikti līdz pat tiesas sēdei nākamajā rītā.
Bet cilvēkiem, kas brīvprātīgi vai piespiesti iet pie tiesas pirmo reizi, var piedot, ka viņi cieš no pārejoša uztraukuma un bažām, un Sems, pienācīgi atzīdams cilvēka dabas trūkumus, paklausīja visiem sava kunga rīkojumiem ar nesatricināmu dvēseles mieru un labu omu, kas bija viszīmīgākās un patīkamākās viņa rakstura īpašības.
Sems bija iebaudījis ļoti labas mazas pusdienas un patlaban pie bufetes gaidīja glāzi karsta maisījuma, ar ko misters Pikviks viņam bija ieteicis noskalot nogurumu, kuru radījušas šī rīta iešanas, kad «Džordža un Vanaga» gaitenī ienāca kāds jauns, apmēram trīs pēdas garš zēns pinkainā cepurē un parķa virsvalkā. Šis ietērps liecināja par slavējamu godkārību ar laiku ieņemt augsto zirgu puiša amatu. Jauneklis paskatījās vispirms augšup pa kāpnēm, tad pa gaiteni un tad bufetes istabā, it kā meklēdams kādu, pie kura sūtīts uzdevumā. Bufetniece, iedomādamās par gluži iespējamu, ka šis uzdevums varētu būt mērķēts uz iestādes tējkarotēm vai ēdamkarotēm, zēnu uzrunāja:
- Nu, jauno cilvēk, ko jūs vēlaties?
- Vai šeit ir kāds, ko sauc par Semu? - jauneklis vaicāja skaļā un augstā balsī.
- Kā uzvārds? - Sems Vellers sacīja atskatīdamies.
- Kā lai es zinu? - aši atbildēja jaunais džentlmenis ar pinkaino cepuri.
- Tev, zēn, asi zobi, - misters Vellers teica, - bet es tavā vietā tos tik daudz nebūtu rādījs, lai kāds neaplauž. Ko tu gan domā? Nāk iekšā viesnīcā un prasa pēc Sema tikpat pieklājīgi kā kāds mežonīgs indijānis.
- Kāds vecs džentlmenis man tā lika, - zēns atbildēja.
- Kas par vecu džentelmeni? - Sems jautāja ar dziļu nicinājumu.
- Tas, kurš brauc ar Ipsvičas karieti un apstājas pie mums, - zēns atbildēja. -
Vakarrīt viņš man teica, lai es šodien pēc pusdienas atnākot uz «Džordžu un Vanagu» un pajautājot pēc Sema.
- Tas ir mans tēvs, dārgā, - misters Vellers paskaidroja jaunajai lēdijai aiz bufetes.
- Lai velns mani parau, bet, man domāt, viņš nudie nezin manu uzvārdu. Nu labi, mazais āpsi, kas par lietu?
- Nu, ko, - zēns teica. - Jums esot jāatnāk pulksten sešos pie viņa uz mūsu viesnīcu, jo viņš jūs gribot redzēt. «Zilais Kuilis» pie Lēdenhollas tirgus. Vai man teikt, ka jūs nāksit?
- Var riskēt, ser, un teikt šito apgalvojienu, - Sems atbildēja.
Saņēmis šādas pilnvaras, jaunais džentlmenis aizgāja un iedams pamodināja visas atbalsis «Džordža» pagalmā, ļoti tīri un ārkārtīgi pareizi atdarinādams lopu dzinēja stabuli, turklāt neparasti pilnīgos un skanīgos toņos.
Misters Pikviks, kam pašreizējā uztraukumā un rūpēs nebūt nebija nepatīkami palikt vienatnē, atļāva misteram Velleram iet, un viņš devās ceļā daudz agrāk par noteikto stundu. Tā kā viņa rīcībā bija daudz laika, viņš aizklīda līdz pat Menšenhauzam, kur apstājās un ar dziļu un filozofisku mieru sejā vēroja daudzos diližansu un omnibusu kučierus, kas mēdza salasīties šai slavenajā pastaigas vietā, par lielām šausmām un nepatikšanām šī rajona iedzīvotājām - vecajām lēdijām.
Noslaistījies tur kādu pusstundu, misters Vellers apgriezās un pa dažādām sāņu un blakus ieliņām sāka iet uz Lēdenhollas tirgus pusi. Tā kā viņš kaut kā gribēja nosist laiku un apstājās gandrīz pie katra priekšmeta, kas viņam krita acīs, nav jābrīnās, ka misters Vellers apstājās arī pie kādas mazas rakstāmlietu un grāmatu tirgotavas loga.
Taču, ja nesniegtu tālākus paskaidrojumus, liktos pārsteidzoši, ka, tikko ieraudzījis dažas pārdošanai izliktās bildes, viņš pēkšņi sarāvās, spēcīgi iesita sev pa labo kāju un sparīgi iesaucās:
- Ja šis te nebijs, es būt aizmirss, līdz jau būt bijs par vēlu!
Bilde, no kuras Sems Vellers, šos vārdus izteikdams, nenolaida acis, spilgtās krāsās attēloja divas cilvēku sirdis, kas bija sastiprinātas kopā ar bultu un cepinājās uz spožas uguns, kamēr kāds vīriešu un kāds sieviešu kārtas kanibāls modernos uzvalkos - džentlmenis zilos svārkos un baltās biksēs, bet lēdija spilgti sarkanā mantijā un ar tādu pašu saulessargu - ar izsalkušām acīm tuvojās mielastam pa grantētu līkloču celiņu. Kāds ļoti nepieklājīgs jauns džentlmenis, kam bija tikai pāris spārnu un mugurā vairāk nekā, uzraudzīja cepšanu. Tālumā bija redzams Lenghempleisas baznīcas tornis, un tas viss kopā bija Valentīna dienas bilde. Kā liecināja logā izliktais sludinājums, veikalā tādu bilžu bija liela izvēle, un tirgotājs apsolīja tās pārdot savas zemes pilsoņiem par pazeminātu cenu - par vienu šiliņu un sešiem pensiem gabalā.
- Es to būt piemirss, es to jānudie būt piemirss, - Sems teica, nekavējoties iegāja veikalā un paprasīja loksni vislabākā vēstuļu papīra ar zeltītu apmali un cietu spalvu, kas garantēta pret plaisāšanu. Drīz vien saņēmis šos priekšmetus, viņš steidzīgiem soļiem, kas ļoti atšķīrās no nesenās slaistīšanās, devās tieši uz Lēdenhollas tirgu.
Paskatījies apkārt, viņš tur ieraudzīja izkārtni, uz kuras gleznotāja māksla bija attēlojusi kaut ko attāli līdzīgu debeszilam zilonim ar ērgļa degunu snuķa vietā.
Pareizi spriezdams, ka šis pats būs «Zilais Kuilis», viņš iegāja namā un apjautājās pēc sava tēva.
- Viņš būs šeit ne ātrāk kā pēc trīsceturtdaļstundas, - atteica jaunā lēdija, kas vadīja «Zilā Kuiļa» mājturību.
- Labi, mana dārgā, - Sems atbildēja. - Būsit tik laipna, mis, un iedosit man par deviņi pensi siltas grokas un tintnīcu.
Kad siltais groks un tintnīca bija ienesti mazajā viesistabā un jaunā lēdija rūpīgi nolīdzinājusi ogles, lai tās neuzliesmotu, un aiznesusi biguli, lai uguni nebūtu iespējams uzbikstīt bez «Zilā Kuiļa» ziņas un iepriekšējas atļaujas, Sems Vellers apsēdās kabīnē netālu no kamīna un izvilka vēstuļu papīra loksni ar zeltīto apmali, kā arī cieto spalvu. Tad, rūpīgi aplūkojis spalvu, vai tajā nav ieķērusies matiņi, un uzpūtis galdam, lai zem papīra nepaliktu maizes drupatas, Sems atlocīja piedurknes, izpleta elkoņus un sagatavojās rakstīt.
Lēdijām un džentlmeņiem, kas nav pieraduši praktiski nodoties rakstīšanas mākslai, uzrakstīt vēstuli nav viegla lieta, jo tādos gadījumos arvien uzskata, ka rakstītājam nepieciešams noliekt galvu uz kreisās rokas tā, lai acis atrastos iespējami tuvāk papīra līmenim, un, sāniski skatoties uz konstruējamiem burtiem, tai pašā laikā veidot atbilstošas zīmes ar mēli. Lai gan nav šaubu, ka šīs kustības vislielākajā mērā palīdz sacerējuma veidošanā, taču rakstīšanas gaitu tā mazliet aizkavē, un Sems nemaz nenojauta, ka jau pusotras stundu raksta vārdus sīkiem burtiņiem, izberzēdams nepareizi uzrakstīto burtus ar mazo pirkstiņu un likdams to vietā jaunus, kurus vajadzēja uzvilkt vairākkārt, lai tie būtu redzami uz vecajiem traipiem. Viņu iztraucēja durvju atvēršanās un tēva ienākšana.