- Es bīstos, Semmij, ka tas jau iet uz dzejas pusi, - šaubīdamies ieminējās misters Vellers.
- Nē, neiet vis, - Sems atbildēja un sāka lasīt ļoti ātri, lai izvairītos no šī jautājuma apspriešanas.
- «Pieņemiet, mana dārgā Mērij, mani par savu Valentīnu un pārdomājat, ko es ir sacījs. Mana dārgā Mērij, es tagad beigs.» Tas ir viss, - Sems nobeidza.
- Vai tas, Semmij, nav mazliet par strauju apturēts? - misters Vellers vaicāja.
- Nemaz ne, - Sems teica. - Viņa gribēs, kauč būtu bijs vairāk, un tā jau, āre, ir tā lielā vēstuļu rakstīšanas māka.
- Jā, - misters Vellers atzina, - tur ir sava daļa patiesības, un es vēlējies, kauč tava pamāte savā valodā turējsēs pie šitā paša cēlā principa. Vai tu parakstīt nedomā?
- Tur, rau, ir grūtības, - Sems teica. - Es nezin, kā parakstīt.
- Paraksties - Vellers, - teica šī vārda vecākais dzīvais īpašnieks.
- Tā neiet, - Sems atsacīja. - Valentīna dienas apsveikumu nekad neparaksta ar īsto vārdu.
- Tad paraksties - Pikviks, - misters Vellers ierosināja. - Tas ir dikten jauks vārds un viegli uzrakstāms.
- Nudie! - Sems atsaucās. - Es gandrīz varētu nobeigt ar pantiņu. Kā tu dom?
- Man tas nepatīk, Sem, - misters Vellers atteica. - Es nezin neviena cienījama kučiera, kas būtu rakstījs dzejas, atskaitot vienu, kas uzrakstīja aizgrābīgus pantiņus naktī, pirms viņu pakāra par laupīšanu uz lielceļa; turklāt viņš bij no Kembervelas, tā ka tas ar neskaitās.
Bet Semu nevarēja atrunāt no poētiskās idejas, kas tam bija ienākusi prātā, un tāpēc viņš vēstuli parakstīja:
Ļoti mākslīgi vēstuli salocījis, viņš vienā stūrī slīpi uzrakstīja: «Mērijai, kalponei pie mēra mistera Napkinsa Ipsvičā, Safokā.» Vēstuli aizlīmējis, viņš to, gatavu nosūtīšanai, iebāza kabatā. Kad šis svarīgais darbs bija padarīts, misters Vellers vecākais ķērās pie lietas, kuras dēļ bija ataicinājis dēlu.
- Pirmais punkts attiecas uz tavu saimenieku, Semmij, - misters Vellers teica. - Rītdien šo tiesās, vai ne?
- Tiesās, - Sems atbildēja.
- Labi, - misters Vellers teica, - es domā tā, ka viņam būtu derējs izsaukt kādus lieceniekus, kas liecinātu par viņa reputāciju vai varbūt pierādītu alebi. Es šo lietu savā prātā ir pārlics, un viņš, Semmij, var būt mierīgs. Man ir kādi draugi, kas viņa dēļ izdarītu ij vienu, ij otru, bet mans padoms būtu šitentāds: nieks ar visu reputāciju, un turies pie alebi. Par alebi nav nekā labāka, Semmij, itin nekā.
Izsacīdams šīs juridiskās pārdomas, misters Vellers izskatījās ļoti dziļdomīgs, un, iegremdējis degunu glāzē, viņš pār tās malu pamirkšķināja ar acīm savam pārsteigtajam dēlam.
- Kā? Ko tu runā? - Sems teica. - Tu tak nedomā, ka viņu tiesās Oldbeilijā?
- Tas, Semmij, uz šito lietu neattiecas, - misters Vellers atbildēja. - Lai nu kur viņu, manu zēn, tiesās, alebi viņu izvilks cauri. Ar alebi mēs izpestījām Tomu Vaildspārku no lietas par cilvēka nogalināšanu, kauč ar lielās parūkas visas kā viena teica, ka viņu nekas nevar glābt. Un manas domas, Semmij, ir tādas: ja tavs kungs nepierādīs alebi, viņu, kā itālieši saka, būs pamatīgi iznest cauri, un tas ir viss.
Tā kā vecākais misters Vellers turējās pie stingras un negrozāmās pārliecības, ka Oldbeilija ir augstākā tiesas iestāde šajā zemē un ka tās noteikumi un procedūras formas regulē un kontrolē visu pārējo tiesas iestāžu darbu, viņš pilnīgi neņēma vērā sava dēla apgalvojumus un argumentus, kurš centās pierādīt, ka alibi šai gadījumā neesot lietojams; viņš tikai sparīgi protestēja, ka misteru Pikviku «padarot par upuri».
Redzēdams, ka nav nozīmes šo jautājumu tālāk apspriest, Sems mainīja tematu un vaicāja, kāda esot otra lieta, par ko viņa cienījamais tēvs vēlējies apspriesties.
- Tas, Semmij, ir ģimenes politikas jautājiens, - misters Vellers teica. - Šitais te Stiginss...
- Vīrs ar sarkano degunu? - Sems pārvaicāja.
- Tas pats, - misters Vellers atbildēja. - Šitais sarkansnīpis, Semmij, ciemojas pie tavas pamātes tik laipnīgi un tik bieži, ka es neko līdzīgu pat redzējs nav. Viņš, Semmij, iztaisījs sevi par tādu ģimenes draugu, ka, nebūdams pie mums, nevar justies labi, ja tam nav klāt kas tāds, kas mūs atgādina.
- Un, ja es bijs tu, es viņam būtu devs ko tādu, kas viņa atmiņu uz nākošajiem desmit gadiem ieziestu tikpat kā ar terpentīnu un bišu vasku, - Sems piebilda.
- Paga brīsniņu, - misters Vellers teica. - Es gribē sacīt, ka tagad viņš vienādiņ nēsā līdzi plakanu pudeli, kurā ieiet pusotras pintes, un pirms aiziešanas piepilda to ar ananasu rumu.
- Un, man domāt, līdz atnākšanai iztukšo, - Sems teica.
- Pa tīro! - misters Vellers atbildēja. - Vairāk neatstāj iekšā kā korķi un smaržu, - tur tu, Semmij, vari uz viņu paļauties. Šovakar, manu zēn, šitie zeļļi rīko Apvienotās lielās Ebenīzera sātības biedrības Brikleinas nodaļas mēneša sapulci. Tavā pamāte, Semmij, gribē iet, bet viņa ir saķēruse reimatismu un nevar, un es, Semmij... es dabūju abas biļetes, kas šai bij piesūtītas.
Šo noslēpumu misters Vellers paziņoja ļoti priecīgā balsī un pēc tam ņēmās tik neatlaidīgi mirkšķināt aci, kā Sems jau sāka domāt, vai tik tēva labās acs plakstiņā nav iemeties krampis.
- Nu, un? - šis jaunais džentlmenis teica.
- Nu, - viņa radītājs turpināja, ļoti piesardzīgi palūkodamies visapkārt, - tu un es - mēs ieradīsies taisni laikā. Bet gana vietnieks, Semmij, neieradīsies, gana vietnieks ne.
Te nu misteram Velleram uznāca tāda smieklu lēkme, ka viņš pamazām tuvojās noslāpšanai un nogāja tik tālu, cik vien vecāks džentlmenis spēj izturēt.
- Savu mūžu neesu redzējs tādu vecu spoku, - Sems iesaucās, berzēdams vecā džentlmeņa muguru tik spēcīgi, ka tā gandrīz aizdegās. - Ko tu smejies, resnais?
- Kuš, Semmij! - misters Vellers teica, palūkodamies apkārt vēl piesardzīgāk un runādams čukstošā balsī. - Divi mani draugi, Semmij, kas strādā uz Oksfordas ceļa un ir gatavi uz visādiem jokiem, ir paņēmuš gana vietnieku tauvā, Semmij, un, kad šis ierasies Ebenīzera biedrībā (un to viņš noteikti darīs, jo viņi to atvedīs līdz durvīm un, ja būs vajdzīgs, iegrūdis iekšā), šis būs sadzēries vairāk grokas nekā jebkad pie «Grenbijas Marķīza» Dorkingā, - un tas ar nav vis mazais daudzums.
To pasacījis, misters Vellers atkal sāka nevaldāmi smieties un iznākumā atkal gandrīz noslāpa.
Semam Velleram nekas nebūtu paticis labāk par projektēto sarkansnīpja patieso tieksmju un rakstura īpašību atmaskošanu, un, tā kā līdz sapulces sākumam bija atlicis ļoti maz laika, tēvs un dēls tūliņ devās uz Brikleinu; Sems, iedams garām galvenajam pasta kantorim, nepiemirsa iemest vēstuli.
Apvienotās lielās Ebenīzera sātības biedrības Brikleinas nodaļas mēneša sapulces notika kādā lielā telpā, kas atradās patīkamā, izcilā vietā drošu un ērtu kāpņu augšgalā. Priekšsēdētājs bija taisno ceļu staigātājs misters Antonijs Hamms, atgriezts ugunsdzēsējs, tagad skolotājs un pie gadījuma ceļojošs sludinātājs, un sekretārs bija misters Džoness Madžs, sīktirgotājs, entuziasma un nesavtības trauks, kas biedrības locekļiem pārdeva tēju. Pirms darīšanu sākuma lēdijas sēdēja uz soliem u n dzēra tēju, līdz nodomāja, ka laiks mest mieru. Uz galda, pārklāta ar zaļu tūka segu, redzamā vietā bija nolikta liela koka naudas lāde, aiz kuras stāvēja sekretārs un ar pateicīgu smaidu apsveica katru papildinājumu bagātīgajai vara dzīslai, kas tajā atradās.