- Ko viņš, Semmij, domā ar to maigo dzimumu? - misters Vellers čukstus pajautāja.
- Sieviešus, - tādā pašā balsī atteica Sems.
- Tur viņš, Semmij, nav tālu no patiesības, - misters Vellers atbildēja. - Tām ir jābūt maigam dzimumam - nudie, dikti maigam dzimumam, - ja viņas pieļauj, ka tādi zeļļi viņas vazā aiz deguna.
Sašutušā vecā džentlmeņa tālākās piezīmes aizkavēja dziesma, kuras tekstu misters Antonijs Hamms ik pa divām rindām teica priekšā, lai varētu dziedāt tie viņa klausītāji, kas nezināja vārdus. Pa dziesmas laiku mazais vīriņš drapa biksēs bija nozudis, tai beidzoties, viņš tūdaļ atgriezās un ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi kaut ko pačukstēja misteram Antonijam Hammam.
- Mani draugi, - misters Hamms teica, lūdzoši paceldams roku, lai apklusinātu tās dūšīgās vecās lēdijas, kas bija atpalikušas par vienu vai divām rindām. - Mani draugi, apakšā gaida mūsu biedrības Dorkingas nodaļas delegāts, brālis Stiginss.
Atkal parādījās kabatas lakatiņi, un tos vēdināja vēl spēcīgāk, jo Brikleinas sieviešu kārtas iedzīvotāju starpā misters Stiginss bija ārkārtīgi populārs.
- Man šķiet, ka viņš var nākt iekšā, - misters Hamms teica, palūkodamies visapkārt ar apmierinātu smaidu. - Brāli Tedžer, lai viņš nāk un apsveic mūs.
Mazais vīriņš drapa biksēs, kurš klausīja uz vārdu «brālis Tedžers», ātri nodrāzās pa kāpnēm lejā, un tūliņ pēc tam bija dzirdams, kā viņš kopā ar augstcienījamo misteru Stiginsu klumburo augšā.
- Viņš nāk, Semmij, - misters Vellers čukstēja, piesarcis no apslāpētiem smiekliem.
- Neteic man nekā! - Sems atbildēja. - Es neizturēšu. Viņš jau pie durvīm. Es dzirdu, kā viņš dauzās ar galvu pret sienu un durvīm.
Sems Vellers vēl nebija beidzis runāt, kad mazās durtiņas atsprāga vaļā un parādījās brālis Tedžers, kam cieši sekoja augstcienījamais misters Stiginss. Tikko pēdējais ienāca, sākās aplausi, kāju dauzīšana un kabatas lakatiņu vicināšana. Uz visiem šiem prieka izpaudumiem brālis Stiginss nekā neatbildēja, bet tikai ar pārvērstām acīm un stingu smaidu blenza svecē, kas atradās svečturī uz galda, tajā pašā laikā ļoti nedroši un nestabili šūpodamies uz priekšu un atpakaļ.
- Vai jums nav labi, brāli Stigins? - misters Antonijs Hamms čukstēja.
- Ar mani viss kārtībā, ser! - misters Stiginss atbildēja, gan niknā balsī, bet ar stīvu mēli. - Ar mani viss kārtībā, ser.
- O, ļoti jauki, - misters Antonijs Hamms atteica un dažus soļus atkāpās.
- Man šķiet, ser, ka šeit neviens neuzdrošināsies sacīt, ka ar mani viss nebūtu kārtībā, - misters Stiginss sacīja.
- O, protams, ne, - misters Hamms attrauca.
- Es, ser, viņam to neieteiktu, es to neieteiktu, - misters Stiginss buldurēja.
Pa šo laiku visi klātesošie bija pilnīgi apklusuši un ar manāmām bažām gaidīja sēdes turpinājumu.
- Vai jūs, brāli, neuzrunāsit sapulci? - aicinoši smaidīdams, teica misters Hamms.
- Nē, ser. - misters Stiginss atcirta. - Nē, ser. Es negribu, ser.
Sapulces dalībnieki cits citu uzlūkoja ieplestām acīm, un telpai pāršalca izbrīnas pilna sačukstēšanās.
- Pēc manām domām, ser, - misters Stiginss teica, atpogādams svārkus un runādams ļoti skaļi, - pēc manām domām, ser, šeit sanākušie ir piedzērušies, ser. Brāli Tedžer, ser! - misters Stiginss turpināja, pēkšņi kļūdams vēl niknāks un strauji pagriezdamies pret mazo vīriņu drapa biksēs. - Jūs esat piedzēries, ser!
To pasacījis, misters Stiginss, izjuzdams slavējamu vēlēšanos veicināt klātesošo atturību un izslēgt no sapulces visus nepiemērotos dalībniekus, tik nekļūdīgi iesita brālim Tedžeram pa degunu, ka drapa bikses zibens ātrumā pazuda. Brālis Tedžers bija uz galvas notriekts pa kāpnēm lejā.
Sievietes sāka skaļi un izmisīgi spiegt un, saskrējušas nelielās grupiņās ap saviem mīļotajiem brāļiem, apkampa tos, lai pasargātu no briesmām. Šī mīlestības izpausme gandrīz izrādījās liktenīga Hammam, kas bija ārkārtīgi populārs, jo dievbijīgo sieviešu bars, kas karājās viņam kaklā, apbērdams glāstiem, viņu gandrīz noslāpēja. Lielāko daļu sveču žigli izdzēsa, un visapkārt bija dzirdams liels troksnis un kliegšana.
- Nu, Semmij, - misters Vellers teica, nesteidzīgi novilkdams mēteli, - ej nu ārā un sadabon kādu policistu.
- Un ko tu pa to laiku darīs? - Sems jautāja.
- Nebēdā par mani, Semmij, - vecais džentlmenis atbildēja, - es te drusciņ norēķināsies ar šito Stiginsu.
Pirms Sems paspēja iejaukties, lai to aizkavētu, viņa varonīgais tēvs atradās kādā attālākā istabas stūrī un ar dūrēm izveicīgi klupa virsū augstcienījamajam misteram Stiginsam.
- Nāc ārā! - teica Sems.
- Panāk šurp! - kliedza misters Vellers un, vairāk nelūgdams, deva augstcienījamajam misteram Stiginsam pamatīgu belzienu pa galvu, tad sāka lēkāt ap to tik viegli kā korķa pludiņš viļņos, kas džentlmenim viņa gados likās tiešām apbrīnojami.
Redzēdams, ka visi viņa aizrādījumi ir veltīgi, Sems uzvilka cepuri cieši uz galvas, paņēma uz rokas tēva mēteli un, sagrābis veco vīru ap vidu, ar varu novilka to lejā pa kāpnēm un ārā uz ielas, nelaizdams to vaļā un neļaudams apstāties, pirms viņi nebija sasnieguši stūri. Tikuši tik tālu, tie dzirdēja aurojam pūli, kas vēroja, kā augstcienījamo misteru Stiginsu aizved pavadīt nakti drošā vietā. Viņi dzirdēja arī troksni, ko sacēla Apvienotās lielās Ebenīzera sātības biedrības Brikleinas nodaļas locekļi, izklīzdami dažādos virzienos.
1 - Vorrena zābaksmēre un Raulenda eļļa. - Pirmā ir Vorrena firmas zābakziede; šajā firmā Dikenss tika strādājis bērnībā. Otrā - augu eļļa matu kopšanai, to izgatavoja Raulenda firma.
2 - Dibdins (1745. -1814. g.) - populārs angļu komponists un iemīļotu dziesmiņu autors.
XXXIV NODAĻA
- Man gribētos zināt, ko šorīt brokastīs ēdis zvērināto priekšsēdētājs, lai nu kas viņš tāds būtu, - liktenīgajā četrpadsmitā februāra rītā teica misters Snodgrass - vienkārši tādēļ, lai kaut ko sacītu.
- Ā, - Perkers atteica, - es ceru, ka kaut ko labu.
- Kāpēc? - misters Pikviks jautāja.
- Ļoti svarīgi, godājamo ser, ārkārtīgi svarīgi, - Perkers atbildēja. - Ar labsirdīgu, apmierinātu, krietni pabrokastojušu zvērināto var kaut ko iesākt. Neapmierināti vai izsalkuši zvērinātie, godājamo ser, vienmēr spriež par labu sūdzētājam.
- Lai dievs pasarg! - misters Pikviks teica, ļoti apmulsis. - Kāpēc viņi tā dara?
- Nu, es nezinu, - aukstasinīgi atbildēja mazais vīriņš, - man šķiet, lai ietaupītu laiku. Ja tuvojas laiks pusdienot, priekšsēdētājs izvelk pulksteni, kad zvērinātie aizgājuši apspriesties, un saka: «Ak dievs, džentlmeņi, ziņoju, ka bez desmit minūtēm pieci! Es, džentlmeņi, pusdienas ēdu piecos.» - «Es arī,» saka visi pārējie, atskaitot divus, kam būtu vajadzējis pusdienot jau trijos un kas tāpēc vēl vairāk steidzas beigt.
Priekšsēdētājs pasmaida un ieliek pulksteni kabatā: «Nu, džentlmeņi, ko mēs sacīsim? Sūdzētājs vai apsūdzētājs, džentlmeņi? Kas uz maini attiecas, džentlmeņi, es gandrīz domāju - es saku: gandrīz domāju, bet lai tas jūs neiespaido, - es gandrīz domāju, ka taisnība ir sūdzētājam.» Pēc šiem vārdiem divi vai trīs citi katrā ziņā saka, ka arī viņi tā domājot, - un, protams, tā viņi arī domā, - un tālāko nokārto ļoti omulīgi un pilnīgā vienprātībā. Desmit minūtes pāri deviņiem! - mazais vīriņš piebilda, paskatīdamies savā pulkstenī. - Laiks doties ceļā, cienījamo ser. Ja iztiesā lietu par laulības solījuma laušanu, tiesas zāle parasti ir pārpildīta. Labāk, cienījamo ser, lieciet izsaukt karieti, citādi mēs nokavēsim.