- Pagaidiet, mister Vinkl... pagaidiet! - seržants Bazfazs teica. - Vai milords nebūtu tik laipns un nepajautātu lieciniekam, kāds bija tas vienīgais gadījums, kad šī džentlmeņa, kas varētu būt viņa tēvs, izturēšanās pret sievietēm bijusi aizdomīga?
- Jūs dzirdējāt, ser, ko sacīja mācītais advokāts, - tiesnesis sacīja, pievērsdamies nožēlojamam un nomocītajam misteram Vinklam. - Pastāstiet par to gadījumu, ko jūs pieminējāt.
- Milord, - teica misters Vinkls, uztraukumā trīcēdams, - man... man gan negribētos.
- Tas var būt, - mazais tiesnesis piebilda, - bet jums tas jādara.
Tiesas zālē valdot dziļam klusumam, misters Vinkls stomīdamies pastāstīja, - šis nenozīmīgais aizdomīgais gadījums bijis tāds, ka misters Pikviks pusnaktī atradies kādas lēdijas guļamistabā. Pēc viņa domām, šis apstāklis izjaucis minētās lēdijas paredzamās precības un - to viņš skaidri zinot - viņus visus novedis pie Džordža Napkinsa, eskvaira, Ipsvičas pilsētas mēra un miertiesneša.
- Varat atstāt ložu, ser, - seržants Snabins teica.
Misters Vinkls arī atstāja ložu un kā delīrijā metās uz «Džordžu un Vanagu», kur apkalpotājs viņu pēc dažām stundām atrada, paslēpušu galvu zem dīvāna spilvena un dobjā, izmisuma pilnā balsī vaidam.
Tresiju Tapmenu un Ogastesu Snodgrasu pēc kārtas iesauca ložā: abi apstiprināja sava nelaimīgā drauga liecību, un stingrā pratināšana abus noveda līdz izmisumam.
Tad izsauca Sjūzenu Sendersu. Viņu nopratināja seržants Bazfazs un pēc tam seržants Snabins. Viņa vienmēr esot teikusi un ticējusi, ka misters Pikviks precēšot misis Bārdlu; viņa zinot, ka pēc ģībšanas jūlijā kaimiņi par to vien runājot, ka misis Bārdla un misters Pikviks saderinājušies; viņai pašai to esot stāstījusi misis Madberija, kurai piederot veļas rullis, un misis Bankina, kas nodarbojoties ar veļas mazgāšanu un cietināšanu, bet ne misis Madberiju, ne misis Bankinu viņa tiesas zālē neredzot. Viņa esot dzirdējusi, ka misters Pikviks jautājis mazajam zēnam, vai viņam nepatiktos dabūt jaunu tēvu. Viņa nezinot, vai misis Bārdla tai laikā pazinusies ar maiznieku, taču zinot, ka maiznieks toreiz bijis puiša cilvēks, bet tagad esot precējies. Viņa nevarot apzvērēt, ka misis Bārdlai maiznieks neesot paticis, bet viņa domājot, ka maizniekam misis Bārdla ne visai patikusi, jo citādi viņš nebūtu apprecējis citu. Viņa domājot, ka misis Bārdla tai jūlija rītā noģībusi tādēļ, ka misters Pikviks tai lūdzis noteikt kāzu dienu. Viņa zinot, ka viņa (lieciniece) nogāzusies kā beigta, kad misters Senderss viņai lūdzis noteikt kāzu dienu, un ticot, ka katra, kas sevi saucot par lēdiju, līdzīgos apstākļos darītu to pašu. Viņa esot dzirdējusi, ka misters Pikviks zēnam jautā par murmuļiem, bet zvērot, ka nevarot pateikt, kā šo spēli spēlē.
Atbildot uz tiesneša jautājumiem, viņa teica, ka pa pazīšanās laiku ar misteru Sendersu viņa, līdzīgi citām lēdijām, esot saņēmusi mīlestības vēstules. Viņu sarakstīšanās laikā misters Senderss to bieži esot saucis par pīlīti, bet nekad par kotleti vai tomātu mērci. Pīles viņam ļoti garšojušas. Var būt, ka tad, ja viņam tāpat būtu garšojušas kotletes un tomātu mērce, viņš to būtu saucis tādos mīlināmos vārdiņos.
Tagad seržants Bazfazs piecēlās ar vēl lielāku svarīgumu, nekā līdz šim bija izrādījis, ja tas vispār iespējams, un iebļāvās:
- Izsauciet Semjuelu Velleru!
Semjuelu Velleru izsaukt nebija vajadzīgs, jo, tikko viņa vārds bija izrunāts, Semjuels Vellers žigli iegāja ložā un, nolicis cepuri uz grīdas un rokas uz margām, no putna redzes viedokļa aplūkoja aizstāvju solu un uzmeta ļoti bezrūpīgu un jautru skatienu zvērinātajiem.
- Kā jūs sauc, ser? - tiesnesis jautāja.
- Sems Vellers, milord, - šis džentlmenis atbildēja.
- Vai to raksta ar vienu vai ar diviem «l»? - tiesnesis jautāja.
- Tas, milord, atkarīgs no rakstītāja gaumes un patikas, - Sems atbildēja.- Man savā mūžā to nav gadījies rakstīt vairāk kā vienu vai divi lāgi, bet es to rakstu ar vienu «l».
Šai brīdī kāda balss galerijā skaļi iesaucās:
- Un pilnīgi pareizi, Semivel, pilnīgi pareizi. Rakstiet ar vienu, milord, rakstiet ar vienu!
- Kurš tas ir, kas uzdrošinās uzrunāt tiesu? - mazais tiesnesis teica, palūkodamies augšup. - Sulain!
- Jā, milord?
- Nekavējoties atvediet to personu šurp!
- Jā, milord!
Bet, tā kā sulainis šo personu neatrada, viņš to arī neatveda, un pēc lielas kņadas visi cilvēki, kas bija piecēlušies, lai redzētu vainīgo, atkal apsēdās. Tikko sašutums mazajam tiesnesim atkal atļāva runāt, viņš pievērsās lieciniekam un teica:
- Vai jūs, ser, zināt, kas tas bija?
- Man gandrīz domāt, ka tas, milord, bij mans tēvs, - Sems atbildēja.
- Vai jūs viņu tagad te redzat? - tiesnesis taujāja.
- Nē, milord, neredzu, - Sems atteica, skatīdamies tieši uz laternu pie tiesas zāles griestiem.
- Ja jūs man viņu būtu varējuši parādīt, es to nekavējoties būtu arestējis, - tiesnesis teica.
Sems atzinīgi paklanījās un ar tikpat bezrūpīgu seju kā iepriekš pievērsās seržantam Bazfazam.
- Nu, mister Veller, - seržants Bazfazs sacīja.
- Nu, ser, - Sems atbildēja..
- Kā liekas, jūs kalpojat pie šai lietā apsūdzētā mistera Pikvika. Esiet tik laipns, mister Veller, un runājiet atklāti.
- Es, ser, runās atklāti, - Sems atbildēja. - Es ir šitā džentlmeņa dienestā, un tas ir ļoti labs dienests.
- Maz jāstrādā un daudz jāsaņem, man šķiet? - jokodams piezīmēja seržants Bazfazs.
- O, jāsaņem pietiekoši, ser, kā teica kareivs, kad viņam piesprieda trīs simti piecdesmit sitienus, - Sems atsacīja.
- Jums, ser, nav mums jāstāsta, ko teicis kareivis vai cits kāds cilvēks, - tiesnesis iejaucās. - Tā nav liecība.
- Labi, milord, - Sems atbildēja.
- Nu, mister Veller, vai jūs atceraties, ka tai rītā, kad apsūdzētais jūs pieņēma darbā, būtu noticis kaut kas sevišķs? - seržants Bazfazs teica.
- Jā, ser, es atceras, - Sems atteica.
- Esiet tik labs un pastāstiet zvērinātajiem, kas tas bija.
- Es torīt dabūju pilnīgi jaunu uzvalku, džentelmeņi zvērinātie, - Sems teica, - un tais dienās man tās bija dikten svarīgs un neparasts notikums.
Visi sāka smieties, un mazais tiesnesis, ar niknu seju palūkodamies pār galdu, teica:
- Uzmanieties, ser!
- Tā man, milord, toreiziņ teica misters Pikviks ar, - Sems attrauca, - un es ar šito uzvalku ir apgājies ļoti uzmanīgi. Nudie, milord, ļoti uzmanīgi.
Tiesnesis veselas divas minūtes bargi skatījās uz Semu, bet Sema sejas izteiksme bija tik rāma un mierīga, ka tiesnesis nekā nesacīja un pamāja, lai seržants Bazfazs turpina.
- Vai jūs man gribat teikt, - seržants Bazfazs sacīja, izteiksmīgi sakrustodams rokas un pa pusei pagriezdamies pret zvērinātajiem, it kā mēmi paziņodams, ka viņš šim lieciniekam vēl sagādāšot nepatikšanas, - vai jūs, mister Veller, gribat man teikt, ka jūs neesat redzējis nekā no sūdzētājas paģībšanas apsūdzētā rokās, par ko jūs dzirdējāt lieciniekus stāstām?
- Skaidra lieta, ka neredzē, - Sems atbildējā. - Es bij gaitenī, līdz mani uzsauca augšām, un tad vecās lēdijas tur vairs nebij.
- Tagad paklausieties, mister Veller, - seržants Bazfazs teica, iemērkdams lielu spalvu tintnīcā, kas atradās viņa priekšā, lai nobiedētu Semu, izlikdamies, ka grib tā atbildi pierakstīt. - Jūs atradāties gaitenī un tomēr neredzējāt nekā, kas notika. Vai jums, mister Veller, ir divas acis?