Ceļotāju istaba «Baltā Zirga Pagrabā», protams, ir nemājīga, citādi jau tā nebūtu ceļotāju istaba. Tā ir istaba pa labo roku no ieejas, un tajā liekas kā iemaldījies kāds godkārīgs virtuves pavards kopā ar dumpīgu biguli, ogļu stangām un liekšķeri. Istaba ir sadalīta kabīnēs, lai ceļotāji sajustos kā ieslodzīti, un apgādāta ar pulksteni, spoguli un dzīvu apkalpotāju. Pēdējais atrodas istabas stūrī ierīkotajā būdā, kur tas mazgā glāzes.
Vienu no šīm kabīnēm tobrīd bija aizņēmis kāds gadus četrdesmit plecus vecs vīrs ar bargām acīm un kailu, spīdīgu galvas virsu, bet ar krietnu kvantumu melnu matu virs deniņiem un pakauša pusē un ar lielu, melnu vaigbārdu. Viņš bija ģērbies līdz zodam aizpogātos brūnos svārkos, un uz sēdekļa tam blakus gulēja liela roņādas ceļojumu cepure, mētelis un apmetnis. Kad. ienāca misters Pikviks, viņš nikni un valdonīgi pacēla acis no brokastgalda un izskatījās ļoti cienīgs. Pēc patikas nopētījis šo džentlmeni un viņa pavadoņus, tas sāka dungot kādu motīvu tā, it kā gribēdams pateikt, ka šim bijušas aizdomas, ka šo grib apcelt, bet ka no tā nekas neiznākšot.
- Apkalpotāj! - teica džentlmenis ar vaigbārdu.
- Ser? - atbildēja kāds vīrs ar netīru seju un tādu pašu dvieli, iznirdams no augstāk minētās būdas.
- Vēl grauzdētu maizi!
- Jā, ser.
- Ar sviestu, ievērojiet! - nikni teica džentlmenis.
- Tūlīt, ser, - atbildēja apkalpotājs.
Džentlmenis ar vaigbārdu atkal sāka dungot un, gaidīdams grauzdēto maizi, piegāja pie uguns, paņēma svārku stērbeles padusēs, skatījās uz saviem zābakiem un domāja.
- Es gribētu zināt, kur šī kariete Batā apstājas? - misters Pikviks klusi teica misteram Vinklam.
- Hm-ē, ko? - svešais atsaucās.
- Es, ser, runāju ar savu draugu, - atbildēja misters Pikviks, vienmēr gatavs sākt sarunu. - Es gribēju zināt, pie kādas viesnīcas šī kariete Batā apstājas. Varbūt jūs man to varat pasacīt?
- Vai jūs braucat uz Batu? - svešais vaicāja.
- Braucu, ser, - misters Pikviks atbildēja.
- Un tie pārējie džentlmeņi?
- Tie arī brauc, - misters Pikviks paskaidroja.
- Taču ne iekšpusē? Lai mani velns parauj, ja jūs braucat iekšpusē, - svešais sacīja.
- Visi ne, - misters Pikviks aizrādīja.
- Ak visi ne? - svešais izteiksmīgi sacīja. - Es esmu pasūtījis divas vietas. Ja viņi mēģinās sabāzt sešus cilvēkus tādā elles kārbā, kur vietas tikai četriem, es ņemšu pasta karieti un iesniegšu sūdzību. Es esmu par braucienu samaksājis. Nekas neiznāks, es, jau biļetes ņemdams, klerkam teicu, ka nekas neiznāks. Es zinu, ka tādas lietas ir darītas. Es zinu, ka tādas lietas dara katru dienu, bet ar mani to nekad nav izdarījuši un nekad neizdarīs. Tie, kas mani pazīst, to labi zina, sasper jods!
Tad niknais džentlmenis spēcīgi pazvanīja un pateica apkalpotājam, lai tas pēc piecām sekundēm atnesot grauzdēto maizi, citādi viņš kaut ko piedzīvošot.
- Manu labo ser, - misters Pikviks ieminējās, - atļaujiet man piezīmēt, ka šis uztraukums ir pilnīgi lieks. Es esmu paņēmis tikai divas vietas iekšpusē.
- Man prieks to dzirdēt, - niknais vīrs attrauca. - Es atsaucu savus izteicienus.
Lūdzu mani atvainot! Šeit ir mana karte. Būsim pazīstami.
- Ar lielāko prieku, ser, - misters Pikviks atbildēja. - Mēs būsim ceļa biedri, un es ceru, ka mums vienam otra sabiedrība būs patīkama.
- Es ceru, ka tā būs, - niknais džentlmenis atteica. - Es zinu, ka tā būs. Man patīk jūsu sejas, tās mani iepriecina. Džentlmeņi, jūsu rokas un vārdus. Būsim pazīstami!
Šai draudzīgajai runai, protams, sekoja draudzīga apsveicināšanās, un niknais džentlmenis tādos pašos īsos, aprautos un saraustītos teikumos nekavējoties sāka draugus informēt, ka viņa vārds esot Daulers, ka viņš braucot uz Batu izklaidēties, ka agrāk viņš bijis armijā, ka tagad nodarbojoties ar veikaliem kā džentlmenis, ka viņš pārtiekot no šiem ienākumiem un ka persona, kurai viņš paņēmis otru vietu, esot ne vairāk, ne mazāk kā misis Daulere, viņa sieva.
- Viņa ir jauka sieviete, - misters Daulers apliecināja. - Es ar viņu lepojos. Man ir iemesls.
- Es ceru, ka man būs tas prieks spriest par to, - misters Pikviks smaidīdams ieteicās.
- Tas jums būs, - Daulers atbildēja. - Viņa ar jums iepazīsies. Viņa pratīs jūs novērtēt. Es viņu bildināju neparastos apstākļos. Es viņu ieguvu ar pārsteidzīgu zvērestu. Tā. Es viņu ieraudzīju; es viņu iemīlēju; es viņu bildināju; viņa man atteica.
«Jūs mīlat kādu citu?» - «Nelieciet man sarkt.» - «Es viņu pazīstu?» - «Jā.» - «Ļoti labi, ja viņš paliks šeit, es viņam novilkšu ādu.»
- Lai dievs pasarg! - neviļus iesaucās misters Pikviks.
- Vai tad jūs novilkāt ādu tam džentlmenim? - jautāja misters Vinkls gluži nobālējis.
- Es viņam uzrakstīju vēstuli. Es teicu, ka tas būs ļoti sāpīgi. Un tā tas arī ir.
- Protams, - misters Vinkls piebilda.
- Es teicu, ka esmu devis džentlmeņa vārdu viņu nodīrāt. Mana reputācija bija uz spēles. Man nebija citas izejas. Kā virsniekam viņa majestātes dienestā man tas bija jādara. Es nožēloju, ka tas ir nepieciešami, bet to izdarīt bija mans pienākums. Viņu varēja pārliecināt. Viņš saprata, ka karadienesta noteikumiem nevar pretoties. Viņš aizbēga. Es meiteni apprecēju. Tur ir kariete. Tā ir viņas galva.
Beidzat šo stāstījumu, misters Daulers norādīja uz karieti, ko nupat piebrauca; pa tās atvērto logu skatījās kāda diezgan glīta sejiņa spilgti zilā cepurē, ar acīm kaut ko meklēdama pūlī, kas stāvēja uz ielas, droši vien šo pašu karstasinīgo vīru. Misters Daulers samaksāja rēķinu un ar savu ceļojuma cepuri, mēteli un apmetni izsteidzās ārā. Misters Pikviks un viņa draugi sekoja, lai ieņemtu savas vietas.
Misters Tapmens un misters Snodgrass bija nosēdušies uz karietes jumta aizmugurē, misters Vinkls bija iekāpis iekšā, un misters Pikviks gatavojās viņam sekot, kad Sems Vellers piegāja pie sava kunga un, ļoti noslēpumaini čukstēdams ausī, lūdza to uzklausīt.
- Labi, Sem, - teica misters Pikviks, - kas tad ir?
- Te, ser, notiekas kauč kas savāds, - Sems atbildēja.
- Kas? - misters Pikviks jautāja.
- Re, kas, ser, - Sems atteica. - Es ļoti baidās, ser, ka šitās karietes īpašnieks grib ar mums izspēlēt kādu bezkaunīgu joku.
- Kā tā, Sem? - misters Pikviks brīnījās. - Vai mūsu vārdi nav ievesti pasažieru sarakstā?
- Vārdi, ser, ir ne tikai pasažieru sarakstā vien, - Sems atbildēja, - bet vienu no tiem viņi ir uzkrāsojši pat uz karietes durvīm.
Runādams Sems norādīja uz to karietes durvju daļu, kur parasti redzams īpašnieka vārds, un tiešām - ar krietni lieliem, zeltītiem burtiem tur bija rakstīts maģiskais vārds
«Pikviks»!
- Ak debess! - izsaucās misters Pikviks, gluži satricināts par šo sagadīšanos. - Cik tas ir neparasti!
- Jā, bet tas vēl nav viss, - Sems trieca tālāk, atkal pievērsdams sava kunga uzmanību karietes durvīm. - Viņiem nepietiek ar to, ka viņi uzrakstījši «Pikviks», viņi priekšā vēl pieliek «Mozess». Es sak, tas nozīmē pārestībai pielikt vēl apvainojumu, kā teica papagails, kad viņu ne tikai aizveda no dzimtenes, bet pēc tam vēl lika runāt angļu mēlē.
- Protams, Sem, tas ir diezgan neparasti, - misters Pikviks teica,- bet, ja mēs te stāvēsim un runāsim, mēs pazaudēsim savas vietas.
- Kā, ser, vai ta tur nekas nav darāms? - iesaucās Sems, gandrīz šausmu pārņemts par to aukstasinību, ar kādu misters Pikviks gatavojās kāpt karietē.