Pie durvīm un attālākos kaktos dažādās grupās slaistījās muļķīgi jaunekļi, izrādīdami ākstību un nelādzību visādos veidos, uzjautrinādami visus tuvumā esošos saprātīgos cilvēkus ar savu stulbumu un iedomību, paši apmierināti domādami, ka visi viņus apbrīno, - gudra un žēlsirdīga ir šī dabas dāvana, par to neviens prātīgs cilvēks nestrīdēsies.
Un beidzot - uz dažiem aizmugures sēdekļiem visam vakaram jau bija aizņēmušas vietas dažādas neprecētas lēdijas, kuru ziedu laiki sen pagājuši. Viņas nedejoja tādēļ, ka nebija partneru, un nespēlēja kārtis tādēļ, lai viņas nenoturētu par neglābjamām vecmeitām, un tā nu viņām bija dota patīkamā iespēja tenkot par visiem, nepiesaistot sev pārējo viesu uzmanību. Vārdu sakot, viņas varēja tenkot tiešām par visiem, tādēļ ka šeit bija ieradušies visi. Aina bija līksma, mirdzoša un krāšņa - grezni ģērbušies cilvēki, skaisti spoguļi, nospodrinātas grīdas, ziedu vijas un vaska sveces. Un visam pa vidu, klusā laipnībā slīdot no vienas vietas uz otru, padevīgi paklanīdamies pret vienu grupu, familiāri pamādams otrai un, patīkami uzsmaidīdams visiem, rosījās uzpostais Endželo Sairess Bentems, eskvairs, ceremonijmeistars.
- Ieejiet tējas zālē! Izņemiet sešpensu! Viņi ielej karstu ūdeni un sauc to par tēju.
Dzeriet! - misters Daulers skaļā balsī deva norādījumus misteram Pikvikam, kas ar misis Dauleri zem rokas gāja savu draugu priekšgalā.
Misters Pikviks iegāja tējas zālē, un misters Bentems, viņu ieraudzījis, izurbās caur pūli kā korķu viļķis un aizgrābts viņu apsveica.
- Cienījamo ser, es jūtos augsti pagodināts. Ba-ata ir aplaimota. Misis Daulere, jūs greznojat šīs telpas. Apsveicu jūs - kas par spalvām! Ievē-ērojami!
- Vai te kāds ir arī? - aizdomīgi jautāja Daulers.
- Kāds! Ba-atas izlase. Mister Pikvik, vai jūs redzat to lēdiju ar gaza turbānu?
- To resno, veco lēdiju? - nevainīgi atjautāja misters Pikviks.
- Cst, cienījamo ser, Ba-atā neviens nav ne resns, ne vecs. Tā ir atraitnēs palikusī lēdija Snafenafa.
- Vai tiešām? - misters Pikviks teica.
- Viņa pati, varat man ticēt, - ceremonijmeistars apliecināja. - Cst, pienāciet mazliet tuvāk, mister Pikvik! Vai jūs redzat to lieliski ģērbto jauno cilvēku, kas nāk šurp?
- To ar garajiem matiem un neparasti mazo pieri? - misters Pikviks taujāja.
- To pašu. Patlaban bagātākais jauneklis Ba-atā. Jaunais lords Mjūtenheds.
- Ko jūs sakāt! - misters Pikviks teica.
- Jā. Jūs, mister Pikvik, tūliņ dzirdēsit viņa balsi. Viņš ar mani runās. Otrais džentlmenis, kas kopā ar viņu, tas ar sarkano apakšvesti un tumšajām ūsām, ir augstcienījamais misters Kraštons, viņa sirdsdraugs. Kā jums klājas, milord?
- Ļoti kāsts, Bentem, - milords sacīja.
- Tiešām, milord, ir ļoti silts, - ceremonijmeistars atbildēja.
- Sasodīti, - piekrita augstcienījamais misters Kraštons.
- Vai jūs, Bentem, esat redzējis milorda pasta ratus? - augstcienījamais misters Kraštons jautāja pēc īsas pauzes, kurā jaunais lords Mjūtenheds bija mēģinājis ar skatienu apmulsināt misteru Pikviku un misters Kraštons pārdomājis, par kādu tematu milords vislabāk varētu runāt.
- Ak dievs, nē, - ceremonijmeistars atbildēja. - Pasta rati! Kāda lieliska ideja! Ievē-ērojami!
- Žēlīgās debesis! - milords teica. - Es domāju, ka katls il ledējis jaunos pasta latus. Tie il visglītākā, visskaistākā, visglatiodākā lietiņa ud liteņiem, kāda jebkad ledēta, - noklāsoti salkani, un dilgs klejumā klāsā.
- Ar īstu vēstuļu kastīti, un viss, kā nākas, - teica augstcienījamais misters Kraštons.
- Un plieksā mazs sēdeklis al delds maigām kucielim, - piemetināja milords. - Aizvakal no līta es blaucu uz Blistoli salkanos svālkos, un divi sulaiņi jāja cetultdaļjūdi man aid mugulas, un lai saspel mani pēlkons, ja cilvēki netlēja ālā no būdām un neaptulēja manu blaucienu un neplasīja, vai es mevedot pastu. Valeni, valeni!
Par šo anekdoti milords ļoti sirsnīgi nosmējās un klausītāji, protams, tāpat. Tad, paņēmis zem rokas padevīgo misteru Kraštonu, lords Mjūtenheds aizgāja.
- Milords ir patīkams jauneklis, - ceremonijmeistars piemetināja.
- Jādomā gan, - misters Pikviks sausi atbildēja.
Tā kā dejas jau bija sākušās, nepieciešamās iepazīstināšanas izdarītas un visi priekšdarbi nokārtoti, Endželo Bentems piebiedrojās misteram Pikvikam un ieveda viņu kāršu istabā.
Tieši tai brīdī, kad viņi ienāca, atraitnīgā lēdija Snafenafa un divas citas - pēc izskata ļoti vecas un arvien vistam nodevušās lēdijas grozījās ap kādu neaizņemtu kāršu galdu, un, tikko uzmetušas acis misteram Pikvikam, ko pavadīja Endželo Bentems, tās apmainījās savstarpējiem skatieniem, redzēdamas, ka viņš ir tieši tā persona, kuras tām pietrūka roberam.
- Manu dārgo Bentem, - glaimīgi teica atraitnīgā lēdija Snafenafa, - esiet tik labs un atrodiet mums kādu jauku cilvēku, lai šis galds būtu pilns.
Gadījās, ka tobrīd misters Pikviks skatījās uz citu pusi, tādēļ milēdija pameta ar galvu uz viņa pusi un izteiksmīgi savilka uzacis.
- Mans draugs misters Pikviks, milēdij, par to ļoti priecāsies. Esmu pārliecināts - viņš ievē-ērojami priecāsies, - ceremonijmeistars teica, saprazdams mājienu. - Misters Pikviks - lēdija Snafenafa, misis Vagsbija, pulkvediene, mis Bolo.
Misters Pikviks pret katru lēdiju paklanījās un, redzēdams, ka izvairīties nav iespējams, izmeta kārtis. Misters Pikviks un mis Bolo spēlēja pret lēdiju Snafenafu un pulkvedieni Vagsbiju.
Otrās partijas sākumā, tikko bija atklāts trumpis, istabā iesteidzās divas jaunas lēdijas un nostājās abās pusēs pulkvedienes Vagsbijas krēslam, kur tās pacietīgi gaidīja, kamēr spēle beidzās.
- Nu, Džeina, - pulkvediene Vagsbija teica, pievērsdamas vienai no meitenēm, - kas ir?
- Es, mamma, atnācu paprasīt, vai es drīkstētu dejot ar jaunāko misteru Krauliju? - glītākā un jaunākā no abām čukstēja.
- Ak dievs, Džeina, kā tu vispār vari par to domāt! - sašutusi atbildēja mamma. - Vai tu daudz reižu neesi dzirdējusi, ka viņa tēvam ir tikai astoņi simti gadā un pēc tēva nāves arī to vairs nebūs? Man kauns par tevi. Nekādā ziņā ne!
- Mamma, - čukstēja otra, kas bija daudz vecāka par māsu un izskatījās bezkrāsaina un mākslota, - ar mani iepazīstināja lordu Mjūtenhedu. Es teicu, mamma, ka, man šķiet, es vēl neesmu angažēta.
- Tu man esi mīļa meitiņa, - pulkvediene Vagsbija atbildēja, ar vēdekli pieskardamās meitas vaigam, - un uz tevi vienmēr var paļauties. Viņš, mana dārgā, ir neizmērojami bagāts. Lai dievs tevi svētī!
To sacīdama, pulkvediene Vagsbija ļoti mīļi noskūpstīja vecāko meitu un, brīdinoši savilkusi uzacis pret jaunāko, saka šķirot savas kārtis.
Nabaga misters Pikviks! Viņš nekad nebija spēlējis ar trim rūdītiem sieviešu dzimuma kāršu spēlmaņiem. Tās bija tik briesmīgi apķērīgas, ka viņu gluži nobiedēja.
Ja viņš izspēlēja nepareizu kārti, mis Bolo skatienos bija redzams vesels mazu dunču arsenāls; ja aizkavējās pārdomās, kura kārts būtu īstā, lēdija Snafenafa atzvēlās krēslā un ar nepacietības un nožēlas pilnu skatienu uzsmaidīja pulkvedienei Vagsbijai, bet pulkvediene Vagsbija paraustīja plecus un ieklepojās, ar to it kā sacīdama, ka šī šauboties, vai viņš vispār sākšot spēlēt. Pēc katras partijas mis Bolo ar drūmu seju un pārmetošu skatienu apjautājās, kāpēc misters Pikviks neesot otro reizi izspēlējis kāravu vai pirmo reizi kreicu, vai nokāvis pīķi, vai paņēmis ercenu, vai izspēlējis dūzi, vai piespēlējis kungam, vai kaut ko tamlīdzīgu; un, atbildot uz visiem šiem nopietnajiem apvainojumiem, misters Pikviks nekā nevarēja attaisnoties, jo bija jau visu spēles gaitu aizmirsis. Turklāt citi nāca un skatījās, un tas padarīja misteru Pikviku nervozu. Bez tam ļoti traucēja saruna netālu no galda starp Endželo Bentemu un divām mis Metinterām, kas, būdamas vecmeitas un diezgan īpatnējas, veltīja ceremonijmeistaram daudz uzmanības, cerēdamas, ka no viņa pa reizei var iznākt kavalieris. Visas šīs lietas kopā ar trokšņiem un pārtraukumiem, ko sacēla pastāvīgā staigāšana iekšā un ārā, bija iemesls tam, ka misters Pikviks spēlēja diezgan slikti; arī kārtis viņam nekrita, un, kad viņi desmit minūtes pēc vienpadsmitiem beidza, mis Bolo piecēlās no galda ļoti uztraukta un devas tieši uz mājām, sēdēdama nestuvēs un liedama asaru straumes.