Zem melnajiem dubļiem burbuļoja Batas karstie avoti. Viņš mazgājās un tika izdziedināts. Aizsteidzies uz sava tēva galmu, viņš izsacīja tēvam savu dziļāko cieņu un, drīz vien atgriezies uz šejieni, nodibināja šo pilsētu un tās slavenās peldvietas.
Ar visu savas agrākās draudzības dedzību viņš meklēja cūku, bet - ak vai! - ūdeņi bija tai atnesuši nāvi. Neuzmanoties tā bija izpeldējusies pārāk karstā avotā, un šī dabas filozofa vairs nebija! Viņai sekoja Plīnijs, kas arī krita par upuri savām slāpēm pēc zināšanām. Tā bija leģenda. Tagad klausieties patiesību.
Pirms daudziem gadu simteņiem slavā un godībā valdīja slavenais un diženais Lads Hadibrass, Britānijas karalis. Viņš bija varens valdnieks. Zeme drebēja, viņam staigājot, - tik resns viņš bija. Viņa pavalstnieki sildījās gaismā, ko izstaroja viņa seja - tā bija tik kvēli sarkana. Tiešām, katra viņa auguma colla bija karaliska. Un viņā bija krietni daudz collu, jo, lai gan viņš nebija sevišķi garš, taču apmēros bija visai ievērojams, un collas, kas trūka garumam, pilnīgi atsvēra apkārtmērs. Ja kādu no jaunāko laiku deģenerētajiem valdniekiem kaut cik varētu ar viņu salīdzināt, tad, man šķiet, šis slavenais valdnieks varētu būt tikai augsti godājamais karalis Kols.
Šim labajam karalim bija karaliene, kas pirms astoņpadsmit gadiem bija dzemdējusi dēlu, kuru nosauca par Bleidadu. Viņu nosūtīja uz kādu sagatavošanas skolu tēva valstī, kur viņš palika līdz desmit gadu vecumam, un pēc tam uzticama sūtņa uzraudzībā zēns tika nosūtīts uz augstāko skolu Atēnās. Tā kā par uzturēšanos skolā brīvdienu laikā nebija atsevišķi jāmaksā un par skolnieka izņemšanu no skolas iepriekš nebija jābrīdina, viņš tur palika astoņus garus gadus. Kad šis laiks beidzās, karalis, viņa tēvs, sūtīja lordkancleru samaksāt rēķinu un pārvest dēlu mājās. Kad lordkanclers to bija izdarījis, viņu sagaidīja ar sajūsmas saucieniem, un tūliņ viņam piešķīra pensiju.
Kad karalis Lads redzēja princi, savu dēlu, un atzina, kā tas izaudzis par skaistu jaunekli, viņš tūdaļ nodomāja, cik lieliski būtu, ja varētu to bez kavēšanās apprecināt, lai tā bērni varētu turpināt slaveno Ladu dzimumu līdz pasaules pēdējām dienām.
Šādā nolūkā viņš nosūtīja speciālu sūtniecību, kurā ietilpa diženi augstmaņi, kam nebija nekā ko darīt un vajadzēja kādu papildu nodarbošanos, pie kāda kaimiņu karaļa un prasīja, lai tas dod savu skaisto meitu viņa dēlam par sievu. Tai pašā laikā viņš paziņoja, ka ļoti vēloties būt ar savu brāli un draugu vissirsnīgākajās attiecībās, bet, ja viņi par šīm precībām nevarēšot vienoties, viņam būšot jāpadodas nepatīkamajai nepieciešamībai iekarot tā karaļvalsti un izdurt tam acis. Otrais karalis (kurš no viņiem abiem bija vājākais) uz to atbildēja, ka viņš ļoti pateicoties savam draugam un brālim par tā krietnumu un augstsirdību un ka viņa meita esot pilnīgi gatava precēties, kad vien princim Bleidadam patikšot nākt un viņu paņemt.
Tikko šī atbilde sasniedza Britāniju, visu tautu pārņēma prieks. Visās malās dzirdēja tikai svētku un dzīru troksni - un bez tam vēl naudas žvadzēšanu, ko tauta maksāja karaļa nodokļu iekasētājiem, lai segtu šīs laimpilnās ceremonijas izdevumus.
Šim gadījumam par godu karalis Lads sasauca pilnu padomi, jūtu pārpilnībā piecēlās no troņa un lika lordam galvenajam tiesnesim gādāt šurp vislabākos vīnus un galma menestrelus; seno vēsturnieku nezināšanas dēļ šo laipnības parādīšanu piedēvējuši karalim Kolam visiem pazīstamās rindās, kuras šo majestāti attēlo: Saucam pēc pīpes un saucam pēc kausa, un saucam pēc saviem trim vijolniekiem.
Tā ir acīm redzama netaisnība pret karaļa Lada piemiņu un karaļa Kola tikumu negodīga pārspīlēšana.
Bet visās šajās dzīrēs un izpriecās piedalījās kāds cilvēks, kas nedzēra ne malka, kad plūda dzirkstošie vīni, un nedejoja, kad spēlēja menestreli. Tas nebija neviens cits kā pats princis Bleidads, kura laimei par godu tai pašā laikā vesela tauta atvēra rīkles un makus. Patiesība bija tāda, ka princis, aizmirsdams ārlietu ministra neapšaubāmās tiesības iemīlēties viņa vietā, pretēji visiem precedentiem politikā un diplomātijā bija jau iemīlējies pats uz savu roku un slepeni salaulājies ar kāda dižciltīga atēnieša skaisto meitu.
Šeit mums ir spilgts piemērs vienai no daudzajām civilizācijas un izsmalcinātības, priekšrocībām. Jā princis būtu dzīvojis vēlākos laikos, viņš būtu tūliņ varējis apprecēt to, ko viņa tēvs izvēlējies, un tad ķerties nopietni pie darba, lai atbrīvotos no šīs smagās nastas, kas viņu nomāca. Viņš būtu varējis mēģināt salauzt tās sirdi ar sistemātiskiem apvainojumiem un nevērību, vai arī, ja tās dzimumam piemītošā drosme un lepnā apziņa par daudzajām izciestajām netaisnībām tai palīdzētu izturēt šo slikto apiešanos, viņš būtu varējis mēģināt atņemt tai dzīvību un tā galīgi no tās atbrīvoties. Bet princim Bleidadam neienāca prātā neviens no šiem līdzekļiem, kā atbrīvoties, tādēļ viņš izlūdzās privātu audienci un pastāstīja visu savam tēvam.
Ir veca karaļu privilēģija - valdīt pār visu, tikai ne pār savām kaislībām. Karalis Lads iedegās briesmīgās dusmās, meta savu kroni pret griestiem un atkal to satvēra, jo tajos laikos karaļi turēja savus kroņus uz galvām, nevis Tauerā, spārdīja grīdu, dauzīja pieri, brīnījās, kādēļ viņa paša miesa un asinis saceļoties pret viņu, un beidzot, iesaucis savus sargus, pavēlēja princi nekavējoties aizvest un ieslodzīt kādā augstā tornī. Veco laiku karaļi parasti tā rīkojās ar saviem dēliem, kad to laulību tieksmes gadījuma dēļ nesakrita ar viņu pašu tieksmēm.
Kad princis Bleidads bija atradies ieslodzījumā augstajā tornī jau gandrīz gadu un viņa miesīgo acu priekšā nebija nekā cita kā akmens siena, bet gara acu priekšā - ilgstošs ieslodzījums, viņš, dabiski, sāka domāt par bēgšanu, un pēc dažu mēnešu gatavošanās viņam izdevās to izdarīt. Apdomīgā kārtā viņš savu galda nazi atstāja cietumsarga sirdī, lai šo nabaga cilvēku (kam bija arī ģimene) saniknotais karalis neturētu aizdomās kā bēgšanas līdzzinātāju un attiecīgi nesodītu.
Valdnieks, zaudējis dēlu, no dusmām zaudēja vai prātu. Viņš nezināja, uz ko izgāzt savas dusmas un bēdas, līdz laimīgā kārtā atcerējās lordkancleru, kas bija pārvedis viņa dēlu mājās. Viņš tam nekavējoties atņēma kā pensiju, tā galvu.
Pa to laiku jaunais princis, labi maskējies, kājām klīda pa sava tēva valsti, un visās grūtībās viņu uzmundrināja un balstīja domas par Atēnu meiteni, kas bija viņa smago pārbaudījumu nevainīgais cēlonis. Kādu dienu viņš apstājās kādā lauku ciematā, lai atpūstos. Redzēdams, ka pļaviņā notiek jautras dejas un cilvēki ar jautrām sejām staigā šurpu turpu, viņš uzdrošinājās kādam izpriecu dalībniekam, kas stāvēja turpat netālu, pajautāt par šī prieka iemeslu.
«O, svešiniek,» skanēja atbilde, «vai tad jūs nezināt par mūsu žēlīgā karaļa neseno uzsaukumu?»
«Uzsaukumu? Nē. Kādu uzsaukumu?» atsaucās princis, jo viņš bija ceļojis pa nomaļiem un maz staigātiem ceļiem un nezināja nekā, kas notika uz lielceļiem, kādi nu toreiz tie bija.
«Nu,» zemnieks atbildēja, «tā ārzemnieku lēdija, kuru mūsu princis gribēja precēt, ir apprecējusi kādu savas pašas zemes augstmani, un karalis paziņo par šo notikumu un līdz ar to izziņo lielus publiskus svētkus, jo tagad, protams, princis Bleidads nāks atpakaļ un apprecēs lēdiju, ko izvēlējies viņa tēvs. Stāsta, ka viņa esot tik skaista kā pusdienas saule. Uz jūsu veselību, ser! Dievs, svētī karali!»